Glancētajos žurnālos dažas nedēļas atpakaļ bija lasāms par ASV aptaukošanos problēmām. Ja konkrētāk, pameklējiet žurnālā IR. ASV esot tik un tik slikta statistika, un tādas un šitādas problēmas ar cilvēku lieko un nepareizo svaru.

Tikko iebraukuši, sākām ar acīm meklēt šos resnīšus. Un nevar tā uzreiz ieraudzīt! Nav un viss. Nu, varbūt kāds pusmūža vecis ar palielāku alus vēderu, bet kur tad tādu nav? Pat manā spogulī viens stāv!

Izbraucot cauri Pensilvānijai tās pāris pirmās dienas pa dabas parkiem redzējām tikai iesauļotus sportiskus ļaudis, kas naski devās savās darīšanās. Pat liel, un dižpārdotuvēs nekādas pārmērības nemanīja.

Un tad…

Un tad šajā nedēļas nogalē bijām uz divām ‘atrakcijām’, nē, pat trijām. Uz Niagāras ūdenskritumu, uz atrakciju parku ar akvaparku, un uz Bufalo zoodārzu.

Un tur tad viņi bija.

Ģimenes un draugu kompānijas ar vairāk vai mazāk bērniem strīpām devās apsēsties labiekārtotās vietās ‘pie dabas piknikā’. Piknika jēdzienus šie ļaudis ir pacēluši līdz vidusmēra eiropietim neaizskaramiem augstumiem. Viņi ir ar mieru gaidīt rindā uz autostāvvietu, no kuras ar velkamiem ratiņiem un velkamām ledus kastēm aizstīvēt savus pārtikas krājumus līdz galdam, vēlams ar jumtu, vēlams ar dzeramā ūdens krānu, vēlams ar bārbekjū cepamiem, lai ‘nedaudz iestiprinātos’. Saldināto dzērienu pudeļu un glāžu turamie ir vai visiem bērnu ratiņiem, mēs ar saviem askētiskā paskata Kates rateļiem vai krītam kaunā, grauzdami savus burkānus (atradām veikalā maziņu tīrītu burkāniņu tūtas, ko tagad pērkam kā uzkodiņas, uzgrauziņas).

Tā vien šķiet, ka ir daļa ģimeņu, kas par perfektām brīvdienām uzskata šādi apkrauties, aizbraukt kaut kur, un tur pagatavot sev maltīti no pusfabrikātiem, un tad braukt atpakaļ. Iespējams, ka viņi dara vēl arī kaut ko citu, bet ja dara, tad tas ir pagaidām palicis mums neredzēts.

Bet tomēr ir arī medaļas otra puse.

Gan valsts, gan štata, gan pilsētu līmenī tiek uzturēti parki un parciņi, kur autostāvvietas ir par brīvu, kur ir pieejami trenažieri, sporta laukumi, pastaigu takas ar asfaltiem, tiltiņiem, norādēm, pat tualetēm un dušām – īsti amerikāniskā vērienā. Un pa šīm takām un laukumiem redz skrienam un sportojam arī gana daudz paresnu ļaužu. Tātad kaut kāda sabiedrības daļa redz un apzinās resnīšu problēmu, un ar to cīnās. Arī dabas parki, par ko gādā štats un apgabali ir pieejami par brīvu, vai par mērenu naudu jebkuram. Un cilvēki, šķiet, izmanto izdevību un iet un pastaigājas, un skrituļo utt.

Bufalo avīzē arī raksts par skolas pusdienām. Arī šeit tās ir padarītas veselīgākas, grūti spriest par visām šīm uncēm, bet ap pusi pusdienu veido augļi un dārzeņi, gaļai arī ir ierobežojumi.

Zoodārza sponsors ir uzņēmums kas reklamējot savas preces dala paraudziņus, jaunumus, žāvētas ogas, mums tiek dzērvenes. Otra manta kas mums tiek ir 2XL tēkrekls…

Ceļmalās redz sporta klubu reklāmas, kas sola svara samazinājumu.

