Aizvakar Nāves ielejā 22 grādi, šonakt Arizonas vidienē -13…

ASV šādi braucamie – dzīvojamie, ar ko pārvietojamies, ir sastopami jo biezā slānī un plašā izvēlē. Visvairāk uz ceļa redz milzu puspiekabes, ko kā seglu vilcējs velk liels pikaps, tie saukti par ‘5. riteni’. Daudz neatpaliek uz lielo autobusu rāmjiem būvētie savrupnami, saukti par ‘dīzeļstūmējiem’ dēļ aizmugurē izvietotā dīzeļa. Ir arī mazākas un lielākas dzīvojamās piekabes, un tad tādi kā mūsu aparāts – uz mazā kravas auto šasijas. Mums ir Ford E 350 šasija ar V8 5,4 L dzinēju. Dažādās specifikācijās izdodas sagrābstīt dažādus zirgaspēkus, no 250 līdz 300. Kabīne ir samērā ērta, bet tajā pašā laikā itin parasta, kā jau komerctransportam. Sēdeklis ērts, var ilgi braukt. Stūre viegla, bet vadāmība nu nekāda. Ātrāk par 110 km stundā braukt īpaši vēlēšanās nav. Un arī degvielas patēriņš to liedz, vidēji 25 l/100km, ar tendenci strauji pieaugt virs 100 km/h. Arī motora jaudas pamaz, kalnu kāpumos, lai nebūtu jāgriež motors augstos apgriezienos, nākas braukt uz 70 un pat 60 km/h. Jauda pazūd svarā, šis braucamais sver ap 5 tonnas. Ar šo auto var braukt ar vieglā auto tiesībām, un ražotājam nav jāpiepūlas iespiest savi braucamie zem 3.5 tonnām, kā Eiropā. Līdz ar to, un arī tāpēc ka šis ir īres auto, tas ir iznācis gana prasts. it ka jau viss ir OK, bet ir sīkumi, kas kaitina. Logi no viena stikla, un bīdāmi, kā tādai kumodei, tie laiž siltumu iekšā un ārā, atkarībā no gadalaika. Siltuma izolācija vispār ir švaka. Odu sieti, žalūzijas, tas viss Eiropas ražojumiem ir daudz pārdomātāks. Duša / tualete aizņem milzu vietu, bet nav īpaši liela. Skapīši visi no kārtīga koka, bet tāpēc smagi. No ārpuses bagāžas telpa smieklīgi maza tik garam (8m) busam, bet zem gultas daudz tukšas vietas, tur esošā ūdens tvertne aizņem labi ja pusi telpas. Sēdekļi pie galdiņa izcili neērti, labi ka mūsu mazuļi sēž savos krēsliņos. Ūdens pumpis nenormāli skaļš. Arī apsildes ierīce milzīgi skaļa, bet nepūš gaisu tualetes telpā. Kemperi nevar daudz darbināt bez āra elektrības, visas ierīces patērē daudz elektrības, bet akumulators maziņš un droši vien vecs). Nezin kāda untuma dēļ uz jumta uzlikts ‘saules panelis’, laikam lai bukletā var teikt, ka tāds ir. Bet nu tik maziņš, ka tikai kādu mobilo tālruni varētu barot, ne jau lādēt lielo akumulatoru.

Bet, pēc visa šā, jāsaka, ka pēc 6 vai 7 gadu nesaudzīgās īres lietošanas viss te vēl ir itin labi lietojams. Viss strādā, kā saka, un pat nemaz ļoti negrab…

Katei šodien vārda diena. Lielais brālis pūš balonus.

Iesim uz drusku smalkāku ēdnīcu ar ne tik speķainām karotēm ēst svētdienas garās brokastis

Bufete. 6.99 lieliem, drusku mazāk maziem. 2$ dzērieni no personas. Ēd, cik gribi. Daudzsološi?
Šķīvji un krūzes, lai gan biezas, tomēr plastmasas. Man vēl trāpījās samērā tīra krūzīte, bet ar iegrauztu stūrīti. Plastmasas dzērienu glāzes kādreiz bijušas itin caurspīdīgas.
Zupa. Trīs varianti kaltējas katlos. Divas biezzupas, un dārzeņi ar gaļu. Ņemu to. Bļodiņa (plastmasas) ar rokturi kā kausiņam. Izmērs arī nav neko lielāks. Zupa laba, bet sāļa. Dabūju skriet pēc kolas.
Dzērieni, parastie gāzūdeņi, kafija, kapučīno. Ja kafija bija tīri laba, tad kapučīno – sliktākais kāds jebkad redzēts. Turbosaldais no paciņas.
Pamatēdieni daudz pēc skata, bet beigās tikai vienas un tās pašas vistas vairāki varianti, atkal jau sāļās mērcēs. Kaut kāds bifelis ziedojis savas sīkstās ribas. Zivtele cepta. Neiztrūkstošā pica.
Salātu toties daudz un dažādi, arī tvaicēti dārzenīši. Tas labi.
Saldie turbosaldi. Bija gan viena jogurtaina kūciņa ar aveņu mērci, ņamma.
Kopējais iespaids tāds, ka droši vien, ja būtu izvēle, un kaut kur būtu jāēd, labāk ietu uz to bufeti, jo vismaz ar savu aci redz, ko ņem, un, ja negaršo, var paņemt ko citu.
Bet labāk pašam tomēr gatavot.

