Arhīvs

Monthly Archives: Septembris 2012

image

Tā teic Klāvs. Pats palīdzēja mīcīt. Recepte: Trešdaļa 3 mā rciņu pakas

image

kviešu miltu, trešdaļa 2 mārciņu pakas rudzu miltu, sauja auzu pārslu, viena ola, sausais raugs, cukurs, sāls, drusku eļļas. Raugu ar siltu ūdeni un cukuru iedarbina, sajauc pārējās daļas un pievienojot siltu ūdeni, mīca gatavu. Jaucu ļoti cietu, lieku cepeškrāsnī lai 2 stundas rūgst, tad veidojam kukulīti, šoreiz vienu. Cepam 30 min 425 grādu temperatūrā. Ja mājās no parastajiem miltiem iznāk baltmaize, tad šeit maizei jāgādā organiski audzētie milti. No parastajiem sanāk drumstalkūka. Līdz ar to maizes kukulīša cena sanāk ap 3 $. Bet visi priecīgi!

image

Advertisements

Parasti mostamies ap septiņiem. Nupat būs jāsāk mosties agrāk, jo Kārļa autobuss ir pārcelts tuvāk mājai, bet tas arī pienāk 5 minūtes ātrāk. Tātad, Kārlis iet no mājas prom ap 7:15, tad pamazām mostas mazie bērni. Kate vispirms, tad Klāvs. Brokastīs ēdam kā kuru reizi, vai olas ar speķi, vai pankūkas, vai vienkārši sviestmaizes. Maizi Kaspars cep pats vismaz reizi nedēļā. Vismaz nav jāgrauzdē tā pusceptā bulka ko te pārdod par maizi. Tad pēc brokastīm Agita dodas prom uz savu kabinetu universitātē. Tur strādā līdz vieniem, diviem, tad nāk pusdienās. Tikmēr Klāvs, ja iet uz bērnudārzu, tad ir tur, ja paliek mājās, tad attiecīgi ir mājās. Kaspars ar mazajiem bērniem tad vai nu cep maizi, vai mazgā vešu, un dodas uz veikalu, un arī uz parku. Šodien, piemēram, devās uz Delavaras parku. Bufalo jau pirms 100 gadiem ir paveicies – te par arhitektu strādājis kāds Olmsteds, un tas ir sabūvējis labi daudz skaistu parku. Delavaras parks viņam ir bijis tas mīļākais. Sākotnēji tas saukts vienkārši – The Park  (Parks). Kopā Olmsteds izveidojis 10 parkus un neskaitāmas ielas kas pie tiem ved. Jau tajos laikos blakus parkam izvietojās tie bagātākie privātmāju rajoni, un arī tagad nekas nav mainījies. Īstas muižu pilis izvietotas tuvākajās ielās. Mazs ieskats no parka šeit:

Pēc parka Kaspars ar mazajiem nāk uz māju, kur uz ātro uztaisa kādas nebūt pusdienas. Atnāk Agita, paēdam pusdienas, un tad jau gaidām Kārli, kas no skolas tiek atpakaļ ap trijiem. Pēc tam – kā nu kuru reizi. Citreiz dzīvojam pa māju līdz vakaram, citreiz vēlreiz dodamies uz kādu parku.  Pēc pieciem, kad Agita nāk mājās, tad gan Kaspars un Kārlis mēģina izbraukt kādu līkumu ar velosipēdiem. Un tad jau klāt vakariņu laiks. Vakarpuses bērnu dauzīšanās, un uz datora uzlikta kāda multfilma. Kate iet gulēt ap astoņiem, Klāvs kopā ar lielajiem. Un tad sākas viss no gala.

Pēc mūsu 600 jūdžu brauciena man bij skaidrs, ka amortizācija mūsu kavalierim – jauniegādātajam auto – ir galīgi beigta. It īpaši aizmugures amortizatori bija tādi, ka mašīnas pakaļu ‘meta ārā’ pa bedrēm. Nolēmu palūrēt www vai tādi ir iegādājami par nieka naudām, un jā, bija gan. 26 dolāri par pāri gāzes amortiņiem ar visu piegādi – jāpērk! Vēl jo vairāk tāpēc, ka tos pats var nomainīt bez lieka stresa. It kā…

Šis rīts sākās ar aizgulēšanos. Nācās Kārli vest uz skolu. Un, izbraucot steigā pa šaurajiem vārtiņiem, knikt! un nolūza spogulis… Un nav ko d**** pasūtīt, pats vainīgs!