Kārlim jau velosipēdu nopirkām, tagad jāatrod vēl viens lai varētu doties garākos braucienos. Ar problēmām atrast kaut ko darāmu jau nu nevajadzētu būt:). Darīt ko būs visiem.

Centīsimies neuzbaroties!

PIRMĀ TIKŠANĀS AR PROFESORU, IESPAIDI UNIVERSITĀTĒ

26. augusta svētdienas pēcpusdienā sasniedzām mūsu galamērķi Buffalo, apmetāmies viesnīcā, no kuras loga varēja redzēt universitātes kompleksu. Domāts darīts, vajadzētu piezvanīt profesoram Semam un būtu jauki satikties pēcpusdienā, iepazīties. Uztraukums gan bija milzīgs pirms zvana, vai nesapiņķerēšos vai visu sapratīšu un viss būs kārtībā. Profesors pēc pusstundas ir tieši klāt, izskatās mazliet savādāk kā augstskolas bildē, taču vienkāršs un jauks. Pirmais darbs bija lielveikalā paņemt sludinājumu avīzes, lai varētu meklēt mājokli un praktiski visas sarunas grozās ap mājokļa meklēšanu. Tā kā esam ar visiem bērniem, tad ejam uz Makdonaldu un ēdam saldējumu, ir liels karstums. Bērni ir noguruši un kašķīgi, īpaši Klāvs izpildās ar savu kāpelēšanu pa krēsliem, bet profesors neko par to nesaka. Un skaidrs ir viens, ka par „lietu” bērnu klātbūtnē parunāties ir neiespējami. Aizbraucam līdz profesora mājai ar domu, lai redzam kāds izskatās labs rajons dzīvošanai. Piepildām mājas 1. stāvu visu ar mantām, lego klučiem, kurus atnes profesora sieva Viktorija, kura arī ir pētniece. Izdzeram kafiju, šoreiz tiešām labu, un dodamies uz viesnīcu, jo bērni ir ļoti noguruši. Rītdien sākas jaunais studiju semestris. Jau pirmajā semestra dienā studentiem no paša rīta ir lekcijas. Pusdienlaikā skolas direktora uzruna, diplomu, čeku pasniegšana labākiem, ko sarūpējuši mecenāti, pārsvarā bijušie studenti. Ļoti vienkārši, lietišķi, bet reizē sirsnīgi. Piesauc docētājus, kuri atgriezušies darbā pēc pētnieciskā atvaļinājuma vai stažēšanās ārvalstīs. Pēc tam BBQ jeb es teiktu nelielas uzkodas kopā gan studentiem, gan docētājiem ar interesantām savstarpējām sarunām, piem., kādas ir inovācijas arhitektūrā?. BBQ notiek iekštelpās, jo ārā līst lietus pēc vairāku nedēļu liela pārtraukuma, bet patīkami silts lietus. Sems mani šajā uzkodu laikā iepazīstina ar vairākiem profesoriem, mācībspēkiem. Nākamajā dienā jau sveicināmies un parunājamies.

Otrdien 28. augusta pēcpusdienā studentu grupai notiek izvēles izdarīšana starp praktiskajiem darbiem tūrismā jeb veselības jomā. Katram studiju kursa vadītājam tiek dots vārds īsi iepazīstināt ar gaidāmo un darāmo kursā. No fakultātes puses tiek stingri uzsvērts tas, ka šajās studijās- praktiskajos darbos galvenais mērķis ir apgūt prasmes, veikt darbu, termiņā, sastrādāties, komunicēt un nonākt pie rezultāta. Pēc tam kursu vadītāji atstāj telpu, paliek studenti un fakultātes personāls (2 cilvēki), kas studentiem dod anketas izvēles veikšanai. Sems arī pieminēja, ka būs iespēja uzzināt Latvijas pieredzi. Jāatzīst, ka interesanti ir vērot šos procesus. Kā jau sapratāt, tad šo atšķirīgo gabaliņu rakstīju es-Agita.