Nu tad tā. Nezinu, vai labi, vai kā. Esam piekrituši ceļojumam no Vankūveras, Kanādas pašos dienvidrietumos, līdz Toronto, kas ir ‘tepat’ 200 km pāri Ontārio ezeram. Ceļš tiks veikts ar motormāju, jeb kempingbusu. To īres firma izīrē par centu dienā, un sedz 500 $ degvielas izmaksas. Izklausās labi, vai ne? Kur āķis? Āķis tajā, ka viņiem vajag lai tos būceņus uz riteņiem kāds atdzen atpakaļ uz šo krastu. Un tajā, ka tie vairs nav nekādi jaunie būceņi. Esot 2006. gada Ford V8 šasija. Plašajā internetā par šo firmu ir pārsvarā sliktas atsauksmes… Nestrādājot šis, nestrādājot tas. Degvielas patēriņš esot mežonīgs, nevis ‘pieticīgie’ 20 litri uz 100, bet gan visi 30 vai 35. Slikti esot ar tīrību. Un tā tālāk. Palasot gan starp rindiņām, var saprast, ka ļauži, kas parasti par īri maksā 100 līdz pat 200 dienā, sagaida luksusa klases izklaidi, un ir vīlušies, ja tā nav. Nu ko, diez kāda atpakaļ ceļa mums nav. Lidmašīnas biļetes jau pastellētas. Lidojam divdesmit astotajā. Tad mums ir 20 dienas, lai nobrauktu 6000 kilometrus. Nu ko? Turēsim īkšķus, lai mums viss izdodas labi. Galvenais, lai ir kur kapeju uzvārīt, un muti nomazgāt. Galu galā firma sola 24 stundu palīdzību uz ceļa, un to, ka viss kemperī ir darba kārtībā. Un neesam ar pirmo pīpi uz jumta. Cerams.

Rīno Nevadas štatā

Man (Agitai) bija lieliskas 3 dienas Rīno Nevadas štatā, plus 2 dienas pagāja pārlidojumos no/uz Buffalo. Vienu dienu man atņēma Sandija vētra, jo tamdēļ mans lidojums tika pārcelts dienu vēlāk. Es braucu uz Rīno, kur notika Fulbraita stipendiātu sanākšana ar galveno vienojošo diskusiju tematu par Demokrātiju vēlēšanās ASV. Es pirmo reizi biju tik kulturāli daudzveidīgā vidē 75 dalībnieki no 43 valstīm un viņi visi bija lieliski cilvēki, tikai par maz bija laika savstarpējām sarunām.

Pirms devos uz Rīno, es zināju un man bija priekšstats, ka Rīno ir kazino un spēļu pilsēta.  Pilsētā ir saglabājusies arka ar uzrakstu „ Lielākā mazākā pilsēta pasaulē” , šī saukļa autors gadsimtu atpakaļ bija saņēmis balvu 100$! Šodien ielūkojoties Rīno pašvaldības mājas lapā var pamanīt saukli „Gudrākā pilsēta pasaulē”.  Kad ierados Rīno, tad vietējās vēsturiskās gides kolorītā stāstījumā uzzināju vēl citas interesantas lietas. Bez kazino un spēlēm 1931. gadā vēl Rīno pilsētā vienīgajā ASV tika atļauts šķirties. Lai šķirtos nosacījumi bija, ka Rīno ir jānodzīvo 6 nedēļas, tad laulību var šķirt. Šī brīvlaišana atkal pavēra jaunas biznesa iespējas, jo vajadzēja vietu, kur 6 nedēļas apmesties. Ilgi nebija jāgaida, kad biznesmenis Vingfīlds uzbūvēja greznu viesnīcu, kur tad šo laiku pavadīt. No šī laika vēl daudzās ielās var manīt biroju izkārtnes „Laulības”. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad laulība šķirta un uzreiz  ir kārtotas jaunas laulības.

Vēl par gidi. Viņa bija īsta sava amata pratēja, viņa mūsu uzmanību noturēja 1,5 stundas, bet apejot apkārt tikai vienam kvartālam. Viņai it kā par tādiem sīkumiem bija interesanti, saistoši stāsti. Savā nodabā ejot es būtu 15 minūtēs apskatījusi šo pašu teritoriju. Un stāstījumu viņa nobeidza pasta ēkā, kas būvēta 50. gados ļoti greznā, izsmalcinātā veidolā. Beigās katram iedeva ar printeri izdrukātu Rīno pastkarti ar saviem kontaktiem un uz galdiņa izbēra saldumu kaudzi, jo bija Helovīnu vakars. Šajā kompānijā biju vienīgā no Latvijas un gidei arī priekš manis atradās īpašs stāsts. Viņa parādīja ēku-darbnīcu, kur latviešu emigrants Dāvis bija radījis džinsus ar kniedēm, kuras mūsdienās pazīstam ka Levis.Bikses tika izveidotas resnajiem dibeniem, lai nešļuktu nost un nevajadzētu mūžīgi lietot štrumbantes!

Rīno pašvaldības ēka ir augstceltne ar 15 stāviem, kur ciemojāmies, bildējāmies pilsētas priekšnieka kabinetā ar lielisku skatu uz kalniem. Es paguvu šo brīdi izmantot, lai nokļūtu stāvā, kur izvietojies Parku un rekreācijas departaments un palūgtu pastāstīt par parku apsaimniekošanu. Kundzīte no sākuma gan teica, ka ir ļoti aizņemta, bet pēc tam jau visu izstāstīja, ko nu es gribēju uzzināt. Atšķirīgais no Latvijas šī departamenta darbā ir tas, ka rekreācija, arī atveseļošanās programmas ir iekļautas un darbojas šajā departamentā nevis kā pie mums tas būtu veselības vai sociālais. Kopumā viņi parkiem, īpaši pilsētās, piešķir ļoti lielu nozīmi kā atpūtas un socializēšanās vietai, lai cilvēki būtu veselīgāki, mazāk būtu kriminālo noziegumu. Un parki šeit ir daudz plašāki (nav tikai rotaļu laukums bērniem, bet daudz pastaigu taku, atpūtas vietu).

