Arhīvs

Monthly Archives: novembris 2012

Ziemeļu Kaskādes. Tiešām, ja tā līst, kā šodien, tad nav brīnums, ka šajos kalnos ir neskaitāmi ūdens kritumi. Un vislielākā ledāju koncentrācija. Žēl, ka miglā un lietū neko daudz vairāk puskalnu neredz. Skagit upes ielejā iebraucām līdz nacionālā parka uz ziemu slēgtajam apmeklētāju centram. Bez parka personāla ielejā vēl dzīvo hidroelektro staciju personāls. Un, nolaistās līdz kliņķim mājelēs arī kādi vietējie zemnieki vai kalnieši. Indiāņi vai to pēcteči? Nacionālais parks samērā maz apmeklēts, tikai 25 000 cilvēku gadā. Pretstatā turpat netālu esošajam Olimpic Mountain parkam, kur jau ir miljoni. Tas tāpēc, ka lielākā daļa Kaskāžu parka ir dabīgs rezervāts, tur nemaz tik viegli un vienkārši netiek. Tikai ar savām kājām!

Ar mūsu behemotu iebraucam pie ļoti labiekārtotas takas 400 m garumā, kas ved uz Klints Pajumti, vietu, kur 1300 gadu garumā bijusi vasaras sezonas apmetne indiāņiem. Taka paredzēta arī invalīdiem, un to bez pūlēm iet arī Kate, spītējot lietum.

Parka kantoris ir 80 km no paša parka. Tur tad arī Agita pašlaik ir, kamēr mēs izbaudām pašu vārītu labu kafiju, un WIFI no blakus esošās kafejnīcas.

PS Agita tikko atpakaļ un priecājas par sirsnīgajiem cilvēkiem un attieksmi.

Advertisements

Pārlidojums bija ilgs, un ne bez maza stresa, Pirmais, bija nekompetenta darbinieka vaina. Pie reģistrācijas lidojumam viņš paziņoja, ka mums ir vajadzīga atpakaļ ceļa biļete no Kanādas, citādi mūs neielaidīšot Kanādā. Pēc vairākkārtējiem teicieniem par to, ka tur neko nevar darīt, viņš to ēr saņēmās, un piezvanīja savam birojam, kur viņam pateica, ka tā tas nav. Šķiet, ka viņš pat tā īsti neatvainojās par savu nekompetenci. Tad vēl lidmašīnakavējās kādu pusstundu. Samazinot mūsu pārsēšanās laiku uz nākošo lidmašīnu Mineapoles lidostā līdz 20 minūtēm. Jau bijām gatavi tam, ka nokavēsim nākamo reisu. Bet, izejot no lidmašīnas, un apskatoties, ka mums jādodas uz izeju C1, izrādījās, ka mēs jau esam izejā C1, un mums tikai jāapgriežas, un jākāpj atpakaļ tajā pašā lidmašīnā! Lidmašīna pati bija neliels, 70 sēdvietu, Kanādā ražots aparāts, laikam no tādiem, ko tagad iepērk arī airbaltiks.

Tādā veidā, no mājas izbraucot 5:15 pie savas motormājas ieradāmies 13:15, plus trīs laika joslas, tas ir pēc 14 stundām. Mazie tūlīt metās apgūt motormājas dzīles, mēs arī. Samērā klasiska paskata salona izvietojums. Lai ieliktu bērnu sēžamos, mums bija jānoņem viena  sēdekļa spilveni. Skapji un skapīši. Izlietnes, duša, tualete, viss, šķiet, strādā. Apkures iekārta arī strādā, ļoti skaļi. Salons plašs, plašāks, kā līdzīgiem Eiropas variantiem, jo ražotājs izmantojis pilnu atļauto transportlīdzekļa platumu. Lidz ar to uz ceļa šis piecas tonnas smagais un astoņus metrus garais, ‘kompaktais’ pēc ASv standartiem, kemperis, jūtas ka mazs kravas auto. Lai gan 180 000 km noskrējušais motors šķiet žirgts, pie mazākā uzkalniņa ātrumkaste pārslēdzas uz leju, un rūkoņa salonā palielinās. Dažāda graboņa salonā nav lielāka kā citiem kemperiem, bet, ja ņem vērā, ka šim ir bijis jāpārcieš 7 gadi īres mūža, tad nav nemaz tik slikti. Lietum līstot, nedaudz pil no gaisa kondicioniera jumta lūkas. Atvilktnes pa līkumiem nāk vaļā. Riepas varēja būt labākas. Gaismiņa kabīnē nedziest ārā. Citādi pagaidām viss ok.

Ielidojot Vankūverā varēja skaisti redzēt pilsētu, tā izvietojusies starp kalniem un Kluso okeānu. Kādā līcī vai upes grīvā varēja redzēt daudzum daudz atpludinātu baļķu. Debesskrāpji, tilti, kā jau visur. Vēlāk, kad braucam uz pilsētu, savelkas lietus, un līst kā pa Jāņiem. Pilsēta šķiet ļoti dzīva, daudz mazu veikaliņu, cilvēki, par spīti lietu, daudz iet ar kājām. Centrs šķiet kompakts, bet pati pilsēta plaša, liela. Un, kā noskaidrojām, ar sastrēgumiem.