Pašlaik ir 7 no rīta. Lec saule, un modušies esam tikai mēs ar Kārli. Mazajiem bērniem iespaidu pārbagātība izpaužas dažādi, Klāvs guļ kā sists, kad beidzot aizmieg, Kate viegli aizmieg, bet bieži mostas.
Vakar tātad apskatījām Ūdenskritumu. Jau kilometriem no paša krituma var redzēt slavenos miglu vālus kas ceļas no aizas kurā gāžas Niagāra. Ņujorkas štats Kazu salā, kas sadala kritumu divās daļās, izveidojis parku, to arī dodamies izstaigāt. Ļaužu daudz, bet laikam reizēm to ir vēl daudz reizes vairāk. Parks kopts un tīrs. Pirms paša krituma ir vēl krāces, kuras piemētātas ar simtiem mazmazu saliņu. Tur uzturas milzumdaudz kaiju. Starp saliņām daudz mazāku ūdenskritumiņu. Ūdenskrituma šalkoņa tomēr nav apdullinoša, vismaz augšpusē ne. Ūdenskrituma platākā un iespaidīgākā daļa ir Kanādas pusē, un no tās puses arī vislabāk redzama. Uz Kanādu dosimies citu reizi. Tagad apskatam ko var redzēt tepat. Lielākā daļa ļaužu stāv rindā uz ‘atrakcijām’. Tās ir vairākas, ar kuğīti piebraukt pie paša krituma, ar liftu nobraukt lejā pie krituma un saslapēties, un skatu platforma. Mēs baudam skatus tāpat. Kanādā ir sacelti debesskrāpji, un migla ar varavīksni tos pilnīgi aizsedz. Kā gandrīz visu Austrumkrastu, kapitālisti bija pamanījušies arī Ūdenskritumu sačakarēt. Gandrīz visus ūdeņus laida caur turbīnām, un ir pieejamas bildes, kur klintis ir pilnīgi sausas. Tagad labi var redzēt Kanādas pusē tukšos elektrostaciju ūdens tuneļus. Tomēr arī tagad Niagāras ūdeņu puse iet caur spēkstacijām.
Acīmredzot uz Ūdenskritumu vajadzēs doties vēlreiz.
Avīzē bijām izlasījuši par ābeļdārzu, kas pats ļauj lasīt ābolus. Meklējot to, atradām nelielu vīna dārzu, kur notika sezonas vīna un sidra degustācijas. Kopā ar jancīgu karnevālu, un smukāko ūsu un bārdas konkursu. Palikām tur pāris stundas vērojot vietējo izdarības. Sidrs garšīgs.
Pašā vakarā piebraucām pie Ontario ezera. Mums par izbrīnu ezera krasts vismaz šaivietā bij nepieejams peldēšanai. Ezera krastā atradās arī kārtējais dabas parks. Bet arī tajā peldvietas nav.
Krāmu tirdziņa lētākais un dārgākais pirkums:
Kausiņš nelietots 0.10$
Velosipēds lietots 20$
Tādos tirdziņos ļaudis mēğina pārdot sev vairs nevajadzīgas mantas. Dažas tādas ko būtu tikai jāmet ārā, citas tīri derīgas

Nu tad beidzot. Sēžam ēniņā pie ūdenskrituma un blenžam uz miglu kas ceļas no krituma un

aizsedz visus Kanādas debesskrāpjus.
Pavadījām rīta cēlienu apbraukājot mājas kas izpārdod savu iedzīvi jo pārceļas, un sapirkām 50 $ vērtu pilnu bagāžnieku.
Ap 5 pēcpustdienā atpakaļceļā ietrāpījām sidra un ūsu un bārdu balagānā-karnevālā. Ir pilnīgs relax.