Vēl bez daudzajām paneļdiskusijām par vēlēšanām apmeklēju divas ļoti skaistas vietas. Taho ezeru Nevadas štatā, kur ir izvietojušās daudz brīvdienu, atpūtas māju, viesnīcas.  Ezers ir liels un tas izvietojas 2 štatos, šodien mans profesors teica, ka Kalifornijas štata teritorija- apkārtne ir krasi atšķirīga no Nevadas-vairāk līdzinoties barakām ar pelēkas krāsas līdzīgām mājiņām.  Pats brauciens no Rīno līdz Taho ezeram bija ļoti skaists, ceļš veda cauri kalniem. Otrs brauciens bija uz Piramīdu ezeru, kura apkārtne ir neskarta, neapbūvēta- atrodas vietējo indiāņu cilts apsaimniekošanā. Netālu no ezera izvietojas ciematiņš, kurā ir skola, un muzejs-apmeklētāju centrs. Ir jauki aizbraukt un apskatīt šādas neskartas vietas, bet piemēram, kafiju un maizes aizbraukt paēst citā vietā.

No šī saieta esmu ieguvusi daudzus, jaunus kontaktus, tikai atliek tos uzturēt un ik pa brīdim uzspodrināt. Ar pētnieku no Indijas radās ideja par kopīgu raksta sagatavošanu, kā ies tad manīs. Darbs jau gan ir tā kā uzsākts.  Viesnīcā istabu dalīju ar filipīnieti un tagad man ir radies priekšstats par filipīniešiem kā ļoti sirsnīgiem cilvēkiem. Jo arī šeit Buffalo, kad augusta beigās ieradāmies Frīda filipīniete bija vienīgā, kas piedāvāja savu palīdzību un aizdeva pāris krēslus, palielāku katlu, pannu!

This slideshow requires JavaScript.

Adirondaiki. Atrodas Ņujorkas štata ziemeļdaļā. Izmēri – kā pusei Latvijas. Iedzīvotāji – 130000 cauru gadu, 330000 – vasaras sezonā. Kalni, līdzīgi augstumā kā Karpati, arī tik pat mežaini. Kalni veci, granītam, no kā tie veidoti, ir vairāk kā miljards gadu. Pēdējais ledus laikmets granītā atstājis labi saskatāmas švīkas, un, pēc ledus nokušanas – neskaitāmus ezerus un ezeriņus. Bālģīmji ar cirvjiem un zāģiem apvidū ieradās samērā vēlu, jau tad, kad koku ciršanas industrija sāka norietēt. Šā vai tā, ne kalnrūpniecība, ne koku izciršana kalnus pilnībā izpostīt nepaspēja, kalnrūpniecība atrada labākus un lētākus izpausmes apvidus, kokrūpniecībā pēc ogļu atradņu atklāšanas Amerikas vidienē iestājās apsīkums. Izcirst paspēja tikai apvidus, tuvākos Hudzonas upei. Tad pamodās pirmie vides aktīvisti, kam aktīvi palīdzēja tirgoņu un transporta lobijs Ņujorkā – tirgoņi bažījās, ka pēc mežu izciršanas visu vārgo augsni lieti saskalos Hudzonā, kas aizsērēs, apstādinot visa štata transporta artēriju. Tā, kopīgiem spēkiem, jau 1885. gadā tika pieņemti pirmie likumi, kas beidzās ar to, ka Adirondaiki kā ‘mūžīgi mežonīgi’ ir ierakstīti štata konstitūcijā. Pēdējā stratēģija, kas parkam ir sacerēta 1972. gadā, paredz, ka attīstība ir iespējama tikai jau apdzīvotās vietās, un arī citur štata teritorijās zemes lietošana ir ļoti reglamentēta, kokus, piemēram, nedrīkst cirst nemaz, arī ne slimus vai bojātus, tāpat nedrīkst zemes pārdot, iemainīt, dāvināt, utt. Kad cauri parka malai būvēja autostrādi uz štata ziemeļiem, štatam vajadzēja mainīt konstitūciju, lai tas būtu iespējams! Privātās zemes, kas Parka teritorijā ir drusku mazāk par pusi, ir brīvākas savā darbībā. Mežus drīkst cirst, bet arī te jebkāda būvniecība utt ir jāsaskaņo ar neskaitāmām Parka administrācijas nodaļām, tādējādi apgrūtinot procesus.

Mēs parkā pavadījām 4 dienas. Apmetāmies vienā no privātajiem kempingiem Oldfordžā (Old Forge), kas vēl bija atvērts.

Pārsvarā visi jau ir ciet, sezona beigusies. Oldfordža ir mazs miestiņš pie Pirmā ezera. Jau rakstīju par iedvesmas trūkumu nosaukumos. Ezeru virknē ir visi no Pirmā līdz Astotajam, un visiem apkārt mežaini pauguri. Esam samērā ērtā namiņā, divas istabiņas, duša, apkure, elektrība, plīts, ledusskapis, mikroviļņu krāsns. Skatu uz ezeriņu (bez numura) drusku maitā citi namiņi un uz ziemu sakrautā piknika galdu čupa. Citos nameļos arī pilns ar viesiem, ir arī pa kādam dullajam ar telti (vakaros temperatūra pie nulles). Drusku apgriezušies namelī, un izlasījuši vietējās baumas avīzītē, dodamies pa vienu no ieteiktajām takām, kas ir tepat, apkārt ezeriņam aiz loga. Takas sākumā A4 formāta laminēta lapa, ka pilnu apli apiet nevarot, bebri esot pastrādājuši. Tā arī ir. Tur, kur strautiņš ietek ezeriņā, bebru dambji appludinājuši vārgos cilvēku centienus uzturēt taciņu. Acīmredzams, ka neko lieli tie centieni bijuši nav. Mūsu centieni apiet ezeram beidzas ar ledus mešanu uz cita ledus, un Klāva atklāsmēm, ka dubļos var iestigt.

