Arhīvs

Monthly Archives: Oktobris 2012

Braucot pa platajiem un šaurajiem lielceļiem veselām dienām, kaut kur kaut kas ir jāēd. Ceļinieku barošana ASV ir liela lieta. Ēstūžu ka biezs, bet nomācošais vairums ir arī nomācoši vienveidīgs. Pārsvarā makdonalda tipa iestādījumi (neesmu gan manījis, ka tos kāds šeit mēģinātu iesmērēt par restorāniem). Tad nāk dažāda kalibra picērijas – pie lielām franšīzes ķēdēm piederošas, un vienkāršākas. Un tad iestādījumi, kam nosaukumā figurē diner– nevis (diner) bet (dainer), no vārda pusdienot (to dine (to dain)). Tie beidzot ir ēstūži, kur iespējams var dabūt normāli ceptus kartupeļus un gaļas gabalu uz porcelāna šķīvja.

Pensilvānijas ziemeļos, vai Ņujorkas štata dienvidos iebraucām tādā. Novietojies starp lielceļu un trīszirgu miestiņu, tas bija balts namiņš autostāvvietas malā. Ejam iekšā, ēd vēl viena kompānija. Galdiņi servēti ar galdautiem un duramajiem. Izskatās ok. Sēžamies, puisis atnes ēdienkarti. Ēdienkarte it kā plaša, bet pamatideja – ņemiet dienas piedāvājum. Šodien svētdiena, par 11.95 lielam un 6.95 mazam (plus nodoklis un gandrīz obligātā deramnauda) piedāvā komplektu – dzērienu, salātiņu, pamatēdienu, saldējumu, kafiju vai limonādi. Ņemam. Maizītes, sviestu un zapti (protams, mazajos plastmasas ķocīšos) atnes uzreiz, tad kafiju un limonādi. Pepsi kaut ārā gandrīz salst, nes ar ledu. Ledus vispār te gandrīz kā obligātā dzērienu piedeva, ledus mašīnas visos hoteļos, un ledu gāž pie visiem dzērieniem. Bez žēlastības  prasām, lai maina un dod bez ledus. Salāti – trīs ēdamkarotes kapātu kāpostu, vai tikpat ābolu biezeņa – ir klāt arī tad pat. Un otrais ēdiens arī nav jāgaida ilgi. Kartupeļu biezputra, zirnīši, un vai nu šķiņķa šķēlītes, vai vistas fileja. Šķiņķis šķiet svaigi no konservu kārbas, biezenis – no pakas, un vista – kā jau ātrā sporta vista. Ēdam. Un pieēdam pilnus jo pilnus punčus. Kafiju papildina cik gribi, saldējums jau iet iekšā ar grūtībām.

Ēdnīcas iekārtojums vienkāršs, bet bez pretenzijām uz jebkādu stilu. Stūrī citas ceļotājiem noderīgas mantas – vietējie suvenīrķoči ar kļavu sīrupu, magnētiņi ar God Bless America, apsveikumu kartiņas, darba cimdi, un dažas rotaļlietas. Klāvs un Kate no tā plaukta (kur rakstīts – neaiztieciet, ja nevēlaties pirkt) ir jāgana nost. Pieejot tuvāk, ieraugu grāmatiņu OPPOSITES (Pretstati) un, tavu brīnumu – latviešu un angļu valodā! No kurienes šeit – ASV nomales vidū – varēja rasties veselas divas tādas, 1990. gadā Holandē iespiestas bērnu grāmatiņas, apkalpotājs nezināja. Šā vai tā, par 99 centiem atļāvāmies nopirkt vienu.

Advertisements

Tad nu svinīgi zinoju, ka bija nepieciešami 2 mēneši, lai manu darba vietas datoru pievienotu printerim! Ja nebūtu patrapījusies kabinetā, tad vēljoprojām nebūtu. Agita