Varam sākt ar to, Kate paspēra 2.5 solīšus pati savā gaitā.
Vispār bērniem bija paliels stress par to, ka visiem jāsatilpst mazajā viesnīcas iztabelē, un viņiem bija prieks apgūt jauno teritoriju. Klāvs jau skraida iekšā ārā, un negrib saprast kāpēc mēs negribam ļaut vienam pa pagalmu skraidīt. Kārlim ir sava istaba, ar lielu sienas skapi kur šie ar Klāvu spēlē paslēpes. Katei un Klāvam sava kur gulēt, mums ar Agitu sava. Ar mēbelēm trūcīgi, salasījām šādas tādas gulteles pagrabā. Pirmo nakti dabūjām paši gulēt uz grīdas.
Uzreiz pie ievākšanās dabūjām tāruņa numurus gāzes un elektrības firmām, tās te ir vairākas no katras zortes, bet mūs apkalpo National Grid (elektrība) un National Fuel (gāze). Tur nu bij jāzvana un, izburoties cauri smalkai autoatbildētāju sistēmai un sagaidot pirmo brīvo operatoru varēju kādu pusstundu skaidrot ko mums vajag. Dīvaini šķiet tas, ka šādos gadījumos mājas īpašnieks nepatur šos pieslēgumus uz sava vārda. Vēl vietējā īpatnība ir tā, ka visādos šādos gadījumos vjajdzīgas vairākas personu identifikācijas formas. Elektrības firma gribēja redzēt 3 tādas, viņiem vajadzēja lai pa faksu vai epastu aizsūta pases, vadītāja apliecības un īres līguma kopijas. Gāziniekiem pietika ar divām, bet vajadzēja ierasties personīgi. Elektrības firmai laikam tagad karsts darba laiciņš visiem īrniekiem pārslēdzot līgumus, tie vēl nav parādījušies, kaut jau 4 reizes bombardēju ar zvaniem. Gāzinieks atbrauca vakar ap 2 dienā, t.i, kā solīts 24 stundu laikā pēc papīru nokārtošanas. Visu smalki apskatīja, vai nav noplūdes, visu iedarbināja, apstāstīja. Tagad mums ir silts ūdens un gāzes plīts. Dabūju apskatīt pagrabu, un ar kritisku aci papētīt koka būves konstrukciju. Pirmā stāva pārsegums ir koka bez jebkādas izolācijas, ja staigā pa grīdu, pagrabā visu ne tikai dzird, bet var pat redzēt kur grīda čīkst. Kādreiz pagrabs bijis vieta kur mazgāt veļu, vēl stūrī redzamas betona izlietnes. Turpat blakus stāvējis ar gāzi sildāms veļas žāvētājs. Pagrabā 2 sildītāju komplekti, pa vienam uz stāvu. Viens siltajam ūdenim, viens apkurei. Apkurina ar gaisu, katrā istabā ir ventilācijas restes un caur tām iepūš siltu gaisu. Logi visi ir ar vienu stiklu, daļa nomainīti jauni, daļa vēl no Mozus laikiem. Par to,  cik namam slikta siltumizolācija var spriest no tā, ka iekšā pa dienu ļoti uzkarst, bet pret rītu jau ir pavēss. Redzēs, kā būs ziemā!
Sazvanījām arī ļoti aizņemto Bufalo skolu departamentu. Kārlim jāiet 6. septembrī uz valodas pārbaudi, tad redzēs kāda līmeņa klasē viņš tiks. Attieksme vismaz pa telefonu ļoti labvēlīga.
Pagaidām mūsu labākais atradums no ikdienas iepirkšanās viedokļa ir Aldi veikals. Neliels, kārtīgs, lēts. Praktisch, kvadratisch, gut, kā kādā vecā vācu reklāmā. Amerikāņu lielveikali ir daudz haotiskāki.
Nu tā kaut kā. Inernets mājās pagaidām mums nav, un, ja izdosies samērīgā cenā nopirkt 4G mobilo ierīci, tad arī nebūs. Pašlaik mobilais android verķis strādā tikai EDGE, pat ne ar 3G kaut kādas kārtējās ASV versiju nesaderības dēļ. Līdz ar to mājokļa bildes būs vēlāk.