Nākošā dienā braucam nomāt kanoe. Kasparam un Kārlim nu dikti vajag izmantot šķietami pēdējo atvasaras dienu. Kanoe nomas vietā par laivu trūkumu sūdzēties nevar. Uz steķiem ir ap 500 kanoe un kajaku, un aiz stūra vīdēja vēl. Laime, ka cenas nebija tik pat lielas (38$ plus nodoklis dienā), un apkrāvām mūsu blūzmobīli ar dzeltenu kanoe. Mums ieteica pāris ezeriņus, vai Mūsu (Moose) upi. Uz ezeriņu aizbraucām izvizināt Agitu un mazos, bet pa upi laidās Kaspars un Kārlis. Upe dikti jau līdzenu tecējumu, nemaz nelīdzinās kalnu upei. Mazliet līdzīga Irbei, smilšains dibens, kristāldzidrs ūdens, priežu un egļu meži. Bebru paradīze, bet šeit tiem nav jāgrauž lielie koki, upes līkumi un vecupes nodrošina ūdens daudzumu, un krūmi – barību. Dambjus redzējām tik uz dažām pietekām. Upe pati tīrīta no kritušajiem kokiem. Lai gan upe tek tik netālu no apdzīvotām vietām, cilvēka darbības pēdas redz maz. Viena, divas nojumes, divi tilti, un dažas uz airiem uzzīmētas norādes, ja līkumi pārāk sazarojas. Vēl krāčaina posma apiešana pa tiltiņu, un divas dzērienu bundžas – nav daudz, ja kanoe puisis teica, ka sezonā pa upi palaižot ap 150 laivām dienā! Dzīvo, aizsargājamo dabu gan neredz. Tikai dažas pīles, un pāris bebru šļakstu. Cerējām ieraudzīt lāci…

Lāči visos Adirondaikos esot ap 4000 īpatņu. Tie gan ir mazāki par mūsu dažiem brūnajiem pinkaiņiem, melnie lāči. Šogad esot ap 100 zināmu gadījumu, kad lāči traucējuši cilvēkiem – vai otrādi. Adirondaikos privātās zemēs ir atļauts arī medīt, un esot nomedīti ap 300 lāču. 13 nošauti tādi, kas uzmākušies barības meklējumos. Viens esot iemanījies attaisīt mašīnas durvis, un pēc tam paklupis aiz telts striķiem, uzkrītot pusaudža kājām. Puika teicis, ka licies, ka liels suns uzveļas uz telts.

Pa vakara tumsu izbraucam līkumu gar pirmo līdz ceturto ezeru. Apbūvēts tā, ka reti kur var pie krasta tikt. Nav arī pie mums pierastās tauvas joslas, kanoe puisis teic, ka ar airu laiviņu šitajos 20 km garajos ezeros nav ko darīt, jo nav kur izkāpt krastā.

Nākošā dienā atvasara beigusies nav. Ejam pārgājienā uz Bald (plikpauraino) kalnu. Pie takas sākuma esam jau pēc astoņiem, vēl neviena cita kāpēja nemana. Takas galā nojumīte ar kasti, kastē grāmata, grāmatā jāpierakstās, kas takā ieiet, kas iznāk. Kamēr čammājamies, takā aiziet pāris ar suni, tie saka, ka Kates ratus kalnā pa klintīm nedabūsim. Ka ne, ne, ejam tāpat. Kate ik pa brīdim pa 10, 20 metriem noiet pati. Klāvs visās klintīs grib uzlīst pats. Kalns jau nav diez ko augsts, varbūt metrus 200, bet skati ir pa visiem 1000! Ezeri, ko ieskauj mežainie pakalni. Tik vējš, kas sacēlies, un sola laika maiņu, dzen mūs no kalna lejā. Visa pastaiga mums aizņem ap 3 stundām. Domājam, ka mazie bērni tūlīt mašīnā tikuši, gulēs, bet nekā, vēl ēdot ēstūzī 2. brokastis, mazie skraida no viena gala uz otru. Pēcpusdienai esam iecerējuši vēl citu pastaigu. Ap Moss (sūnu) ezeriņu, ap to pašu, pa kuru vakar vizinājāmies ar laivu. Domāts, darīts, un pastaigā mēs ejam. Kate ratos, Klāvs uz mazā trīsritenīša. Nebija ar mieru to atstāt. Laime, ka Kasparam līdzi bij striķis, ar ko Klāva transporta līdzekli vilkt tauvā. Un laime, ka ap minēto ezeru bij pamatīga taka, kādreiz izbūvēta kā zirgu izjādes ceļš.

Ezeriņš tik kluss un mierīgs, ka vai gribas makšķeri iesviest. Bet arī Adirondaikos, tāpat kā Bufalo apkārtnē, zivis satur daudz smago metālu. Lai gan Adirondaiki nekad nav bijuši tik industriāli kā daudzas citas vietas ASV, dzīvsudraba savienojumi te zivju barības ķēdē nonāk ar skābajiem lietiem no ASV vidienes lielajām ogļu spēkstacijām un dzelzs kausētuvēm. Ar ī meži cieš no skābajiem lietiem, vājinātajos kokos vieglāk ieviešas sēņu slimības un insekti. Dižskābarži, piemēram, gandrīz ir iznīkuši, un mežsargi ar bažām gaida citur jau esošās ošu insektu ordas.