Pēc brokastīm, nomierinājies, apzināju zaudējumus. Nu ko, izskatās, ka spoguli varēs salīmēt. Tik jātiek klāt pie 3 skrūvēm, un tas šim modelim nozīmē, ka jāņem nost viss durvju apšuvums.Kas pats par sevi nebūtu nekas traks, tik loga kloķa noņemšanai vajadzīgs vai nu specinstruments, vai īpaša roku veiklība, līks skrūvgriezis, un labi daudz necenzējamu vārdu. Labi ka iepriekšējais īrnieks vēl no garāžas nav savācis savus labumus, vismaz rīki nebija tālu jāmeklē, roku veiklība gan tā arī neatradās. Jo tā bija vajadzīga divreiz. Jo kāds ambīlis pamanījās nepievienot centrālās atslēgas štepseli. Un visu procedūru nācās atkārtot. Vismaz spogulis pagaidām turas klāt itin labi. Ir salīmēts un vēl sakausēts ar lodāmura palīdzību.

Pa to starpu vakar pasūtītie amortizatori jau bija klāt. Žipu ripu, mašīna pacelta augšā, žipu ripu… un nevar ne ar labu, ne ļaunu atskrūvēt 19 gadus marinēto skrūvi. Gan ar āmuru, gan ar pagarinājumu – nekā. Piedevām vēl velns viņu zina, kas tas ir par izmēru tai skrūvei, 14 pa mazu, 15 pa lielu, un collīgā mēra līdzīga muciņa līda virsū tikai ar āmura palīdzību. Bet atskrūvēt nevar. Lieku ratu atpakaļ, un braucam abi ar Kati meklēt gāzes degli. Pirms degļa pirkšanas nobraucu gar itin melnu servisu, apjautāties par cik naudiņām šie būs ar mieru nomainīt amortizatorus. 100$… Nu nē, braucu tomēr meklēt to degli.

Jau vēlāk, kad Kārlis ir no skolas mājās un pieskata Kati, ķeros pie degļa. Un protams, skrūve vaļā viens divi, un amortizators top nomainīts. Ķeros pie otras puses. Skrūve pēc karsēšanas atnāk vaļā, ar grūtībām, bet atnāk, bet nu ir ķibele no negaidītās puses. Skrūve nenāk ārā. Tā ir iebakstīta tādā vietā, kur pa tiešo uzsist nekādi nevar. Dauzu un karsēju, karsēju un dauzu. Nekā… Pēc ilgas bakstīšanās un cīkstēšanās kad visi nagi jau nodauzīti zili, skrūve beidzot padevās. Amortizators nomainīts, pie viena arī izpūtēju piesēju drusku augstāk. Ar parastu drāti, bet ko tad tam sakārnītim vairs vajag. Tāpat jau pēc manām manipulācijām ar āmuru pagalmā palika rūsas čupa tā uz puskilogramu.

Cerams, ka ar to pietiks lai noripotu kādas 10 000 jūdzes. Vēl gan būs jāiebaksta radioaparāts, kad tas tiks atsūtīts. Jo citādi jādzied pašam.