Ok.
Mums ir miteklis.
Tiesa, elektrība un gāze būs rīt. Bet bērni vienalga sajūsmā. Kaimiņos aiz žoga melna ģimene, apakšā 3 studenti.
Apartamenti a’la 70. gadi. Vidusmēra latvietim prasītos drusku vairāk smalkuma…
Gan jau iztiksim, galu galā tikai uz 4 mēnešiem, un ceram taču arī maz šeit sēdēt. Un Agitas birojs principā tepat pāri ielai!

Bufalo it kā iedzīvotāju skaita ziņā nav īpaši liela pilsēta, bet kopā ar piepilsētām kas plešas vēl 20 jūdzes tālu te tomēr ir ap miljons iedzīvotāju. Universitātē vien esot ap 30 000 studentu. Tas  liek domāt, ka mitekli atrast nevajadzētu būt problēmām. Bet  kā vienmēr, ir visādi blakus efekti, kas liedz ātri atrast mājvietu. Pirmkārt jau dzīvokļos dzīvo pārsvarā neprecēti ļaudis bez bērniem, līdz ar to dzīvokļi parasti ir mazi. Ir jau arī lieli, bet tie ir superklases mitekļi par superklases cenām. Precēti ļaudis ar bērniem dzīvo privātmājā, kas šeit ir nu ļoti lielā skaitā. Un kā nu nebūs, tas miljons saspiežas Rīgas izmēros, bet bez purvciemiem un zolitūdēm. Privātmāju rajoni sniedzas kilometriem tālu uz visām pusēm.Un mājas ir visai vecas, jo Bufalo šis miljons dzīvo jau kādus 100 gadus. Mums interesē tiešs universitātes tuvums. Sludinājumos par tiešu tuvumu tiek uzskatīts arī 20 minūšu brauciens līdz universitātei… Mēs tomēr meklējam tuvāk. Mums iesaka Sneideras rajonu kādas 2 jūdzes no universitātes. Jā, rajoniņš jauks, bet līdz ar to tur ir izīrējamas tikai kādas 5 mājas, un visi grib izīrēt ilgtermiņā. Tādi 4 mēneši reti kam interesē. Studenti, kas ir liels īres tirgus, parasti īrē uz gadu vai 10 mēnešiem, līdz ar to no Ziemassvētkiem ir grūti atkal tālāk izdot savas telpas. Meklējam no Snaideras tuvāk pie Universitātes. Atrodam uz vienas strupceļa ieliņas divus dzīvokļus. Abi pa 900 dolāri mēnesī, viens pirmajā, otrs otrajā stāvā. Problēma tikai tā, ka apkārt visi nami ir izdoti studentiem, un līdz ar to jau ir redzams, kas tur notiks pa piektdienām – zālē mētājas tukšu plastmasas glāžu virknes, un priekšas dārziņi visi aizauguši. Pats izīrētājs atzīst, ka uz ielas labi ja esot viena māja ar patstāvīgiem iedzīvotājiem. Vēl viens variants ir nedaudz citur, bet uz maģistrālas ielas. Īpašnieks ir libānis vārdā Kamals. izdod otro stāvu. Ir pagalmiņš ar vārtiem, kur bērniem uzsist bumbu. Tomēr nams ir drusku nolaists…

Skatamies un apzvanam visus reklamētos dzīvokļu namus – tie parasti ir nelielu namu grupa ko apsaimnieko viena firma. Apzvanām kādus 20 uzņēmumus, no kuriem viens ir ar mieru izīrēt uz 4 mēneši. Tas ir 15 jūdzes tālu… Mums tomēr saka, ka Lokporta esot jauka pilsētiņa, un braucam skatīties. Lokporta jau nu ir jauka pilsētiņa, bet… ne šie dzīvokļu nami! Tie ir tiešā lielceļa malā, kantaini kā kurpju kastes, ar asfaltētiem laukumiem apkārt, bez nevienas sētiņas un rotājuma. Pamēģinām vēl pameklēt kaut ko pašā Lokportā. Nekā.

