Varam sākt ar to, Kate paspēra 2.5 solīšus pati savā gaitā.
Vispār bērniem bija paliels stress par to, ka visiem jāsatilpst mazajā viesnīcas iztabelē, un viņiem bija prieks apgūt jauno teritoriju. Klāvs jau skraida iekšā ārā, un negrib saprast kāpēc mēs negribam ļaut vienam pa pagalmu skraidīt. Kārlim ir sava istaba, ar lielu sienas skapi kur šie ar Klāvu spēlē paslēpes. Katei un Klāvam sava kur gulēt, mums ar Agitu sava. Ar mēbelēm trūcīgi, salasījām šādas tādas gulteles pagrabā. Pirmo nakti dabūjām paši gulēt uz grīdas.
Uzreiz pie ievākšanās dabūjām tāruņa numurus gāzes un elektrības firmām, tās te ir vairākas no katras zortes, bet mūs apkalpo National Grid (elektrība) un National Fuel (gāze). Tur nu bij jāzvana un, izburoties cauri smalkai autoatbildētāju sistēmai un sagaidot pirmo brīvo operatoru varēju kādu pusstundu skaidrot ko mums vajag. Dīvaini šķiet tas, ka šādos gadījumos mājas īpašnieks nepatur šos pieslēgumus uz sava vārda. Vēl vietējā īpatnība ir tā, ka visādos šādos gadījumos vjajdzīgas vairākas personu identifikācijas formas. Elektrības firma gribēja redzēt 3 tādas, viņiem vajadzēja lai pa faksu vai epastu aizsūta pases, vadītāja apliecības un īres līguma kopijas. Gāziniekiem pietika ar divām, bet vajadzēja ierasties personīgi. Elektrības firmai laikam tagad karsts darba laiciņš visiem īrniekiem pārslēdzot līgumus, tie vēl nav parādījušies, kaut jau 4 reizes bombardēju ar zvaniem. Gāzinieks atbrauca vakar ap 2 dienā, t.i, kā solīts 24 stundu laikā pēc papīru nokārtošanas. Visu smalki apskatīja, vai nav noplūdes, visu iedarbināja, apstāstīja. Tagad mums ir silts ūdens un gāzes plīts. Dabūju apskatīt pagrabu, un ar kritisku aci papētīt koka būves konstrukciju. Pirmā stāva pārsegums ir koka bez jebkādas izolācijas, ja staigā pa grīdu, pagrabā visu ne tikai dzird, bet var pat redzēt kur grīda čīkst. Kādreiz pagrabs bijis vieta kur mazgāt veļu, vēl stūrī redzamas betona izlietnes. Turpat blakus stāvējis ar gāzi sildāms veļas žāvētājs. Pagrabā 2 sildītāju komplekti, pa vienam uz stāvu. Viens siltajam ūdenim, viens apkurei. Apkurina ar gaisu, katrā istabā ir ventilācijas restes un caur tām iepūš siltu gaisu. Logi visi ir ar vienu stiklu, daļa nomainīti jauni, daļa vēl no Mozus laikiem. Par to,  cik namam slikta siltumizolācija var spriest no tā, ka iekšā pa dienu ļoti uzkarst, bet pret rītu jau ir pavēss. Redzēs, kā būs ziemā!
Sazvanījām arī ļoti aizņemto Bufalo skolu departamentu. Kārlim jāiet 6. septembrī uz valodas pārbaudi, tad redzēs kāda līmeņa klasē viņš tiks. Attieksme vismaz pa telefonu ļoti labvēlīga.
Pagaidām mūsu labākais atradums no ikdienas iepirkšanās viedokļa ir Aldi veikals. Neliels, kārtīgs, lēts. Praktisch, kvadratisch, gut, kā kādā vecā vācu reklāmā. Amerikāņu lielveikali ir daudz haotiskāki.
Nu tā kaut kā. Inernets mājās pagaidām mums nav, un, ja izdosies samērīgā cenā nopirkt 4G mobilo ierīci, tad arī nebūs. Pašlaik mobilais android verķis strādā tikai EDGE, pat ne ar 3G kaut kādas kārtējās ASV versiju nesaderības dēļ. Līdz ar to mājokļa bildes būs vēlāk.