Tātad, jau ziņojām, ka iegādājāmies gaiši zilu jeb zaļu automobili Kavalieri, ar ko turpmāk pārvietoties. Herca aģentūra mums gribēja piestādīt 400 dolāru rēķinu, ja Ņūdžersijā iznomāto auto mēs atstātu Bufalo. Ja nogādātu līdz 30 jūdzes no oriģinālās izīrēšanas vietas – nekas nav jāmaksā. Tad ko? Izvēlamies Morisburgu, kas ir 20 jūdzes no Meiplvudas mums tuvāk, un braucam atdot vāģi. Vienā virzienā – 381 jūdze, jeb 613 km. Kaspars un Klāvs ‘jaunajā’ 1993. gada ‘blūzmobīlī’, Agita, Kate, un Kārlis – ‘vecajā’ 2012. gada nisanā. Piektdiena, izbraucam uzreiz pēc Kārļa atvešanas no skolas. Tieši pirms izbraukšanas – uzkaras telefonā esošā iGo navigācija. Kā parasti. Nisanā gan ir Herca navigācija, un sūtam Agitu pa priekšu. Piektdienai paredzētas ap 250 jūdzes līdz kādai vietai ar nosaukumu Klārka Virsotnes, kur paredzam naktsmājas. Braucam pa maksas lielceļu. Garlaicība tāda, ka pat bērnu čurāšanas pauzes uztveram ar prieku. Lasu ceļa zīmes. Jo amerikāņiem no Eiropā pierastām ceļa zīmēm ir tikai divas – STOP un ”dodiet ceļu’. Ātruma ierobežojumi un aizlieguma zīmes – uz balta fona vienkāršs teksts, brīdinājuma zīmes – dzelteni kvadrāti ar tekstu vai apzīmējumu. Ātruma ierobežojums – 65 mph (jūdzes stundā, ap 105 kmh). Remontu zonās parasti 55 mpg (ap 88 kmh). Īpaši ātrāk par 75 mph (120 kmh) nebraucam ne mēs, ne arī kāds cits. Tomēr divās trīs vietās redz policijas apstādinātus auto. Blūzmobīlis par spīti gadiem, rūsai, un krāsai satiksmei līdzi turas godam. Drusku skaļāks ir, šis tas grab, amortizatoru, šķiet, nav nemaz, bet pabraukt var itin labi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. Jo arī citi teksti ir visai interesanti. Visi šķērsojošie ceļi, gan pa augšu, gan pa apakšu, ir ar norādēm, kā tos sauc. Protams, arī upes. Upju nosaukumos visbiežāk var atpazīt indiāņu vietvārdus, bet netrūkst arī tādu kā – Piecu Jūdžu strauts, un tamlīdzīgi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. „Aizliegts mēslot, sods 500$”. „Štata likums: sodi dubultoti remontdarbu zonā”. Remontdarbu daudz. Arī ceļa stāvoklis stipri dažāds, visvairāk kaitina vecie betona ceļa gabali, braucam kā ar vilcienu, dudun, dudun. Dudun, dudun. Tilti tikai ar betona segumu, tas rievots, lai labāka saķere. Un skaļš riepām. ‘Kas tur bija?’ Klāvs vienmēr prasa. Pirms tiltiem atgādinājums – „Tilts var būt ledains”. Dažās vietās, kur kaut kas īpaši bīstams vai, atgādinājums „Tiesības nost pēc diviem ātruma pārkāpumiem”, „Dzert un braukt stingri aizliegts”. Benzīna tankos, kur piestājam izlaist upi, tāpat kā pie mums un citur pasaulē plašā klāstā tirgo alu. Visos ēstūžos gan tā nav, vismaz mums trāpījās viens, kur nebija. Toties tur deva ledus tēju bez ierobežojuma. Un tā bija īsta tēja, kas atdzesēta un papildināta ar ledu, nevis cukurūdens no pudeles. Braucam tālāk. Iebraucam Pensilvānijā. Pensilvānijas apvidus ir ainavisks ar kalniem, pauguriem un skaisti iekrājuši sārti. Ceļš labāks, štats var atļauties pirms tiltiem uzlikt ne tikai lakonisko „Uzmanību, ledus”, bet gan izsmeļošo „Ceļa segums uz tiltiem un pārvadiem apledo pirms pārējā ceļa seguma”. Paldies par informāciju, būs jāliek aiz auss. Ziņa par to, ka „Lietojiet gaismas, ja lietojiet logu tīrītājus” gan bija noderīga. Vismaz sapratu, kāpēc daži vēl līdz vēlam vakaram neslēdz gaismas iekšā. Visi jau nevar būt tādi kā Agita, kas domā, ka gaismas ir automātiskas, un ieslēdz tās tikai pēc atgādinājuma. Satumst jau ap 19:00. Vēl braucams labs gabals, kad Agita pēkšņi tumsā sajauc lielceļa nobrauktuves un aizbrauc nepareizi. Jāatzīst, ka braukt tumsā un paralēli skatīties kartes maršrutēšanā, īpaši palielinoties auto plūsmai un Katei spiedzot, brēcot bija grūti. Kārlis gan centās kā varēja māsiņu nomierināt, bet viņa nepadevās un turpināja āli! Ātri gan attopas, bet paliek aiz mums ar Klāvu. Nu esam pilnīgi Google navigācijas varā, bet tā itin labi nogādā mūs līdz viesnīcai Ecolodges. Agita ir klāt pēc dažām minūtēm. Un bērni nomierinājušies, bet sākas jauna cīņa par televīzijas kanāliem, jo jāpiebilst, ka mūsu miteklī šīs ierīces nav.

Nākošajā dienā, sestdienā, mūs gaida vēl 2 stundu brauciens līdz Hercam, un tad vēl 2 stundu brauciens līdz Katskiļu (Catskills) kalniem, kur esam sarunājuši naktsmājas Ņujorkas latviešu draudzei piederošā atpūtas namā. Brauciens līdz turienei ir vakarvakara turpinājums, lielceļi mums jau līdzinās modernizētai Dantes ellei. Kad ieraugām Hertz biroju, tad riņķojam kādus divus goda apļus, lai saprastu kur un kā iebraukt, lai auto nodotu. Viss beigās norit ātri, pēc telefona zvana uz kantori. Tad nu visi sarāpjamies savā Kavalierī un dodamies tālāk ar vienu auto. Klāvs vēlāk šad un tad skaidros, kur otra mašīna! Kad esam tuvāk Katskiļiem, braucam nost no šosejas, un izvēlamies tūristu pilnos mazos celiņus. Pilsētiņas greznas, un vienas no vecākajām jaunajā kontinentā. Kad holandieši nodibināja Jauno Amsterdamu – tagadējo Ņujorku – tad viņu tirgotāji un kolonisti devās uz augšu pa Hudzona upi, un dibināja apmetnes, lai tirgotos ar iezemiešiem, un vēlāk arī apmetās tur uz dzīvi. Pilsētiņām – gan tikai centriņiem – tiešām ir zināms Anglijas ciemu šarms.

