Arhīvs

Raksti

Aizvakar Nāves ielejā 22 grādi, šonakt Arizonas vidienē -13…

ASV šādi braucamie – dzīvojamie, ar ko pārvietojamies, ir sastopami jo biezā slānī un plašā izvēlē. Visvairāk uz ceļa redz milzu puspiekabes, ko kā seglu vilcējs velk liels pikaps, tie saukti par ‘5. riteni’. Daudz neatpaliek uz lielo autobusu rāmjiem būvētie savrupnami, saukti par ‘dīzeļstūmējiem’ dēļ aizmugurē izvietotā dīzeļa. Ir arī mazākas un lielākas dzīvojamās piekabes, un tad tādi kā mūsu aparāts – uz mazā kravas auto šasijas. Mums ir Ford E 350 šasija ar V8 5,4 L dzinēju. Dažādās specifikācijās izdodas sagrābstīt dažādus zirgaspēkus, no 250 līdz 300. Kabīne ir samērā ērta, bet tajā pašā laikā itin parasta, kā jau komerctransportam. Sēdeklis ērts, var ilgi braukt. Stūre viegla, bet vadāmība nu nekāda. Ātrāk par 110 km stundā braukt īpaši vēlēšanās nav. Un arī degvielas patēriņš to liedz, vidēji 25 l/100km, ar tendenci strauji pieaugt virs 100 km/h. Arī motora jaudas pamaz, kalnu kāpumos, lai nebūtu jāgriež motors augstos apgriezienos, nākas braukt uz 70 un pat 60 km/h. Jauda pazūd svarā, šis braucamais sver ap 5 tonnas. Ar šo auto var braukt ar vieglā auto tiesībām, un ražotājam nav jāpiepūlas iespiest savi braucamie zem 3.5 tonnām, kā Eiropā. Līdz ar to, un arī tāpēc ka šis ir īres auto, tas ir iznācis gana prasts. it ka jau viss ir OK, bet ir sīkumi, kas kaitina. Logi no viena stikla, un bīdāmi, kā tādai kumodei, tie laiž siltumu iekšā un ārā, atkarībā no gadalaika. Siltuma izolācija vispār ir švaka. Odu sieti, žalūzijas, tas viss Eiropas ražojumiem ir daudz pārdomātāks. Duša / tualete aizņem milzu vietu, bet nav īpaši liela. Skapīši visi no kārtīga koka, bet tāpēc smagi. No ārpuses bagāžas telpa smieklīgi maza tik garam (8m) busam, bet zem gultas daudz tukšas vietas, tur esošā ūdens tvertne aizņem labi ja pusi telpas. Sēdekļi pie galdiņa izcili neērti, labi ka mūsu mazuļi sēž savos krēsliņos. Ūdens pumpis nenormāli skaļš. Arī apsildes ierīce milzīgi skaļa, bet nepūš gaisu tualetes telpā. Kemperi nevar daudz darbināt bez āra elektrības, visas ierīces patērē daudz elektrības, bet akumulators maziņš un droši vien vecs). Nezin kāda untuma dēļ uz jumta uzlikts ‘saules panelis’, laikam lai bukletā var teikt, ka tāds ir. Bet nu tik maziņš, ka tikai kādu mobilo tālruni varētu barot, ne jau lādēt lielo akumulatoru.

Bet, pēc visa šā, jāsaka, ka pēc 6 vai 7 gadu nesaudzīgās īres lietošanas viss te vēl ir itin labi lietojams. Viss strādā, kā saka, un pat nemaz ļoti negrab…

 