Tas šodien viss. Iebraucām atpakaļ ASV. Esam netālu no Sietlas, šodien brauksim līdz North Cascades Nacionālajam parkam.

Bufete. 6.99 lieliem, drusku mazāk maziem. 2$ dzērieni no personas. Ēd, cik gribi. Daudzsološi?
Šķīvji un krūzes, lai gan biezas, tomēr plastmasas. Man vēl trāpījās samērā tīra krūzīte, bet ar iegrauztu stūrīti. Plastmasas dzērienu glāzes kādreiz bijušas itin caurspīdīgas.
Zupa. Trīs varianti kaltējas katlos. Divas biezzupas, un dārzeņi ar gaļu. Ņemu to. Bļodiņa (plastmasas) ar rokturi kā kausiņam. Izmērs arī nav neko lielāks. Zupa laba, bet sāļa. Dabūju skriet pēc kolas.
Dzērieni, parastie gāzūdeņi, kafija, kapučīno. Ja kafija bija tīri laba, tad kapučīno – sliktākais kāds jebkad redzēts. Turbosaldais no paciņas.
Pamatēdieni daudz pēc skata, bet beigās tikai vienas un tās pašas vistas vairāki varianti, atkal jau sāļās mērcēs. Kaut kāds bifelis ziedojis savas sīkstās ribas. Zivtele cepta. Neiztrūkstošā pica.
Salātu toties daudz un dažādi, arī tvaicēti dārzenīši. Tas labi.
Saldie turbosaldi. Bija gan viena jogurtaina kūciņa ar aveņu mērci, ņamma.
Kopējais iespaids tāds, ka droši vien, ja būtu izvēle, un kaut kur būtu jāēd, labāk ietu uz to bufeti, jo vismaz ar savu aci redz, ko ņem, un, ja negaršo, var paņemt ko citu.
Bet labāk pašam tomēr gatavot.

Nu tad tā. Nezinu, vai labi, vai kā. Esam piekrituši ceļojumam no Vankūveras, Kanādas pašos dienvidrietumos, līdz Toronto, kas ir ‘tepat’ 200 km pāri Ontārio ezeram. Ceļš tiks veikts ar motormāju, jeb kempingbusu. To īres firma izīrē par centu dienā, un sedz 500 $ degvielas izmaksas. Izklausās labi, vai ne? Kur āķis? Āķis tajā, ka viņiem vajag lai tos būceņus uz riteņiem kāds atdzen atpakaļ uz šo krastu. Un tajā, ka tie vairs nav nekādi jaunie būceņi. Esot 2006. gada Ford V8 šasija. Plašajā internetā par šo firmu ir pārsvarā sliktas atsauksmes… Nestrādājot šis, nestrādājot tas. Degvielas patēriņš esot mežonīgs, nevis ‘pieticīgie’ 20 litri uz 100, bet gan visi 30 vai 35. Slikti esot ar tīrību. Un tā tālāk. Palasot gan starp rindiņām, var saprast, ka ļauži, kas parasti par īri maksā 100 līdz pat 200 dienā, sagaida luksusa klases izklaidi, un ir vīlušies, ja tā nav. Nu ko, diez kāda atpakaļ ceļa mums nav. Lidmašīnas biļetes jau pastellētas. Lidojam divdesmit astotajā. Tad mums ir 20 dienas, lai nobrauktu 6000 kilometrus. Nu ko? Turēsim īkšķus, lai mums viss izdodas labi. Galvenais, lai ir kur kapeju uzvārīt, un muti nomazgāt. Galu galā firma sola 24 stundu palīdzību uz ceļa, un to, ka viss kemperī ir darba kārtībā. Un neesam ar pirmo pīpi uz jumta. Cerams.

Rīno Nevadas štatā

Man (Agitai) bija lieliskas 3 dienas Rīno Nevadas štatā, plus 2 dienas pagāja pārlidojumos no/uz Buffalo. Vienu dienu man atņēma Sandija vētra, jo tamdēļ mans lidojums tika pārcelts dienu vēlāk. Es braucu uz Rīno, kur notika Fulbraita stipendiātu sanākšana ar galveno vienojošo diskusiju tematu par Demokrātiju vēlēšanās ASV. Es pirmo reizi biju tik kulturāli daudzveidīgā vidē 75 dalībnieki no 43 valstīm un viņi visi bija lieliski cilvēki, tikai par maz bija laika savstarpējām sarunām.