Vispārēja statistika – ap 50% zvanus vispār neceļ, vai tie tiek pāradresēti uz kaut kādu autoatbildētāju. 90% no autoatbildētājiem neatzvana. Ja sazvanāmi, tad reti kurš grib izdot savu placi uz tik īsu termiņu.

Ir vēl viena kategorija – pilnībā mēbelēti dzīvokļi. Apzvanām arī tos. Pieejami ir tādi par 2500 un vairāk mēnesī.

Viss. Izlemts. Paliekam pie libāņa.Tas sola šodien dot savu sievu palīgā pie tīrīšanas un ievākšanās. Tad jau redzēs!

Brokastis viesnīcā. Viesnīcas lepni raksta – complimentary breakfast (brokastis iekļautas) bet tad mēģina atkratīties no klientiem ieliekot kaut kur stūrī vienu kafijkannu ar kafijaii ārēji līdzīgu šķidrumu, pāris bulciņām, vienu mīksto sieriņu un zapti, apelsīnu sulas paku. Tas viss no plastmasas trauciņiem uz plastmasas galdiņiem. Nav brīnums ka katrā numurā ir kafijkanna (no tām lētajām pa 10$), ledusskapis un mikroviļņu krāsns.
Pusdienas ceļmalas krodziņā.
Sagatavojiet atbildes uz:

Vai kafiju lielu, mazu, vidēju? Ar cukuru vai cukura aizvietotāju? Ar pienu, krējumu, vai beztauku baltinātāju? No krūzes vai līdznešanai? Vai kādu aromātu?
Hamburgeri ar tādu vai šitādu sieru? Kā ceptu, kārtīgi, vidēji, vai jēlu? Ar kartupeļiem frī vai čipsiem? Ar kādu mērci?
Atbildot uz visu šito, kafija vienalga ir susla, un hamburgers bez vienas salātlapas.

Iebraucot ASV mūs sagaidīja karstums un sabiedriskā transporta neesamība. Lidostā gan ir norādes uz uz vilcieniem un pat autobusiem (aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – līdz šim uz lieliem un maziem ceļiem nevienu tādu neesam redzējuši), bet īstā rinda ir pie taksometra stenda. Es pēdējo reizi tādu biju redzējis padomjlaikā pie centrālās stacijas. Mums par laimi rindas organizētājpersona mums izsauca minivenu, un rindā gaidīt nevajadzēja. Ņujorkas taksists protams bija mells kā poda dibens. Baidījāmies ka mazie bērni nesāk raudāt tādu ieraugot. Bet ne, kaut abi cītīgi vēroja, kas tas tāds. Kārlis vēlāk teica, ka viņš esot bijis melns ar sarkanu mēli.

Tālākajam ceļam bijām izvēlējušies mašīnu īrēt. Ar maziem bērniem klēpī diez ko negribējās pavadīt laiku klīstot pa lietoto auto plačiem, meklēdami mazāk sajātu eksemplāru. Lietota mašīna ir lietota, kā kaķis maisā. Turklāt, mums vēl būs savs kaķis jāmeklē mitekļa izskatā. Tātad, īrēt mašīnu. Lidostā to noīrēt protams var uz vietas, bet cenu atšķirība ar birojiņiem ārpilsētā ir grandioza. Nu, ne jau īsti grandioza, ja vajag mašīnu uz pāris dienām, bet liela, tūkstošos mērāma, ja vajag uz 4 mēneši.