Advertisements

Bufete. 6.99 lieliem, drusku mazāk maziem. 2$ dzērieni no personas. Ēd, cik gribi. Daudzsološi?
Šķīvji un krūzes, lai gan biezas, tomēr plastmasas. Man vēl trāpījās samērā tīra krūzīte, bet ar iegrauztu stūrīti. Plastmasas dzērienu glāzes kādreiz bijušas itin caurspīdīgas.
Zupa. Trīs varianti kaltējas katlos. Divas biezzupas, un dārzeņi ar gaļu. Ņemu to. Bļodiņa (plastmasas) ar rokturi kā kausiņam. Izmērs arī nav neko lielāks. Zupa laba, bet sāļa. Dabūju skriet pēc kolas.
Dzērieni, parastie gāzūdeņi, kafija, kapučīno. Ja kafija bija tīri laba, tad kapučīno – sliktākais kāds jebkad redzēts. Turbosaldais no paciņas.
Pamatēdieni daudz pēc skata, bet beigās tikai vienas un tās pašas vistas vairāki varianti, atkal jau sāļās mērcēs. Kaut kāds bifelis ziedojis savas sīkstās ribas. Zivtele cepta. Neiztrūkstošā pica.
Salātu toties daudz un dažādi, arī tvaicēti dārzenīši. Tas labi.
Saldie turbosaldi. Bija gan viena jogurtaina kūciņa ar aveņu mērci, ņamma.
Kopējais iespaids tāds, ka droši vien, ja būtu izvēle, un kaut kur būtu jāēd, labāk ietu uz to bufeti, jo vismaz ar savu aci redz, ko ņem, un, ja negaršo, var paņemt ko citu.
Bet labāk pašam tomēr gatavot.

Nu tad tā. Nezinu, vai labi, vai kā. Esam piekrituši ceļojumam no Vankūveras, Kanādas pašos dienvidrietumos, līdz Toronto, kas ir ‘tepat’ 200 km pāri Ontārio ezeram. Ceļš tiks veikts ar motormāju, jeb kempingbusu. To īres firma izīrē par centu dienā, un sedz 500 $ degvielas izmaksas. Izklausās labi, vai ne? Kur āķis? Āķis tajā, ka viņiem vajag lai tos būceņus uz riteņiem kāds atdzen atpakaļ uz šo krastu. Un tajā, ka tie vairs nav nekādi jaunie būceņi. Esot 2006. gada Ford V8 šasija. Plašajā internetā par šo firmu ir pārsvarā sliktas atsauksmes… Nestrādājot šis, nestrādājot tas. Degvielas patēriņš esot mežonīgs, nevis ‘pieticīgie’ 20 litri uz 100, bet gan visi 30 vai 35. Slikti esot ar tīrību. Un tā tālāk. Palasot gan starp rindiņām, var saprast, ka ļauži, kas parasti par īri maksā 100 līdz pat 200 dienā, sagaida luksusa klases izklaidi, un ir vīlušies, ja tā nav. Nu ko, diez kāda atpakaļ ceļa mums nav. Lidmašīnas biļetes jau pastellētas. Lidojam divdesmit astotajā. Tad mums ir 20 dienas, lai nobrauktu 6000 kilometrus. Nu ko? Turēsim īkšķus, lai mums viss izdodas labi. Galvenais, lai ir kur kapeju uzvārīt, un muti nomazgāt. Galu galā firma sola 24 stundu palīdzību uz ceļa, un to, ka viss kemperī ir darba kārtībā. Un neesam ar pirmo pīpi uz jumta. Cerams.

Rīno Nevadas štatā

Man (Agitai) bija lieliskas 3 dienas Rīno Nevadas štatā, plus 2 dienas pagāja pārlidojumos no/uz Buffalo. Vienu dienu man atņēma Sandija vētra, jo tamdēļ mans lidojums tika pārcelts dienu vēlāk. Es braucu uz Rīno, kur notika Fulbraita stipendiātu sanākšana ar galveno vienojošo diskusiju tematu par Demokrātiju vēlēšanās ASV. Es pirmo reizi biju tik kulturāli daudzveidīgā vidē 75 dalībnieki no 43 valstīm un viņi visi bija lieliski cilvēki, tikai par maz bija laika savstarpējām sarunām.

Pirms devos uz Rīno, es zināju un man bija priekšstats, ka Rīno ir kazino un spēļu pilsēta.  Pilsētā ir saglabājusies arka ar uzrakstu „ Lielākā mazākā pilsēta pasaulē” , šī saukļa autors gadsimtu atpakaļ bija saņēmis balvu 100$! Šodien ielūkojoties Rīno pašvaldības mājas lapā var pamanīt saukli „Gudrākā pilsēta pasaulē”.  Kad ierados Rīno, tad vietējās vēsturiskās gides kolorītā stāstījumā uzzināju vēl citas interesantas lietas. Bez kazino un spēlēm 1931. gadā vēl Rīno pilsētā vienīgajā ASV tika atļauts šķirties. Lai šķirtos nosacījumi bija, ka Rīno ir jānodzīvo 6 nedēļas, tad laulību var šķirt. Šī brīvlaišana atkal pavēra jaunas biznesa iespējas, jo vajadzēja vietu, kur 6 nedēļas apmesties. Ilgi nebija jāgaida, kad biznesmenis Vingfīlds uzbūvēja greznu viesnīcu, kur tad šo laiku pavadīt. No šī laika vēl daudzās ielās var manīt biroju izkārtnes „Laulības”. Ir bijuši daudzi gadījumi, kad laulība šķirta un uzreiz  ir kārtotas jaunas laulības.