Ok.
Mums ir miteklis.
Tiesa, elektrība un gāze būs rīt. Bet bērni vienalga sajūsmā. Kaimiņos aiz žoga melna ģimene, apakšā 3 studenti.
Apartamenti a’la 70. gadi. Vidusmēra latvietim prasītos drusku vairāk smalkuma…
Gan jau iztiksim, galu galā tikai uz 4 mēnešiem, un ceram taču arī maz šeit sēdēt. Un Agitas birojs principā tepat pāri ielai!

Bufalo it kā iedzīvotāju skaita ziņā nav īpaši liela pilsēta, bet kopā ar piepilsētām kas plešas vēl 20 jūdzes tālu te tomēr ir ap miljons iedzīvotāju. Universitātē vien esot ap 30 000 studentu. Tas  liek domāt, ka mitekli atrast nevajadzētu būt problēmām. Bet  kā vienmēr, ir visādi blakus efekti, kas liedz ātri atrast mājvietu. Pirmkārt jau dzīvokļos dzīvo pārsvarā neprecēti ļaudis bez bērniem, līdz ar to dzīvokļi parasti ir mazi. Ir jau arī lieli, bet tie ir superklases mitekļi par superklases cenām. Precēti ļaudis ar bērniem dzīvo privātmājā, kas šeit ir nu ļoti lielā skaitā. Un kā nu nebūs, tas miljons saspiežas Rīgas izmēros, bet bez purvciemiem un zolitūdēm. Privātmāju rajoni sniedzas kilometriem tālu uz visām pusēm.Un mājas ir visai vecas, jo Bufalo šis miljons dzīvo jau kādus 100 gadus. Mums interesē tiešs universitātes tuvums. Sludinājumos par tiešu tuvumu tiek uzskatīts arī 20 minūšu brauciens līdz universitātei… Mēs tomēr meklējam tuvāk. Mums iesaka Sneideras rajonu kādas 2 jūdzes no universitātes. Jā, rajoniņš jauks, bet līdz ar to tur ir izīrējamas tikai kādas 5 mājas, un visi grib izīrēt ilgtermiņā. Tādi 4 mēneši reti kam interesē. Studenti, kas ir liels īres tirgus, parasti īrē uz gadu vai 10 mēnešiem, līdz ar to no Ziemassvētkiem ir grūti atkal tālāk izdot savas telpas. Meklējam no Snaideras tuvāk pie Universitātes. Atrodam uz vienas strupceļa ieliņas divus dzīvokļus. Abi pa 900 dolāri mēnesī, viens pirmajā, otrs otrajā stāvā. Problēma tikai tā, ka apkārt visi nami ir izdoti studentiem, un līdz ar to jau ir redzams, kas tur notiks pa piektdienām – zālē mētājas tukšu plastmasas glāžu virknes, un priekšas dārziņi visi aizauguši. Pats izīrētājs atzīst, ka uz ielas labi ja esot viena māja ar patstāvīgiem iedzīvotājiem. Vēl viens variants ir nedaudz citur, bet uz maģistrālas ielas. Īpašnieks ir libānis vārdā Kamals. izdod otro stāvu. Ir pagalmiņš ar vārtiem, kur bērniem uzsist bumbu. Tomēr nams ir drusku nolaists…

Skatamies un apzvanam visus reklamētos dzīvokļu namus – tie parasti ir nelielu namu grupa ko apsaimnieko viena firma. Apzvanām kādus 20 uzņēmumus, no kuriem viens ir ar mieru izīrēt uz 4 mēneši. Tas ir 15 jūdzes tālu… Mums tomēr saka, ka Lokporta esot jauka pilsētiņa, un braucam skatīties. Lokporta jau nu ir jauka pilsētiņa, bet… ne šie dzīvokļu nami! Tie ir tiešā lielceļa malā, kantaini kā kurpju kastes, ar asfaltētiem laukumiem apkārt, bez nevienas sētiņas un rotājuma. Pamēģinām vēl pameklēt kaut ko pašā Lokportā. Nekā.