Herca birojs Meiplvudā ir mazs ar 2 darbiniekiem un kādām 4 mašīnām. Formalitātes ātras, un šie mums izsniedz 12000 jūdžu braukušu Nissan Rouge. Tas ir tāds pats kā Eiropā tirgotais Qashkai 2+2, tikai ar pie mums nepieejamo 2.5 L dzinēju kas komplektā ar variatora tipa automātisko kārbu un pilnpiedziņu. Pasūtīts bija Toyota RAV4 vai līdzīgs, tas nisans izskatās mazāks, bet visas 4 lielās, 4 mazās somas un vēl ratiņi salīda bagāžniekā.

OK, aiziet! Drusku nervozi mēģinu, kā darbojas satiksme. Tā nekas, neviens virsū neskrien, netaurē un braucam. Kad tiekam uz lielceļa – Interstate – jau braucu nedaudz relaksētāk. Lēnām veidojas sastrēgums, un nav brīnums, tā kā lielākajā daļā lielo mašīnu rauc pa vienam braucējam. Ātrums turas tā uz 70, 75 jūdzēm pie atļautajām 65. Mūsu nisanam tas ir pat ļoti pa spēkam, tikai slaidos, garos kalnā braucienos variators liek motoram griezties lielos, skaļos apgriezienos, nevis pie klusajiem 2000 minūtē. Smagās mašīnas brauc tik pat ātri kā vieglās, un visas ir klasiskā paskata ar garu purnu.

Lai gan būtu varējuši nobraukt visu ceļa gabalu līdz Bufalo vienā, augstākais, divās dienās, braucām tomēr ar divām nakšņošanām. Pirmo nakti palikām viesnīcā pilsētiņas centrā, otro – nomalē. Par pirmo viesnīcu jau pāris vārdi ir minēti, otrā bija tāda kā ceļmalas būdu virkne. Pie katra numuriņa var piebraukt ar savu mašīnu, un visām durvis atveras uz stāvvietu. Tādas sauc par ‘inn’.

Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem štata parkiem. Tie ir tā kā parki, ko aizsargā štats, bet tur ir arī naktsmītņu vietas, skatu laukumi, peldvietas, utt. laukumi aprīkoti ar bārbekjū cepamiem, nojumēm, soliņiem, tualetēm, dzeramā ūdens krāniem un citiem labumiem. Redzējām ērgļus, aļņus, dzeloņcūkas (nobrauktas), vāveres un vienu susurim līdzīgu zvēru.

Tā nu arī atbraucām, cīnoties ar agru mošanos, un agru nogurumu pēcpusdienā.

Priekšvēsture šim stāstam ir gara. Bet ir arī īsā versija. Agita, mūsu mīļā mamma un sieva dabūja sev un savai karjerai svarīgo Fulbraita stipendiju. Stipendija paredz, ka Agita Bufalo universitātē pētīs ASV nacionālos parkus. Mūsu divi mazie bērni – Kate, kam nupat palika gadiņš, un Klāvs, kam trīs gadi būs novembrī – protams būtu gaidīti viesi pie kāda no mūsu mīļajiem vecvecākiem. Tomēr jau uzreiz mums ir skaidrs, ka uz Bufalo brauksim visi pieci. Mūsu labradors Vikijs būs vienīgais, kas paliks mājās.

Tātad, uz četriem mēnešiem uz Bufalo Ņujorkas štatā pārceļamies visi, Agita, Kaspars, lielais dēls Kārlis (11 gadi), Klāvs un Kate.