Vēl par gidi. Viņa bija īsta sava amata pratēja, viņa mūsu uzmanību noturēja 1,5 stundas, bet apejot apkārt tikai vienam kvartālam. Viņai it kā par tādiem sīkumiem bija interesanti, saistoši stāsti. Savā nodabā ejot es būtu 15 minūtēs apskatījusi šo pašu teritoriju. Un stāstījumu viņa nobeidza pasta ēkā, kas būvēta 50. gados ļoti greznā, izsmalcinātā veidolā. Beigās katram iedeva ar printeri izdrukātu Rīno pastkarti ar saviem kontaktiem un uz galdiņa izbēra saldumu kaudzi, jo bija Helovīnu vakars. Šajā kompānijā biju vienīgā no Latvijas un gidei arī priekš manis atradās īpašs stāsts. Viņa parādīja ēku-darbnīcu, kur latviešu emigrants Dāvis bija radījis džinsus ar kniedēm, kuras mūsdienās pazīstam ka Levis.Bikses tika izveidotas resnajiem dibeniem, lai nešļuktu nost un nevajadzētu mūžīgi lietot štrumbantes!

Rīno pašvaldības ēka ir augstceltne ar 15 stāviem, kur ciemojāmies, bildējāmies pilsētas priekšnieka kabinetā ar lielisku skatu uz kalniem. Es paguvu šo brīdi izmantot, lai nokļūtu stāvā, kur izvietojies Parku un rekreācijas departaments un palūgtu pastāstīt par parku apsaimniekošanu. Kundzīte no sākuma gan teica, ka ir ļoti aizņemta, bet pēc tam jau visu izstāstīja, ko nu es gribēju uzzināt. Atšķirīgais no Latvijas šī departamenta darbā ir tas, ka rekreācija, arī atveseļošanās programmas ir iekļautas un darbojas šajā departamentā nevis kā pie mums tas būtu veselības vai sociālais. Kopumā viņi parkiem, īpaši pilsētās, piešķir ļoti lielu nozīmi kā atpūtas un socializēšanās vietai, lai cilvēki būtu veselīgāki, mazāk būtu kriminālo noziegumu. Un parki šeit ir daudz plašāki (nav tikai rotaļu laukums bērniem, bet daudz pastaigu taku, atpūtas vietu).

Vēl bez daudzajām paneļdiskusijām par vēlēšanām apmeklēju divas ļoti skaistas vietas. Taho ezeru Nevadas štatā, kur ir izvietojušās daudz brīvdienu, atpūtas māju, viesnīcas.  Ezers ir liels un tas izvietojas 2 štatos, šodien mans profesors teica, ka Kalifornijas štata teritorija- apkārtne ir krasi atšķirīga no Nevadas-vairāk līdzinoties barakām ar pelēkas krāsas līdzīgām mājiņām.  Pats brauciens no Rīno līdz Taho ezeram bija ļoti skaists, ceļš veda cauri kalniem. Otrs brauciens bija uz Piramīdu ezeru, kura apkārtne ir neskarta, neapbūvēta- atrodas vietējo indiāņu cilts apsaimniekošanā. Netālu no ezera izvietojas ciematiņš, kurā ir skola, un muzejs-apmeklētāju centrs. Ir jauki aizbraukt un apskatīt šādas neskartas vietas, bet piemēram, kafiju un maizes aizbraukt paēst citā vietā.

