Uz mājām

Nu, tas ir viss. Mūsu ASV un Kanādas ceļojums ir galā. Esam Toronto, kur vēl tikai motormāja jāatdod, un prom, uz Bufalo. Tas nav tālu, ap 200 km. Tur, savukārt, aša somu kārtošana, un Kaspars ar puikām dosies uz Ņujorku, un lidos mājup. Agita ar Kati paliks Bufalo vēl nedēļu.

Esam nobraukuši ap 8000 km, iztērējot virs divām tonnām benzīna… Bet bijuši tik daudz kur! No Britu Kolumbijas Kanādā, caur Vašingtonas, Oregonas, Kalifornijas, Arizonas, Ņūmeksikas, Teksasas, Oklahomas, stūrīti Kanzasas, Ilinoisas, Indianas un Mičiganas štatiem ASV līdz Ontārio atkal Kanādā. North Cascades, Olympic, Redwood, Yosemite, Kings Canyon, Sequoia, Death Valley, Petrified Forest un Point Peele nacionālie parki. Ieskatījāmies arī Vankūverā, Sanfrancisko, un Toronto.

kaut kad pirms mēneša uzrakstīju šo, bet nepublicēju vēl. Tagad, pēc ceļojuma, varu parakstīties zem katra vārda:

Amerika – kontrastu zeme. Kādreiz, manā bērnībā, šādu frāzi krievu mēlē izdvesa Ņikuļina varonis ‘Briljantu rokā’. Un, lai arī tas bija par citu zemi, jēdziens ‘kap-strana’ tomēr visiem kas ir manos gados, vispirmāk asociējas ar zemi ‘aiz dīķa’. Un ziniet, iespējams ir pie vainas bērnībā gūtā ‘trauma’, klausoties TASS sagatavotās ziņas par kapitālistiskās pasaules negācijām, bet ir lietas, par ko šinī demokrātijas citadelē var nebeigt brīnīties.

Viena no tām ir – parastā tualete. Nepietiek ar to, ka angļu valodā tās apzīmēšanai ir lērums jēdzienu, no prastā ‘loo’ – ateja, līdz smalkākiem, amerikāņi konsekventi pat prastāko iestādījumu sauc par ‘bathroom’, vai par ‘restroom’, jeb par vannas vai atpūtas istabu. Papildus tam, pat visšķībākajos ēstūžos atejas ir aprīkotas ar vismaz vienu no šā saraksta: automātiskais ūdens norāvējs, automātiskais papīra dvieļa padevējs, automātiskais krāns, vai automātiskais ziepju dozators. Nereti ir divi vai vairāki piederumi no šī saraksta. Arī aprīkojuma dažādība sit augstu vilni. Tualetes papīra turētāju sabiedriskajās tualetēs es neesmu redzējis divas reizes vienādu. Ir tādi, kur ir divi papīri paralēli, ir tādi, kur rezerves rullis krīt no augšas, ir ar milzu rulli 30 cm diametrā, ir tādi, kas papīru izsniedz mazās lapiņās sagrieztu. Arī krāni, izlietnes, dvieļu turamie – visvisādākie.

Bet pats pods – tas ir apmēram tāds, kādu eiropieši nošpikoja no arābiem 14. gadu simtenī. Nekas daudz nav mainījies. Es no bērnības tādu atceros. Jo arī padomju valstī bija tikai viens poda standarts. Un arī, šķiet, šeit ir tāpat. Pods ir pilns ar ūdeni, un, atvainojiet, nokārtošanās pa lielam nereti beidzas ar milzu šļakatām, kas sasniedz jūsu maigākos orgānus. Turpinājumā pie poda satura noskalošanas tiek patērēts milzu ūdens daudzums. Arī tā sauktā ‘eko’ poga šeit nav. Labi, bija vienā vietā, bet arī tur bija nepieciešams pie sienas īpašs paskaidrojošs raksts uz divām lapām, ka tas ir nepieciešams lai taupītu ūdeni.

Un šāda kontrastainība manāma vai ik uz soļa. No vienas puses, ASV ir it kā progresīva valsts un sabiedrība, bet tur pat blakus ir bez maz vai viduslaiki. Baznīcas uz katra soļa. Nu kur vecajā Eiropā, izņemot Poliju vēl tik daudz aktīvu baznīcā gājēju? Interneta bankas un norēķini internetā arī ir tik vecmodīgi. Lai samaksātu par gāzi un elektrību, vajag sūtīt pa pastu parakstītu čeku. Lai papildinātu mobilā telefona kredītu, vēl ne reizi man nav darbojusies interneta sistēma, tā vietā ir jāzvana un 15 minūtes jālamājas ar datoru pa telefonu. Apdrošināšanas un auto reģistrācijas sistēma ir tik sarežģīta, ka tikai tagad uzzināju, ka mūsu auto tehniskās skates uzlīme bija zaudējusi spēku līdz ar īpašnieka maiņu. Vai apkures sistēma un mājas siltināšana, kar ko jau esmu čīkstējis.

Nu tā kaut kā. Esam šeit nodzīvojuši 3 mēnešus. Nezinu, daudz, vai maz. Bet zinu, ka ASV nu nekādi nav mana sapņu zeme. Aiz ārējās pieklājīgās un izpalīdzīgās fasādes šeit slēpjas tas pats bardaks, kas visur citur, tikai – viens no dārgākajiem bardakiem pasaulē.

Ziemassvēku tā sauktā brīvdienu sezona. Tūlīt pēc ASV Pateicības dienas svinībām, kas pārsvarā ir centrēta uz tirgotāju centieniem pārdot pēc iespējas vairāk tītaru un to cepšanas aprīkojumu sākas lielākā masu psihoze šaipus dīķa – Ziemassvētku Iepirkšanās. Daudzi lielie veikali tikai šajā mēnesī līdz Ziemassvētkiem iekasējot lielāko peļņas daļu. Un dienu, kad Iepirkšanos sākt nez kurš asprātis ir nosaucis par Melno Piektdienu. Todien pie Valmart veikala redzējām sakrautus nožogojumus, kādus parasti lieto, lai pie prezidentiem par tuvu nepielaistu prezidentu cienītājus. Un ne velti, esot cilvēki, kam lielākā izprieca ir jau no 9. vakarā gaidīt Veikala Vaļā Vēršanu – 4. no rīta. Nu iespējams, ka viņi kaut ko ietaupa, iespējams. Tomēr, mani nepamet sajūta, ka masu pircējam daudz vieglāk mārketinga speciālisti ietirgo krāmus. Pameklējot internetā, var atrast, ka, piemēram Best Buy veikali pa lēto izmet 10 televizorus uz veikalu, bet pie durvīm uz tiem gaida tūkstoši. Un  http://www.bestbuy.com par to pašu cenu to pašu televizoru pievedīs pie mājām. Esot gan arī interneta tirdzniecība dikti pārslogota tajās dienās.

Bet pietiks par to. Ir jau arī labais. Daba ir skaista, kur vēl nav sabojāta.