24. augustā mums jau piecos no rīta ir jābūt Rīgas lidostā. Mantu krāmēšana protams maķenīt ievelkas, un lielie aizejam gulēt ap 11. Mostamies jau ap trijiem. Mazos pieceļam mazliet pirms četriem, un mazie ir apbrīnojami mierīgi. Klāvs jau vakar uz mašīnu nesa mantas, un runāja par lidošanu, tad nu no rīta pats nes savu somiņu uz mašīnu. Kaimiņš Aigars mūs aizvizina uz lidostu, kur mūs sagaida liela rinda uz AirBaltic reģistrāciju. Klāvs nu beidzot paliek nepacietīgs, viņš arī visu laiku grib stumt Kates ratus. Reiss uz Stokholmu, kur mums jāpārsēžas ir īss un ērts. Stokholmas lidosta patīkama, sēžam blakus bērnu rotaļu kuģim. Katei parādās interese par brāļu izdarībām. Visi trīs rāpo kopā ar vēl diviem bērniem, kas arī būs lidmašīnā uz Ņujorku. Laika mums pietiek, bagāža ir jau piereģistrēta līdz galapunktam. Lidmašīna uz Ņujorku ir pilna ar paveciem zviedriem. Brīvu sēdvietu nav nevienas, mūs sasēdina apmēram vienā vietā, beigās vēl samaināmies ar vienu paveco zviedrieti, un sēžam divās pēdējās rindās pie loga, divi un divi. Kādu stundu pēc pacelšanās izdodas abus mazos nolikt gulēt, iekārtojam tos blakus vienu otram

Gulta diviem

Agitai un Katei bija rezervēts t.s ‘basinet’ krēsls – to SAS piedāvā mazuļiem līdz 9 mēnešiem, bet samainījām to lai varam sēdēt visi kopā. Tā arī īsti nezinām kā tas grozs izskatās, jo neviens tāds lietošanā nebija. Tā bija laba izvēle, jo bija ērtāk tikt galā ar saimniecību. Pārlidojums bija astoņas stundas garš, lidojām pāri Islandei, ko nevarēja redzēt, Grenlandei, kur pamanījām pāris iespaidīgus ledājus, un tad jau virs Kanādas un ASV. Pirms nosēšanās labi varēja redzēt slavenos Ņujorkas debesskrāpjus, Brīvības statuju, Hudzonas upi un līci. Lidmašīnā mūsu stūrī bija drusku bezgaiss, bet vismaz ne tik auksts kā priekšgalā, uz kuru ik pa brīdim ar Klāvu skrējām ‘ķerenes’.

Klāvs noslēpies starp ēdināšanas ratiem.

Bērniem protams bija garlaicīgi, bet Kārlim bija videoekrāns ar ko spēlēties un skatīties filmas, Klāvam ik pa brīdim bija sagatavoti kārumi, mantiņas un grāmatiņas. Katei visvairāk vajadzēja mammu, bet spēlējās arī ar brāļiem. Klāvam vajadzēja apskatīt visas tualete, kur viņš konstatēja, ka visas ir nepareizās, un tikai kad jau nemaz nevarēja izturēt, viņš ļāvās uzsēdināt sevi uz poda. Kopumā viss lidojums noritēja vieglāk kā bijām gatavojušies. Arī lidostā viss bija labi – rinda uz 30 minūtēm, un tas arī viss. Aizpildījām mūsu veidlapas un viss. Mūs ar bērniem palaida drusku ātrāk pie robežsardzes, Peresas vārdā, kas nekādus jautājumus par to kā atmazgāsim naudu neuzdeva. Arī taksi mums piedzina bez rindas, un jau trijos dienā bijām saņemt savu noīrēto mašīnu.

Bez kavēkļiem un kavēšanās devāmies uz mums rezervēto viesnīcu Strougsburgā, kas ir jau Pensilvānijā. Nedaudz no mašīnas apskatījām Delavēras upi. Pilsēta ir Pokono kalnu pakājē, kur acīmredzot ir daudz ko redzēt. Viesnīca ar raksturiņu – bet drusku nolaista. Toties skaistas pilsētiņas vidū, ko iesim apskatīt no rīta, kad uzlēks saule. Jo esam augšā jau no pulksten trijiem.