No šī saieta esmu ieguvusi daudzus, jaunus kontaktus, tikai atliek tos uzturēt un ik pa brīdim uzspodrināt. Ar pētnieku no Indijas radās ideja par kopīgu raksta sagatavošanu, kā ies tad manīs. Darbs jau gan ir tā kā uzsākts.  Viesnīcā istabu dalīju ar filipīnieti un tagad man ir radies priekšstats par filipīniešiem kā ļoti sirsnīgiem cilvēkiem. Jo arī šeit Buffalo, kad augusta beigās ieradāmies Frīda filipīniete bija vienīgā, kas piedāvāja savu palīdzību un aizdeva pāris krēslus, palielāku katlu, pannu!

This slideshow requires JavaScript.

Adirondaiki. Atrodas Ņujorkas štata ziemeļdaļā. Izmēri – kā pusei Latvijas. Iedzīvotāji – 130000 cauru gadu, 330000 – vasaras sezonā. Kalni, līdzīgi augstumā kā Karpati, arī tik pat mežaini. Kalni veci, granītam, no kā tie veidoti, ir vairāk kā miljards gadu. Pēdējais ledus laikmets granītā atstājis labi saskatāmas švīkas, un, pēc ledus nokušanas – neskaitāmus ezerus un ezeriņus. Bālģīmji ar cirvjiem un zāģiem apvidū ieradās samērā vēlu, jau tad, kad koku ciršanas industrija sāka norietēt. Šā vai tā, ne kalnrūpniecība, ne koku izciršana kalnus pilnībā izpostīt nepaspēja, kalnrūpniecība atrada labākus un lētākus izpausmes apvidus, kokrūpniecībā pēc ogļu atradņu atklāšanas Amerikas vidienē iestājās apsīkums. Izcirst paspēja tikai apvidus, tuvākos Hudzonas upei. Tad pamodās pirmie vides aktīvisti, kam aktīvi palīdzēja tirgoņu un transporta lobijs Ņujorkā – tirgoņi bažījās, ka pēc mežu izciršanas visu vārgo augsni lieti saskalos Hudzonā, kas aizsērēs, apstādinot visa štata transporta artēriju. Tā, kopīgiem spēkiem, jau 1885. gadā tika pieņemti pirmie likumi, kas beidzās ar to, ka Adirondaiki kā ‘mūžīgi mežonīgi’ ir ierakstīti štata konstitūcijā. Pēdējā stratēģija, kas parkam ir sacerēta 1972. gadā, paredz, ka attīstība ir iespējama tikai jau apdzīvotās vietās, un arī citur štata teritorijās zemes lietošana ir ļoti reglamentēta, kokus, piemēram, nedrīkst cirst nemaz, arī ne slimus vai bojātus, tāpat nedrīkst zemes pārdot, iemainīt, dāvināt, utt. Kad cauri parka malai būvēja autostrādi uz štata ziemeļiem, štatam vajadzēja mainīt konstitūciju, lai tas būtu iespējams! Privātās zemes, kas Parka teritorijā ir drusku mazāk par pusi, ir brīvākas savā darbībā. Mežus drīkst cirst, bet arī te jebkāda būvniecība utt ir jāsaskaņo ar neskaitāmām Parka administrācijas nodaļām, tādējādi apgrūtinot procesus.

Mēs parkā pavadījām 4 dienas. Apmetāmies vienā no privātajiem kempingiem Oldfordžā (Old Forge), kas vēl bija atvērts.

Pārsvarā visi jau ir ciet, sezona beigusies. Oldfordža ir mazs miestiņš pie Pirmā ezera. Jau rakstīju par iedvesmas trūkumu nosaukumos. Ezeru virknē ir visi no Pirmā līdz Astotajam, un visiem apkārt mežaini pauguri. Esam samērā ērtā namiņā, divas istabiņas, duša, apkure, elektrība, plīts, ledusskapis, mikroviļņu krāsns. Skatu uz ezeriņu (bez numura) drusku maitā citi namiņi un uz ziemu sakrautā piknika galdu čupa. Citos nameļos arī pilns ar viesiem, ir arī pa kādam dullajam ar telti (vakaros temperatūra pie nulles). Drusku apgriezušies namelī, un izlasījuši vietējās baumas avīzītē, dodamies pa vienu no ieteiktajām takām, kas ir tepat, apkārt ezeriņam aiz loga. Takas sākumā A4 formāta laminēta lapa, ka pilnu apli apiet nevarot, bebri esot pastrādājuši. Tā arī ir. Tur, kur strautiņš ietek ezeriņā, bebru dambji appludinājuši vārgos cilvēku centienus uzturēt taciņu. Acīmredzams, ka neko lieli tie centieni bijuši nav. Mūsu centieni apiet ezeram beidzas ar ledus mešanu uz cita ledus, un Klāva atklāsmēm, ka dubļos var iestigt.