Nākošās dienas rīts mūs sagaida ar pārsteigumu, atvasara ir beigusies, un uz zemes ir pirmais sniegs! Ir apmācies, bet dienas gaitā skaidrojas, un pa ceļam uz mājām vēl ilgi baudām skaistos ziemas cienīgos kalnu skatus.

Jau stāstīju par dažām īpatnībām, kas saistītas ar resursu ekonomiju. Tagad nedaudz sīkāk par to. Saņēmām gāzes rēķinu. Tas ir 87 dolāri par oktobra mēnesi. Nav jau ļoti daudz, vai ne? Bet ir arī daži bet. Ar gāzi mēs sildāmies, sildām ūdeni, un visa plīts ir ar gāzi, arī cepeškrāsns. Pirms kādas nedēļas mums autoatbildētājā bij ierunāta ziņa no mūsu mājas saimnieka, ka viņam šķietot, ka mūs esot jābrīdina, ka mēs dikti daudz kurinot, tas būšot itin dārgi. Nu ko, esam uzregulējuši termostatu pa dienu uz 70 Fārenheitiem, kas ir ap 21 Celsijs, un pa nakti nogriežam uz 65 F, kas ir ap 18 grādu mums saprotamā skalā. Apkure nezkāpēc Kārļa istabā vispār nepūš iekšā, un arī citās istabās temperat­ūras sadalījums atšķiras. Lielākajā istabā, kur logs ir mūžvecs un drusku iepuvis, to gan aizlīmējām ar speciālu plēvi, bet te ir vēsāks par tiem uzregulētajiem grādiem. Vispār problēma jau nav ar apkures efektivitāti – bet ar mājas siltuma izolāciju. Ir tāda sajūta, ka aukstums spiežas cauri sienām. Un nav brīnums, ka pie tāda šo veco māju kvantuma veikalos ir pa pilnam siltu jo siltu pidžamu, elektrisko segu, pledu, čību, un logu līmējamo materiālu. Varu iedomāties, ka vidējam namam, kas ir mūsu mājas izmērs, gāzes rēķins, ja grib komfortu, iesniedzas simtos dolāru mēnesī. Metos iekšā augstākajā matemātikā, un pārrēķināju mūsu mēneša gāzes patēriņu, kas bija 81 ccf (100 kubikpēdu), metriskajā sistēmā. Iznāca 226 m3! Vienā, ne īpaši aukstā mēnesī! Šķiet, ka mums Siguldā patēriņš ir uz pusi mazāk, ja ne 3 reiz mazāk mēnesī.

Un te nu mēs esam.  Pirmā stāva studenti, šķiet, nekurina vispār, tāpat kā daudzi citi apkārt. Taupa. Bet nevis siltina savus putnubūrus.

Kajugas upe – no irokēzu valodas – līkumainā – patiešām ir līkumaina upe, kas savus 150 vai cik km tek cauri skaistai ielejai. Ieleju upe izgrauzusi 300 – 350 miljonus senos nogulumiežos, dolomītos. Ap 1795. gadu upe bija robeža starp ASV pavalstīm un Rietumu teritorijām. Tad ieradās pirmie uzņēmīgie bālģīmji, un sāka uz upes celt savas dzirnavas un kokzāģētavas. Pāris desmitgažu laikā upes ieleja tika pilnīgi pārmainīta. Līdz ap 1830. gadiem uzbūvēja Ohaio – Ēri kanālu, kas bija svarīgs posms satiksmes artērijā, lai no auglīgajiem Rietumu līdzenumiem labību un citus lauksaimniecības produktus nogādātu līdz Ēri ezeram, pa to līdz Bufalo, un tad pa mūsu jau iepazīto Ēri kanālu uz Olbani un Ņujorku. Ap Kajugu izauga rosīga rūpniecība, lai apkalpotu šo tirdzniecības ceļu. Rūpniecība, ko tajos laikos neregulēja nekas un neviens, Kajuga upi izmantoja tikai kā ūdens avotu un kanalizācijas noteci. Jau 1868. gadā upe bija tiktāl piegānīta ar rūpnieciskajiem atkritumiem, ka tā … aizdegās! Laikā no minētā gada līdz 1969. gadam ļaudis bija pieraduši redzēt upi kā neglītāko notekcauruli visā ASV… Nekas dzīvs upē nevarēja dzīvot līdz pat 75 jūdzes uz augšu no Klīvlendas, kur upe savu ‘bagātību’ iepludināja Ēri ezerā. 100 gadu laikā upe esot aizdegusies ‘vismaz’ 13. reižu. Tad, 1969. gadā, publika beidzot attapās. Pēc kaislīga raksta ietekmīgā Ņujorkas žurnālā, kas rakstīja, ka upe nevis tek bet izgaro, ka ļaudis upē nevar ielaist laivas, jo tās var izšķīst, nerunājot nemaz par peldēšanu, attapās arī valdīšana. No ap 100 līdzīgi ‘attīstītām’ teritorijām ASV tieši Kajuga, kas bija ja ne visvairāk sagandētā, tad viszināmākā vieta, tika pasludināta par vietu, kas jāaizsargā un jāreanimē. 1972. gadā prezidents parakstīja likumu, kas izveidoja Kajuga nacionālo rekreācijas zonu. 2000. gadā šī teritorija pārtapa par nacionālo parku, kongresmenim ieviešot izmaiņas likumā. Mainoties teritorijas statusam ir palielinājies apmeklētāju skaits teritorijā. No tā laika līdz šodienai ir pagājuši 40 gadi, un dzīvā daba Kajugā ir atgriezusies. No kanāla ir pāri palikušas tikai drupas, bet kanāla velkamā taka ir visapmeklētākais objekts Parkā. Piesārņojums tomēr vēl ir liels. Plakāts aicina zivis, kas noķertas upē, ēst tikai reizi divos vai vienā mēnesī, un mūsu grāmata par parkiem neiesaka upē peldēties. Parka brīvprātīgā darbiniece, ar ko aprunājamies, gan nav tik kategoriska, bet atzīst, tepat uz augšu pa upi esot vēl piesārņotas teritorijas, kas palu laikā applūstot, un tad ūdeņi nokļūstot upē.