Vispārēja statistika – ap 50% zvanus vispār neceļ, vai tie tiek pāradresēti uz kaut kādu autoatbildētāju. 90% no autoatbildētājiem neatzvana. Ja sazvanāmi, tad reti kurš grib izdot savu placi uz tik īsu termiņu.

Ir vēl viena kategorija – pilnībā mēbelēti dzīvokļi. Apzvanām arī tos. Pieejami ir tādi par 2500 un vairāk mēnesī.

Viss. Izlemts. Paliekam pie libāņa.Tas sola šodien dot savu sievu palīgā pie tīrīšanas un ievākšanās. Tad jau redzēs!

Brokastis viesnīcā. Viesnīcas lepni raksta – complimentary breakfast (brokastis iekļautas) bet tad mēģina atkratīties no klientiem ieliekot kaut kur stūrī vienu kafijkannu ar kafijaii ārēji līdzīgu šķidrumu, pāris bulciņām, vienu mīksto sieriņu un zapti, apelsīnu sulas paku. Tas viss no plastmasas trauciņiem uz plastmasas galdiņiem. Nav brīnums ka katrā numurā ir kafijkanna (no tām lētajām pa 10$), ledusskapis un mikroviļņu krāsns.
Pusdienas ceļmalas krodziņā.
Sagatavojiet atbildes uz:

Vai kafiju lielu, mazu, vidēju? Ar cukuru vai cukura aizvietotāju? Ar pienu, krējumu, vai beztauku baltinātāju? No krūzes vai līdznešanai? Vai kādu aromātu?
Hamburgeri ar tādu vai šitādu sieru? Kā ceptu, kārtīgi, vidēji, vai jēlu? Ar kartupeļiem frī vai čipsiem? Ar kādu mērci?
Atbildot uz visu šito, kafija vienalga ir susla, un hamburgers bez vienas salātlapas.

Iebraucot ASV mūs sagaidīja karstums un sabiedriskā transporta neesamība. Lidostā gan ir norādes uz uz vilcieniem un pat autobusiem (aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – līdz šim uz lieliem un maziem ceļiem nevienu tādu neesam redzējuši), bet īstā rinda ir pie taksometra stenda. Es pēdējo reizi tādu biju redzējis padomjlaikā pie centrālās stacijas. Mums par laimi rindas organizētājpersona mums izsauca minivenu, un rindā gaidīt nevajadzēja. Ņujorkas taksists protams bija mells kā poda dibens. Baidījāmies ka mazie bērni nesāk raudāt tādu ieraugot. Bet ne, kaut abi cītīgi vēroja, kas tas tāds. Kārlis vēlāk teica, ka viņš esot bijis melns ar sarkanu mēli.

Tālākajam ceļam bijām izvēlējušies mašīnu īrēt. Ar maziem bērniem klēpī diez ko negribējās pavadīt laiku klīstot pa lietoto auto plačiem, meklēdami mazāk sajātu eksemplāru. Lietota mašīna ir lietota, kā kaķis maisā. Turklāt, mums vēl būs savs kaķis jāmeklē mitekļa izskatā. Tātad, īrēt mašīnu. Lidostā to noīrēt protams var uz vietas, bet cenu atšķirība ar birojiņiem ārpilsētā ir grandioza. Nu, ne jau īsti grandioza, ja vajag mašīnu uz pāris dienām, bet liela, tūkstošos mērāma, ja vajag uz 4 mēneši.

