Par to, kā tikām līdz gala mērķim, jeb pirmie iespaidi.

Iebraucot ASV mūs sagaidīja karstums un sabiedriskā transporta neesamība. Lidostā gan ir norādes uz uz vilcieniem un pat autobusiem (aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – līdz šim uz lieliem un maziem ceļiem nevienu tādu neesam redzējuši), bet īstā rinda ir pie taksometra stenda. Es pēdējo reizi tādu biju redzējis padomjlaikā pie centrālās stacijas. Mums par laimi rindas organizētājpersona mums izsauca minivenu, un rindā gaidīt nevajadzēja. Ņujorkas taksists protams bija mells kā poda dibens. Baidījāmies ka mazie bērni nesāk raudāt tādu ieraugot. Bet ne, kaut abi cītīgi vēroja, kas tas tāds. Kārlis vēlāk teica, ka viņš esot bijis melns ar sarkanu mēli.

Tālākajam ceļam bijām izvēlējušies mašīnu īrēt. Ar maziem bērniem klēpī diez ko negribējās pavadīt laiku klīstot pa lietoto auto plačiem, meklēdami mazāk sajātu eksemplāru. Lietota mašīna ir lietota, kā kaķis maisā. Turklāt, mums vēl būs savs kaķis jāmeklē mitekļa izskatā. Tātad, īrēt mašīnu. Lidostā to noīrēt protams var uz vietas, bet cenu atšķirība ar birojiņiem ārpilsētā ir grandioza. Nu, ne jau īsti grandioza, ja vajag mašīnu uz pāris dienām, bet liela, tūkstošos mērāma, ja vajag uz 4 mēneši.

Herca birojs Meiplvudā ir mazs ar 2 darbiniekiem un kādām 4 mašīnām. Formalitātes ātras, un šie mums izsniedz 12000 jūdžu braukušu Nissan Rouge. Tas ir tāds pats kā Eiropā tirgotais Qashkai 2+2, tikai ar pie mums nepieejamo 2.5 L dzinēju kas komplektā ar variatora tipa automātisko kārbu un pilnpiedziņu. Pasūtīts bija Toyota RAV4 vai līdzīgs, tas nisans izskatās mazāks, bet visas 4 lielās, 4 mazās somas un vēl ratiņi salīda bagāžniekā.

OK, aiziet! Drusku nervozi mēģinu, kā darbojas satiksme. Tā nekas, neviens virsū neskrien, netaurē un braucam. Kad tiekam uz lielceļa – Interstate – jau braucu nedaudz relaksētāk. Lēnām veidojas sastrēgums, un nav brīnums, tā kā lielākajā daļā lielo mašīnu rauc pa vienam braucējam. Ātrums turas tā uz 70, 75 jūdzēm pie atļautajām 65. Mūsu nisanam tas ir pat ļoti pa spēkam, tikai slaidos, garos kalnā braucienos variators liek motoram griezties lielos, skaļos apgriezienos, nevis pie klusajiem 2000 minūtē. Smagās mašīnas brauc tik pat ātri kā vieglās, un visas ir klasiskā paskata ar garu purnu.

Lai gan būtu varējuši nobraukt visu ceļa gabalu līdz Bufalo vienā, augstākais, divās dienās, braucām tomēr ar divām nakšņošanām. Pirmo nakti palikām viesnīcā pilsētiņas centrā, otro – nomalē. Par pirmo viesnīcu jau pāris vārdi ir minēti, otrā bija tāda kā ceļmalas būdu virkne. Pie katra numuriņa var piebraukt ar savu mašīnu, un visām durvis atveras uz stāvvietu. Tādas sauc par ‘inn’.

Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem štata parkiem. Tie ir tā kā parki, ko aizsargā štats, bet tur ir arī naktsmītņu vietas, skatu laukumi, peldvietas, utt. laukumi aprīkoti ar bārbekjū cepamiem, nojumēm, soliņiem, tualetēm, dzeramā ūdens krāniem un citiem labumiem. Redzējām ērgļus, aļņus, dzeloņcūkas (nobrauktas), vāveres un vienu susurim līdzīgu zvēru.