Parks ir samērā apdzīvots, un šajā ziņā ir līdzīgs Gaujas NP. Arī ieleja ir līdzīga mērogos. Upe gan ir seklāka un mazāka par Gauju pie Siguldas. Pašlaik lapas kokiem ir gandrīz nobirušas, un tas labi, jo varam redzēt vairāk no ielejas, zaļā koku rota netraucē tālajiem skatiem.

Parka atrašanās apdzīvotā teritorijā, līdz ar to risinot parka attīstības jautājumus ar zemes īpašniekiem un iedzīvotājiem, kā arī netradicionālā situācija par aizsargājamas teritorijas izveidi ļoti piesārņotā vidē un teritorijas statusa maiņa bija būtiski iemesli, lai tieši šo parku izvēlētos iekļaut savā pētījuma darbā. Tad nu rīkojos pēc principa kā vēlēšanu kampaņās un arī mans profesors ieteica, vienkārši iet un klauvēt pie durvīm, bez iepriekšējas tikšanās saskaņošanas. Līdz ar to parka apmeklējumu sākām ar nacionālo parku servisa reģionālā Kajugas parka biroja apmeklējumu. Ieejot iekšā sagaida administratore, kundzīte gados, kura uzreiz noskaidro ko es vēlos, un tā kā gaitenī ir vēl kādi 5 darbinieki- visi parka formas tērpos, tad vienai no darbiniecēm viņa pārstāsta manu vajadzību. Nospriežu, ka šāda tipa saruna īsti nebūtu tāda, kas man vajadzīga. Bet nāk jau priekšnieka vietnieks, kurš ļoti laipni man veltīja kādu stundu laika, pastāstīdams par parka izveidi un apsaimniekošanu man interesējošos jautājumus, uzdāvināja man ASV parku apsaimniekošanas rokasgrāmatu, ko pats tiešām biezi izmanto darbā, to var redzēt pēc daudzajām atzīmēm un lapiņām grāmatā. Šī parka gada budžets ir 11 miljoni $ un tā kā šis parks ir apdzīvots ar plašām iespējām tajā iebraukt, tad parkā nav ieejas maksas kā tas ir lielākajā daļā citu parku. Parka teritorijā ir dzelzceļš, kura infrastruktūra pieder parkam, bet apsaimnieko nevalstiskā organizācija, nodrošinot pakalpojumu sniegšanu – parka apskates ainaviskās tūres. Parkam vēl ir laba sadarbība ar neatvalstisko organizāciju, kura apvieno 12 fermas jeb zemnieku saimniecības. Sarunas ar partneriem (īpašniekiem, iedzīvotājiem, pašvaldību, uzņēmējiem) parka teritorijā paņem daudz laika, bet tā kā parka darbība ir ilgtermiņa, tad nu atliek vien runāt, komunicēt un rast risinājumus. Šis kungs jau parku sistēmā strādā 33 gadus, bet ne mirkli nepalika iespaids, ka darbs būtu rutīna, viņš tiešām ar ļoti lielu aizrautību un dzīvi stāstīja par parku. Arī to, ka tomēr ir lietas, kuras aiziet līdz tiesai, tad tiesa ir tā, kura pieņēmumu lēmumu par konkrētā jautājuma virzību tālāk. Vēl jāatzīmē, ka parkos ir ļoti izplatīts brīvprātīgais darbs, šajā parkā ir ap 5000 brīvprātīgo, arī korporatīvie brīvprātīgie (uzņēmumi). Kundzīte, kas sagaida ienākot birojā, arī ir brīvprātīgā, kas gadā parkā nostrādā ap 600 stundu. Viņa ir aizgājusi pensijā, pirms tam strādājot pavisam citā nozarē, bet dzīvo parka teritorijā un ar prieku dara savu darbu. Patlaban parks strādā pie sabiedrības demogrāfijas portreta, lai apzinātu dažādas iedzīvotāju grupas, tsk tautības, lai izprastu kād veida pasākumi ir nepieciešami, lai cilvēki nāktu uz parku, izzinātu to un atrastos brīvā dabā. Jo kā Kanādas profesors Īgls minēja, tad ķīniešiem nemaz nav tādas parku kultūras, viņi nav auguši vidē, kur ierasts iet uz parku. Pēc šīs sarunas aiz prieka, ka tā ir izdevusies biju kā spārnos pacēlusies, lai pēc tam iepazītu parku. Nofotografējos kopā ar Paulu pie parka zīmes, no visiem ko manīju viņš vienīgais nebija formā! Tik daudz līdzīga bija ar Gaujas NP, kā būtu mājās, izņemot parka daļu, kas iekļaujas rūpnieciskajā teritorijā, bet arī tur ik pa brīdim ir nelieli sakopti zaļi atpūtas pleķīši. Līdzās pastāv ļoti liela daudzveidība, kas mēģina rast kompromisus, sadzīvot. Nacionālā parka teritorijā vēl atrodas nelieli pašvaldības parki apdzīvotajos centros, lai nodrošinātu atpūtas iespējas saviem iedzīvotājiem. Šeit kopumā ASV ir ļoti labi veidota pastaigu taku tīkla sistēma, nodrošinot savienotās takas ar citām pastaigu takām, piem., ar pašvaldības, štatu, nacionālo parku, Ēri kanāla utt.. Bija darba dienas vidus un cilvēki pa vienam, pa pāriem, vai ar suni pastaigā atbrauc izstaigā kādu līkumu un dodas projām. Dodoties no parka māju virzienā, izbraucām cauri Klīvlendas pilsētai, kas pārsteidza ar milzīgajiem rūpniecības apjomiem un pilsētas debesskrāpjiem. (Kaspars un Agita)