Herca birojs Meiplvudā ir mazs ar 2 darbiniekiem un kādām 4 mašīnām. Formalitātes ātras, un šie mums izsniedz 12000 jūdžu braukušu Nissan Rouge. Tas ir tāds pats kā Eiropā tirgotais Qashkai 2+2, tikai ar pie mums nepieejamo 2.5 L dzinēju kas komplektā ar variatora tipa automātisko kārbu un pilnpiedziņu. Pasūtīts bija Toyota RAV4 vai līdzīgs, tas nisans izskatās mazāks, bet visas 4 lielās, 4 mazās somas un vēl ratiņi salīda bagāžniekā.

OK, aiziet! Drusku nervozi mēģinu, kā darbojas satiksme. Tā nekas, neviens virsū neskrien, netaurē un braucam. Kad tiekam uz lielceļa – Interstate – jau braucu nedaudz relaksētāk. Lēnām veidojas sastrēgums, un nav brīnums, tā kā lielākajā daļā lielo mašīnu rauc pa vienam braucējam. Ātrums turas tā uz 70, 75 jūdzēm pie atļautajām 65. Mūsu nisanam tas ir pat ļoti pa spēkam, tikai slaidos, garos kalnā braucienos variators liek motoram griezties lielos, skaļos apgriezienos, nevis pie klusajiem 2000 minūtē. Smagās mašīnas brauc tik pat ātri kā vieglās, un visas ir klasiskā paskata ar garu purnu.

Lai gan būtu varējuši nobraukt visu ceļa gabalu līdz Bufalo vienā, augstākais, divās dienās, braucām tomēr ar divām nakšņošanām. Pirmo nakti palikām viesnīcā pilsētiņas centrā, otro – nomalē. Par pirmo viesnīcu jau pāris vārdi ir minēti, otrā bija tāda kā ceļmalas būdu virkne. Pie katra numuriņa var piebraukt ar savu mašīnu, un visām durvis atveras uz stāvvietu. Tādas sauc par ‘inn’.

Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem štata parkiem. Tie ir tā kā parki, ko aizsargā štats, bet tur ir arī naktsmītņu vietas, skatu laukumi, peldvietas, utt. laukumi aprīkoti ar bārbekjū cepamiem, nojumēm, soliņiem, tualetēm, dzeramā ūdens krāniem un citiem labumiem. Redzējām ērgļus, aļņus, dzeloņcūkas (nobrauktas), vāveres un vienu susurim līdzīgu zvēru.

Tā nu arī atbraucām, cīnoties ar agru mošanos, un agru nogurumu pēcpusdienā.

Priekšvēsture šim stāstam ir gara. Bet ir arī īsā versija. Agita, mūsu mīļā mamma un sieva dabūja sev un savai karjerai svarīgo Fulbraita stipendiju. Stipendija paredz, ka Agita Bufalo universitātē pētīs ASV nacionālos parkus. Mūsu divi mazie bērni – Kate, kam nupat palika gadiņš, un Klāvs, kam trīs gadi būs novembrī – protams būtu gaidīti viesi pie kāda no mūsu mīļajiem vecvecākiem. Tomēr jau uzreiz mums ir skaidrs, ka uz Bufalo brauksim visi pieci. Mūsu labradors Vikijs būs vienīgais, kas paliks mājās.

Tātad, uz četriem mēnešiem uz Bufalo Ņujorkas štatā pārceļamies visi, Agita, Kaspars, lielais dēls Kārlis (11 gadi), Klāvs un Kate.