Pirms devos uz Rīno, es zināju un man bija priekšstats, ka Rīno ir kazino un spēļu pilsēta.  Pilsētā ir saglabājusies arka ar uzrakstu „ Lielākā mazākā pilsēta pasaulē” , šī saukļa autors gadsimtu atpakaļ bija saņēmis balvu 100$! Šodien ielūkojoties Rīno pašvaldības mājas lapā var pamanīt saukli „Gudrākā pilsēta pasaulē”.  Kad ierados Rīno, tad vietējās vēsturiskās gides kolorītā stāstījumā uzzināju vēl citas interesantas lietas. Bez kazino un spēlēm 1931. gadā vēl Rīno pilsētā vienīgajā ASV tika atļauts šķirties. Lai šķirtos nosacījumi bija, ka Rīno ir jānodzīvo 6 nedēļas, tad laulību var šķirt. Šī brīvlaišana atkal pavēra jaunas biznesa iespējas, jo vajadzēja vietu, kur 6 nedēļas apmesties. Ilgi nebija jāgaida, kad biznesmenis Vingfīlds uzbūvēja greznu viesnīcu, kur tad šo laiku pavadīt. No šī laika vēl daudzās ielās var manīt biroju izkārtnes „Laulības”. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad laulība šķirta un uzreiz  ir kārtotas jaunas laulības.

Vēl par gidi. Viņa bija īsta sava amata pratēja, viņa mūsu uzmanību noturēja 1,5 stundas, bet apejot apkārt tikai vienam kvartālam. Viņai it kā par tādiem sīkumiem bija interesanti, saistoši stāsti. Savā nodabā ejot es būtu 15 minūtēs apskatījusi šo pašu teritoriju. Un stāstījumu viņa nobeidza pasta ēkā, kas būvēta 50. gados ļoti greznā, izsmalcinātā veidolā. Beigās katram iedeva ar printeri izdrukātu Rīno pastkarti ar saviem kontaktiem un uz galdiņa izbēra saldumu kaudzi, jo bija Helovīnu vakars. Šajā kompānijā biju vienīgā no Latvijas un gidei arī priekš manis atradās īpašs stāsts. Viņa parādīja ēku-darbnīcu, kur latviešu emigrants Dāvis bija radījis džinsus ar kniedēm, kuras mūsdienās pazīstam ka Levis.Bikses tika izveidotas resnajiem dibeniem, lai nešļuktu nost un nevajadzētu mūžīgi lietot štrumbantes!

Rīno pašvaldības ēka ir augstceltne ar 15 stāviem, kur ciemojāmies, bildējāmies pilsētas priekšnieka kabinetā ar lielisku skatu uz kalniem. Es paguvu šo brīdi izmantot, lai nokļūtu stāvā, kur izvietojies Parku un rekreācijas departaments un palūgtu pastāstīt par parku apsaimniekošanu. Kundzīte no sākuma gan teica, ka ir ļoti aizņemta, bet pēc tam jau visu izstāstīja, ko nu es gribēju uzzināt. Atšķirīgais no Latvijas šī departamenta darbā ir tas, ka rekreācija, arī atveseļošanās programmas ir iekļautas un darbojas šajā departamentā nevis kā pie mums tas būtu veselības vai sociālais. Kopumā viņi parkiem, īpaši pilsētās, piešķir ļoti lielu nozīmi kā atpūtas un socializēšanās vietai, lai cilvēki būtu veselīgāki, mazāk būtu kriminālo noziegumu. Un parki šeit ir daudz plašāki (nav tikai rotaļu laukums bērniem, bet daudz pastaigu taku, atpūtas vietu).

Vēl bez daudzajām paneļdiskusijām par vēlēšanām apmeklēju divas ļoti skaistas vietas. Taho ezeru Nevadas štatā, kur ir izvietojušās daudz brīvdienu, atpūtas māju, viesnīcas.  Ezers ir liels un tas izvietojas 2 štatos, šodien mans profesors teica, ka Kalifornijas štata teritorija- apkārtne ir krasi atšķirīga no Nevadas-vairāk līdzinoties barakām ar pelēkas krāsas līdzīgām mājiņām.  Pats brauciens no Rīno līdz Taho ezeram bija ļoti skaists, ceļš veda cauri kalniem. Otrs brauciens bija uz Piramīdu ezeru, kura apkārtne ir neskarta, neapbūvēta- atrodas vietējo indiāņu cilts apsaimniekošanā. Netālu no ezera izvietojas ciematiņš, kurā ir skola, un muzejs-apmeklētāju centrs. Ir jauki aizbraukt un apskatīt šādas neskartas vietas, bet piemēram, kafiju un maizes aizbraukt paēst citā vietā.

No šī saieta esmu ieguvusi daudzus, jaunus kontaktus, tikai atliek tos uzturēt un ik pa brīdim uzspodrināt. Ar pētnieku no Indijas radās ideja par kopīgu raksta sagatavošanu, kā ies tad manīs. Darbs jau gan ir tā kā uzsākts.  Viesnīcā istabu dalīju ar filipīnieti un tagad man ir radies priekšstats par filipīniešiem kā ļoti sirsnīgiem cilvēkiem. Jo arī šeit Buffalo, kad augusta beigās ieradāmies Frīda filipīniete bija vienīgā, kas piedāvāja savu palīdzību un aizdeva pāris krēslus, palielāku katlu, pannu!

This slideshow requires JavaScript.

Labi, ka aviokompānija SAS ir vienojusies ar arodorganizācijam, citādi bankrotētu ar visām mūsu mājupceļa avio biļetēm. Un mēs varētu …