Vēlēšanu kampaņa ASV

Pēc 2 dienām būs noslēgušās prezidenta vēlēšanas ASV, kur cīņa notiek starp Obamu Demokrātiem un Romniju Republikāņiem. Kas uzvarēs (par šo domājām, kad pirms 2 nedēļām Vašingtonā noraudzījāmies uz Balto namu) un kā notiek šo vēlēšanu kampaņa? Mūsu miteklī TV nav, bet esam internetā noskatijušies otro debati starp kandidātiem. Plakātus ielās daudz nemana, tikai atsevišķus nelielus plakātus, kas pārsvarā iesprausti zemē pie māju pagalmiem, ielas malā, bet to nav nomācoši daudz kā tas ir Latvijā, ka uz katra staba rēgojas kāds politiķis. Man bija lieliska iespēja uzzināt vairāk par vēlēšanām ASV, piedaloties Fulbraita stipendiātu pieredzes seminārā par demokrātiju vēlēšanās, kas notika Nevadas štata Rīno pilsētā pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām. Vispirms – kāpēc Nevadā? Izrādās, ka Nevadas štata balsojumam ir izšķirošā nozīme uzvarai prezidenta vēlēšanās, tieši šīs 6 balsis izšķir rezultātu. Jo visos citos štatos iznākums jau esot prognozējams. Gatavošanās velēšanu kampaņai notiek 1,5 gadu iepriekš ar tendenci ar katrām pēdējām vēlēšanām arvien ātrāk sākties. Kopumā tiek lēsts, ka šajās vēlēšanas ir iztērēti 2 miljardi $. Bija iespēja dzirdēt daudz debates, kādas 6, kuras visas tika organizētas līdzīgi, 4 panelisti-diskusiju dalībnieki (pārstāvot gan demokrātus, gan republikāņus) un viens moderators un pēc tam kaudze ar fulbraitiešu jautājumiem, nekad nepietika laika, lai visi jautājumi tiktu uzdoti.

Interesantākās no visām diskusijām bija par spāņu izcelsmes amerikāņiem vēlēšanās, kas kopumā ir 56 miljoni balsu. Uz ko tika norādīts, ka Republikāņi ‘spāņu’ balsis ir zaudējuši ar izteikumu debatēs par to, ka viņiem pašiem (nelegālajiem imigrantiem) labprātīgi jāemigrē. Vēl tikāmies arī ar indiāņu jeb iedzimtajiem amerikāņiem (vienas no 556 ciltīm) pārstāvjiem. Radās iespaids, ka viņiem tomēr tā politika ir tālāka, ka pašiem vien ir jācīnās par pastāvēšanu.

Par ko galvenokārt sabiedrība runā vēlēšanu kontekstā, visnotaļ tās ir TV debates, tiek analizēts un uzskaitīts katrs vārds, piemēram, cik reizes kopumā, kurš no kandidātiem ir pieminējis Lībiju, Irānu, Ķīnu, Sīriju. Vai šīs ir ASV prezidenta vēlēšanas vai Irākas vēlēšanas. Cits pamanās, kāpēc Indija ne reizi nav pieminēta. 2 reizes apmeklēju republikāņu ofisu (tā bija sagadīšanās, jo bijām sadalīti dažādās grupās, citi apmeklēja arī demokrātus). Kas notiek kampaņas birojā 4-5 dienas pirms vēlēšanām un ko tad dara birojos?  Viens birojs ir telefoncentrāle ar 10 brīvprātīgajiem pie telefona – gados jaunākiem brīvprātīgajiem, kuru uzdevums ir zvanīt katram vēlētājam. Visi telefona zvani tiek reģistrēti internetā norādot vārdu, uzvārdu, sarunu uzdotos jautājumus, lai saprastu par kuru partiju vēlētājs balsos. Otrā birojā (ēkā) ir gados izteikti veci cilvēki –brīvprātīgie, kas kārto reklāmas materiālus. Balsot šajās vēlēšanās varēja jau 2 nedēļas iepriekš līdz sestdienai 3. novembrim un partijas centās pēc iespējas pielikt visus pūliņus, lai cilvēki nobalsotu iepriekšējā balsošanā. Visas reģistrētās telefonsarunas vismaz republikāņi nosūta uz partijas galveno biroju Vašingtonā, analizē situāciju un atkal zvana cilvēkiem, stāsta, runā, bet kampaņa ar telefonu vien nebeidzas. Viņi iet klauvē mājās pie durvīm vai līdzīgi kā viesnīcās uz durvju rokturiem uzkabina „ Lūdzu netraucēt” – tā šeit uzkarina bukletu ar aicinājumu balsot un informāciju par partiju. Tā vismaz notiek Nevadas štatā, jo kā jau minēju tur notiek cīņa par katru balsi. Daži iedzīvotāji jau ir pie savas mājas durvīm uzlikuši zīmes „ Es jau nobalsoju”, lai vairāk netraucē kampaņas cilvēki. Tie, kuri šaubās, par ko balsot , tātad saņem dubultā šo kampaņu no abām partijām. Šeit partijas zin, kurš ir nobalsojis un par ko. Lektore stāstīja, ka sestdien nobalsojusi un svētdien telefona zvans paldies, ka balsojāt par Obamu. Kā viņi to zin- vienkārši ļoti rūpīga ir analīze, pieņēmumi, modelēšanas programmas. Līdz ar to pēc redzētā un dzirdētā ir grūti teikt, ka šeit ir demokrātija vēlēšanās. Tajā pašā laikā ir vēlētāji- vietējās amatpersonas, kuras saka, ka viņu balsojums ir slepens, bet cits skaļi pauž, ka lepojas ar to, ka balsojis par..