24. augustā mums jau piecos no rīta ir jābūt Rīgas lidostā. Mantu krāmēšana protams maķenīt ievelkas, un lielie aizejam gulēt ap 11. Mostamies jau ap trijiem. Mazos pieceļam mazliet pirms četriem, un mazie ir apbrīnojami mierīgi. Klāvs jau vakar uz mašīnu nesa mantas, un runāja par lidošanu, tad nu no rīta pats nes savu somiņu uz mašīnu. Kaimiņš Aigars mūs aizvizina uz lidostu, kur mūs sagaida liela rinda uz AirBaltic reģistrāciju. Klāvs nu beidzot paliek nepacietīgs, viņš arī visu laiku grib stumt Kates ratus. Reiss uz Stokholmu, kur mums jāpārsēžas ir īss un ērts. Stokholmas lidosta patīkama, sēžam blakus bērnu rotaļu kuģim. Katei parādās interese par brāļu izdarībām. Visi trīs rāpo kopā ar vēl diviem bērniem, kas arī būs lidmašīnā uz Ņujorku. Laika mums pietiek, bagāža ir jau piereģistrēta līdz galapunktam. Lidmašīna uz Ņujorku ir pilna ar paveciem zviedriem. Brīvu sēdvietu nav nevienas, mūs sasēdina apmēram vienā vietā, beigās vēl samaināmies ar vienu paveco zviedrieti, un sēžam divās pēdējās rindās pie loga, divi un divi. Kādu stundu pēc pacelšanās izdodas abus mazos nolikt gulēt, iekārtojam tos blakus vienu otram

Gulta diviem

Agitai un Katei bija rezervēts t.s ‘basinet’ krēsls – to SAS piedāvā mazuļiem līdz 9 mēnešiem, bet samainījām to lai varam sēdēt visi kopā. Tā arī īsti nezinām kā tas grozs izskatās, jo neviens tāds lietošanā nebija. Tā bija laba izvēle, jo bija ērtāk tikt galā ar saimniecību. Pārlidojums bija astoņas stundas garš, lidojām pāri Islandei, ko nevarēja redzēt, Grenlandei, kur pamanījām pāris iespaidīgus ledājus, un tad jau virs Kanādas un ASV. Pirms nosēšanās labi varēja redzēt slavenos Ņujorkas debesskrāpjus, Brīvības statuju, Hudzonas upi un līci. Lidmašīnā mūsu stūrī bija drusku bezgaiss, bet vismaz ne tik auksts kā priekšgalā, uz kuru ik pa brīdim ar Klāvu skrējām ‘ķerenes’.

Klāvs noslēpies starp ēdināšanas ratiem.

Bērniem protams bija garlaicīgi, bet Kārlim bija videoekrāns ar ko spēlēties un skatīties filmas, Klāvam ik pa brīdim bija sagatavoti kārumi, mantiņas un grāmatiņas. Katei visvairāk vajadzēja mammu, bet spēlējās arī ar brāļiem. Klāvam vajadzēja apskatīt visas tualete, kur viņš konstatēja, ka visas ir nepareizās, un tikai kad jau nemaz nevarēja izturēt, viņš ļāvās uzsēdināt sevi uz poda. Kopumā viss lidojums noritēja vieglāk kā bijām gatavojušies. Arī lidostā viss bija labi – rinda uz 30 minūtēm, un tas arī viss. Aizpildījām mūsu veidlapas un viss. Mūs ar bērniem palaida drusku ātrāk pie robežsardzes, Peresas vārdā, kas nekādus jautājumus par to kā atmazgāsim naudu neuzdeva. Arī taksi mums piedzina bez rindas, un jau trijos dienā bijām saņemt savu noīrēto mašīnu.

Bez kavēkļiem un kavēšanās devāmies uz mums rezervēto viesnīcu Strougsburgā, kas ir jau Pensilvānijā. Nedaudz no mašīnas apskatījām Delavēras upi. Pilsēta ir Pokono kalnu pakājē, kur acīmredzot ir daudz ko redzēt. Viesnīca ar raksturiņu – bet drusku nolaista. Toties skaistas pilsētiņas vidū, ko iesim apskatīt no rīta, kad uzlēks saule. Jo esam augšā jau no pulksten trijiem.