Nākošā dienā braucam nomāt kanoe. Kasparam un Kārlim nu dikti vajag izmantot šķietami pēdējo atvasaras dienu. Kanoe nomas vietā par laivu trūkumu sūdzēties nevar. Uz steķiem ir ap 500 kanoe un kajaku, un aiz stūra vīdēja vēl. Laime, ka cenas nebija tik pat lielas (38$ plus nodoklis dienā), un apkrāvām mūsu blūzmobīli ar dzeltenu kanoe. Mums ieteica pāris ezeriņus, vai Mūsu (Moose) upi. Uz ezeriņu aizbraucām izvizināt Agitu un mazos, bet pa upi laidās Kaspars un Kārlis. Upe dikti jau līdzenu tecējumu, nemaz nelīdzinās kalnu upei. Mazliet līdzīga Irbei, smilšains dibens, kristāldzidrs ūdens, priežu un egļu meži. Bebru paradīze, bet šeit tiem nav jāgrauž lielie koki, upes līkumi un vecupes nodrošina ūdens daudzumu, un krūmi – barību. Dambjus redzējām tik uz dažām pietekām. Upe pati tīrīta no kritušajiem kokiem. Lai gan upe tek tik netālu no apdzīvotām vietām, cilvēka darbības pēdas redz maz. Viena, divas nojumes, divi tilti, un dažas uz airiem uzzīmētas norādes, ja līkumi pārāk sazarojas. Vēl krāčaina posma apiešana pa tiltiņu, un divas dzērienu bundžas – nav daudz, ja kanoe puisis teica, ka sezonā pa upi palaižot ap 150 laivām dienā! Dzīvo, aizsargājamo dabu gan neredz. Tikai dažas pīles, un pāris bebru šļakstu. Cerējām ieraudzīt lāci…

Lāči visos Adirondaikos esot ap 4000 īpatņu. Tie gan ir mazāki par mūsu dažiem brūnajiem pinkaiņiem, melnie lāči. Šogad esot ap 100 zināmu gadījumu, kad lāči traucējuši cilvēkiem – vai otrādi. Adirondaikos privātās zemēs ir atļauts arī medīt, un esot nomedīti ap 300 lāču. 13 nošauti tādi, kas uzmākušies barības meklējumos. Viens esot iemanījies attaisīt mašīnas durvis, un pēc tam paklupis aiz telts striķiem, uzkrītot pusaudža kājām. Puika teicis, ka licies, ka liels suns uzveļas uz telts.

Pa vakara tumsu izbraucam līkumu gar pirmo līdz ceturto ezeru. Apbūvēts tā, ka reti kur var pie krasta tikt. Nav arī pie mums pierastās tauvas joslas, kanoe puisis teic, ka ar airu laiviņu šitajos 20 km garajos ezeros nav ko darīt, jo nav kur izkāpt krastā.

Nākošā dienā atvasara beigusies nav. Ejam pārgājienā uz Bald (plikpauraino) kalnu. Pie takas sākuma esam jau pēc astoņiem, vēl neviena cita kāpēja nemana. Takas galā nojumīte ar kasti, kastē grāmata, grāmatā jāpierakstās, kas takā ieiet, kas iznāk. Kamēr čammājamies, takā aiziet pāris ar suni, tie saka, ka Kates ratus kalnā pa klintīm nedabūsim. Ka ne, ne, ejam tāpat. Kate ik pa brīdim pa 10, 20 metriem noiet pati. Klāvs visās klintīs grib uzlīst pats. Kalns jau nav diez ko augsts, varbūt metrus 200, bet skati ir pa visiem 1000! Ezeri, ko ieskauj mežainie pakalni. Tik vējš, kas sacēlies, un sola laika maiņu, dzen mūs no kalna lejā. Visa pastaiga mums aizņem ap 3 stundām. Domājam, ka mazie bērni tūlīt mašīnā tikuši, gulēs, bet nekā, vēl ēdot ēstūzī 2. brokastis, mazie skraida no viena gala uz otru. Pēcpusdienai esam iecerējuši vēl citu pastaigu. Ap Moss (sūnu) ezeriņu, ap to pašu, pa kuru vakar vizinājāmies ar laivu. Domāts, darīts, un pastaigā mēs ejam. Kate ratos, Klāvs uz mazā trīsritenīša. Nebija ar mieru to atstāt. Laime, ka Kasparam līdzi bij striķis, ar ko Klāva transporta līdzekli vilkt tauvā. Un laime, ka ap minēto ezeru bij pamatīga taka, kādreiz izbūvēta kā zirgu izjādes ceļš.