1962. gadā Pensilvānijas vidienē esošā miestiņa Centrālijas nomalē blakus kapiem vietējie dedzināja atkritumus, kā jau nereti bija darījuši. Atkritumu čupa bija sasviesta izstrādātā ogļu raktuvē, un notika tā, ka tur bija arī antracīta ogļu slānis, kas nebija izrakts. Un notika tā, ka ogles aizdegās. Tās gruzdēja vēl ilgi, līdz cilvēki kapos – tie, kas vēl nebija aprakti – sāka sūdzēties par galvas sāpēm. Pāris gadus vēlāk beidzot attapās kaut kādi oficiozie darboņi, un, izmērot CO līmeni saprata, ka zem zemes deg ogles. Degšana kulmināciju sasniedza ap 70. gadu beigām, kad nācās slēgt ceļa posmu, jo tas vairākos piegājienos iegrima par pāris metriem – burtiski karstās kritenēs. Ļaudis sāka no pilsētiņas plūst prom. Līdz no 1985. līdz 1991. gadam izsludināja vispārēju evakuāciju. Kādi 20 ļaudis gan ir palikuši, bet pārējie ir prom, mājas nojauktas. Palikušas dažas mājas kur dzīvo spītīgie, baznīca un kapi. Zeme kūp joprojām, un ogles degšot vēl 250 gadus. Interesanti, ka tikai pāris km uz abām pusēm ir citas pilsētiņas, kur dzīvo cilvēki un nesūdzas.

Lai gan mūs te brīdina, ka būs vētra, un amurikāņi ir izpirkuši ģeneratorus un ūdeni, pagaidām ir gan krānā ūdens, gan rozetē visi 120 volti. Bet vējš ceļas, redzēs, kas būs rīt.

Ieslēdzās 3 reizes pēc kārtas viesnīcā tieši pusnaktī. Atbrauca ugunsdzēsēji pilnā sastāvā ar taurēm un ķiverēm izvēdināt piepīpētu istabu. Mēģinām gulēt tālāk.

Nacionālais parks Shenandoah atrodas Apalaču kalnos, to daļā, ko dēvē par Blue Ridge kalniem (Zilie kalni, varētu teikt). Atkal, interesanta vēsture. Virdžīnijas pavalsts, kur kalni atrodas, ir viens no vecākajiem štatiem, un arī šie kalni nav izņēmums. Jau. Kopš 18 gs vidus baltie ieceļotāji 1920. gadu, kad tuvumā esošās Vašingtonas politiķi sāk spriest par dabas aizsargāšanu, un izveido Parku, Virdžīnijai nākas ar labu un ļaunu atpirkt ap 500 īpašumus. Daži, īpaši stūrgalvīgi kalnieši bija izcīnījuši tiesības palikt un dzīvot līdz mūža galam.
Lielākā parka atrakcija ir 160 km garais Skyline (debesmalas) ceļš. To izbūvēja 30. gados, un ceļš vijas gar kalnu grēdas virsotni, piedāvājot neskaitāmas skatu vietas. Kājāmgājējiem ir pieejamas ap 500 jūdžu garas takas, un visā parka garumā, 100 jūdzes, stiepjas daļa no Apalaču takas. Apalaču taka ir ap 3000 jūdžu gara…
Parkā ierodamies no ziemeļu puses. Esam atbraukuši darbdienā, jo nedēļas nogalēs parku gāž riņķī. Gadā to apmeklē ap miljons tūristu, no kuriem 200 000 tieši oktobrī, uz Zelta Rudeni. Lapu zelts ir īpaši krāšņs, jo te ir slavenie lapu koku meži. Pārsvarā ozoli, jo  dažādās hikorijas ir iznīcinājis kāds nebūt insekts. Drīz, pabraukuši pāris jūdzes, ejam staigāt. Izvēlamies trīs ap 2 km garas taciņas, jo mūsu mazie staigātāji diez ko vairāk noiet nevar. Ir brīnišķīgs rīts, debess zila jo zila, vēja nav, un var dzirdēt, kā krīt lapas un paukšķ zīles. Taka ved gar izbijušu saimniecību, vēl var nojaust, kur bijušas ēkas, redz kapu akmeņus, aku uz avota. Avotu jālej pudelē! Klāvs pavēl, bet šis avots ir gandrīz izsīcis, un pudelē tādu liet negribas. Pēc pusdienu uzkodām Agita un Kārlis aiziet ap 3 km garā slavenās Apalaču takas posmiņā (0.1 % no takas!). Pastaigas ir galvenais, ko te var darīt, bet lielais vairums tikai izbrauc cauri pa Skyline ceļu. Ir arī zirgu noma, bet velosipēdistus gan šeit īpaši negaida.
Protams, dzīvnieki bauda visas privilēģijas, redzējām vāveres, susurus, un briežus, bet lācis vēl nedodas rokā. Varbūt šodien, kad atkal dosimies uz šo pašu parku, jo tik daudz ko redzēt!