Laika ziņā nekādi ierobežojumi kampaņām nav. Nevadas Universitātē Rīno pagalmā bija Obama reklāmas telts, bet universitātē iekšā bija plakāts, ka aiz šīs līnijas nekādas vēlēšanu reklāmas.

Rīno bija atsaukti gan kongresmeņi, gan senatori, lai runātu ar cilvēkiem un pēdējās 3 dienās teica, ka būs un būs vēl, ka darīs visu kampaņai, lai pārliecinātos, ka tie, kuri nav nobalsojuši pirms vēlēšanu termiņa, to noteikti izdarītu 6. novembrī otrdienā. Kārlim otrdien uz skolu nav jāiet, bet vai tur būs vēlēšanu iecirknis vai vienkārši, ka vēlēšanās skola slēgta, nezinām. Republikāņi, kas dzīvo Kalifornijas štatā, lai neizniekotu savu balsi, brauc vēlēt uz Nevadu. Pēc visa šī pastāsta un pieredzētā gaidu vēlēšanu iznākumu. Agita (līdz šim domāju, ka uzvarēs Obama, bet  tagad šaubos, un vairāk sliecos uz Romnija pusi

)

Braucot pa platajiem un šaurajiem lielceļiem veselām dienām, kaut kur kaut kas ir jāēd. Ceļinieku barošana ASV ir liela lieta. Ēstūžu ka biezs, bet nomācošais vairums ir arī nomācoši vienveidīgs. Pārsvarā makdonalda tipa iestādījumi (neesmu gan manījis, ka tos kāds šeit mēģinātu iesmērēt par restorāniem). Tad nāk dažāda kalibra picērijas – pie lielām franšīzes ķēdēm piederošas, un vienkāršākas. Un tad iestādījumi, kam nosaukumā figurē diner– nevis (diner) bet (dainer), no vārda pusdienot (to dine (to dain)). Tie beidzot ir ēstūži, kur iespējams var dabūt normāli ceptus kartupeļus un gaļas gabalu uz porcelāna šķīvja.

Pensilvānijas ziemeļos, vai Ņujorkas štata dienvidos iebraucām tādā. Novietojies starp lielceļu un trīszirgu miestiņu, tas bija balts namiņš autostāvvietas malā. Ejam iekšā, ēd vēl viena kompānija. Galdiņi servēti ar galdautiem un duramajiem. Izskatās ok. Sēžamies, puisis atnes ēdienkarti. Ēdienkarte it kā plaša, bet pamatideja – ņemiet dienas piedāvājum. Šodien svētdiena, par 11.95 lielam un 6.95 mazam (plus nodoklis un gandrīz obligātā deramnauda) piedāvā komplektu – dzērienu, salātiņu, pamatēdienu, saldējumu, kafiju vai limonādi. Ņemam. Maizītes, sviestu un zapti (protams, mazajos plastmasas ķocīšos) atnes uzreiz, tad kafiju un limonādi. Pepsi kaut ārā gandrīz salst, nes ar ledu. Ledus vispār te gandrīz kā obligātā dzērienu piedeva, ledus mašīnas visos hoteļos, un ledu gāž pie visiem dzērieniem. Bez žēlastības  prasām, lai maina un dod bez ledus. Salāti – trīs ēdamkarotes kapātu kāpostu, vai tikpat ābolu biezeņa – ir klāt arī tad pat. Un otrais ēdiens arī nav jāgaida ilgi. Kartupeļu biezputra, zirnīši, un vai nu šķiņķa šķēlītes, vai vistas fileja. Šķiņķis šķiet svaigi no konservu kārbas, biezenis – no pakas, un vista – kā jau ātrā sporta vista. Ēdam. Un pieēdam pilnus jo pilnus punčus. Kafiju papildina cik gribi, saldējums jau iet iekšā ar grūtībām.

Ēdnīcas iekārtojums vienkāršs, bet bez pretenzijām uz jebkādu stilu. Stūrī citas ceļotājiem noderīgas mantas – vietējie suvenīrķoči ar kļavu sīrupu, magnētiņi ar God Bless America, apsveikumu kartiņas, darba cimdi, un dažas rotaļlietas. Klāvs un Kate no tā plaukta (kur rakstīts – neaiztieciet, ja nevēlaties pirkt) ir jāgana nost. Pieejot tuvāk, ieraugu grāmatiņu OPPOSITES (Pretstati) un, tavu brīnumu – latviešu un angļu valodā! No kurienes šeit – ASV nomales vidū – varēja rasties veselas divas tādas, 1990. gadā Holandē iespiestas bērnu grāmatiņas, apkalpotājs nezināja. Šā vai tā, par 99 centiem atļāvāmies nopirkt vienu.