Ezeriņš tik kluss un mierīgs, ka vai gribas makšķeri iesviest. Bet arī Adirondaikos, tāpat kā Bufalo apkārtnē, zivis satur daudz smago metālu. Lai gan Adirondaiki nekad nav bijuši tik industriāli kā daudzas citas vietas ASV, dzīvsudraba savienojumi te zivju barības ķēdē nonāk ar skābajiem lietiem no ASV vidienes lielajām ogļu spēkstacijām un dzelzs kausētuvēm. Ar ī meži cieš no skābajiem lietiem, vājinātajos kokos vieglāk ieviešas sēņu slimības un insekti. Dižskābarži, piemēram, gandrīz ir iznīkuši, un mežsargi ar bažām gaida citur jau esošās ošu insektu ordas.

Nākošās dienas rīts mūs sagaida ar pārsteigumu, atvasara ir beigusies, un uz zemes ir pirmais sniegs! Ir apmācies, bet dienas gaitā skaidrojas, un pa ceļam uz mājām vēl ilgi baudām skaistos ziemas cienīgos kalnu skatus.

Jau stāstīju par dažām īpatnībām, kas saistītas ar resursu ekonomiju. Tagad nedaudz sīkāk par to. Saņēmām gāzes rēķinu. Tas ir 87 dolāri par oktobra mēnesi. Nav jau ļoti daudz, vai ne? Bet ir arī daži bet. Ar gāzi mēs sildāmies, sildām ūdeni, un visa plīts ir ar gāzi, arī cepeškrāsns. Pirms kādas nedēļas mums autoatbildētājā bij ierunāta ziņa no mūsu mājas saimnieka, ka viņam šķietot, ka mūs esot jābrīdina, ka mēs dikti daudz kurinot, tas būšot itin dārgi. Nu ko, esam uzregulējuši termostatu pa dienu uz 70 Fārenheitiem, kas ir ap 21 Celsijs, un pa nakti nogriežam uz 65 F, kas ir ap 18 grādu mums saprotamā skalā. Apkure nezkāpēc Kārļa istabā vispār nepūš iekšā, un arī citās istabās temperat­ūras sadalījums atšķiras. Lielākajā istabā, kur logs ir mūžvecs un drusku iepuvis, to gan aizlīmējām ar speciālu plēvi, bet te ir vēsāks par tiem uzregulētajiem grādiem. Vispār problēma jau nav ar apkures efektivitāti – bet ar mājas siltuma izolāciju. Ir tāda sajūta, ka aukstums spiežas cauri sienām. Un nav brīnums, ka pie tāda šo veco māju kvantuma veikalos ir pa pilnam siltu jo siltu pidžamu, elektrisko segu, pledu, čību, un logu līmējamo materiālu. Varu iedomāties, ka vidējam namam, kas ir mūsu mājas izmērs, gāzes rēķins, ja grib komfortu, iesniedzas simtos dolāru mēnesī. Metos iekšā augstākajā matemātikā, un pārrēķināju mūsu mēneša gāzes patēriņu, kas bija 81 ccf (100 kubikpēdu), metriskajā sistēmā. Iznāca 226 m3! Vienā, ne īpaši aukstā mēnesī! Šķiet, ka mums Siguldā patēriņš ir uz pusi mazāk, ja ne 3 reiz mazāk mēnesī.

Un te nu mēs esam.  Pirmā stāva studenti, šķiet, nekurina vispār, tāpat kā daudzi citi apkārt. Taupa. Bet nevis siltina savus putnubūrus.