Ierodamies latviešu draudzes vasaras atpūtas namā.

Tur saimnieko Janīna un Jānis, šķiet brālis un māsa?, abi jau gados, šķiet, ap 60. Esot 80. gados atbēguši no Polijas uz ASV, dzimuši Polijā, Latviju redzējuši nav. Nometne iekārtojusies nelielā kalnu ielejā, pie upītes (Daugava, vēsta uzraksts pie tiltiņa, bet šai Daugavai suns pāri varētu pārčurāt), kas ietek ezeriņā. Platība esot ap 70 akru (kādi 35 ha). Blakus vēl 2 latviešu, un viens vāciešu īpašums. Iekārtojamies istabās, ejam apskatīt apkārtni. Ēkas visas pavecas, bet kārtīgas. Pašlaik tukšas, bet visu vasaru nepārtraukti esot visādas nometnes un sarīkojumi. Ir vairākas viesu ēkas, sporta laukumi, peldu vieta ezeriņā. Laiks ļoti miglains, mitrs, velk uz lietu. Kārtīgi izšūpinājuši bērnus, kas ir sajūsmā, paēdam pašu gatavotas vakariņas lielajā virtuvē uz pannas, kam ir apmēram metrs diametrā, un liekamies pie miera.

Svētdiena uzaust skaidra. Debess ir zila, kalni – jau rudenīgā rotā. Skaisti, aizvējā silti, un tāds miers…

To traucē tikai mūsu bērnu čala, kam nevajag nekādus obligātos skatu punktus un izcilos tūrisma objektus. Pie brokastu galda ar apspriežoties ar Janīnu tomēr top skaidrs – tos vajadzēs. Jo pierādās Apalaču spožums un posts, tie ir tik ļoti mežiem apauguši, ka tālus skatus no tiem ieraudzīt grūti. Tuvākais kalns no atpūtas nama ir tepat, stundas kāpiena attālumā, bet, ak vai, aiz vāciešu privātīpašuma, kam netīk, ka caur viņu mežu kāds staigā. Citas takas, kas kartē redzamas, esot stāvas un mums ar maziem bērniem pavisam nepieejamas. Nu ko, braucam uz kārtējo dabas parku (iebraukšana $8), un ejam aplūkot slavenu skatu – izbijušu viesnīcas vietu, kur no augšas paveras skats kādu 30 km garumā uz 5 – 8 km tālu esošo Hudzona upi un tās ieleju. Nu ko lai saka – skaisti!

Viesnīca tur bijusi no 1880. gadiem līdz 1960. gadiem, kad bagātie ņujorkieši to izbrāķējuši par labu aizjūras kūrortiem. Katskiļi ap to laiku tā kā pagrimuši, un tajos sacelti ne mazums līdzīgu atpūtas namu kā latviešu nams. Redzējām uzrakstu arī krievu valodā, kas izskatījās nedaudz jocīgi, baza otdiha, un arī ukraiņu katoļu koka baznīciņu, kas izskatījās nu īsti kā Karpatos. Tagad gan Katskiļi ir itin populāra atpūtas vieta, arī ziemā, jo te ir tuvākie nopietna izmēra slēpošanas nobraucieni Ņujorkai.

Mājupceļā devāmies uz rietumiem pa maziem celiņiem. Kalni palika aizvien mazāki, līdz ceļš vairs nelīkumoja tiem apkārt, bet pa amerikāņu modei gāja pa taisno, augšā, lejā, augšā, kā pa milzīgu veļas dēli. Braucām gar Pirkstu ezeriem (Finger lakes), gariem, šauriem glaciāliem ezeriem. Pamanot norādi – skats uz ūdenskritumu – devāmies turp, lai rietošās saules staros pagūtu skatīt ideālas formas idillisku ūdenskritumu, un vēlreiz gūtu apstiprinājumu jau saprastajai atziņai – ASV austrumu krastā ir tik daudz ko skatīt, redzēt, un piedzīvot, ka mums nebūs laika doties ‘skatīt kaut ko lielu’ uz Rietumiem.

Šodien nopirkām automobili. 19 gadus jaunu Ševrolē Kavalier. Par 1000 $. Vēl 175$ maksā apdrošināšana, un 135 $ reģistrācija ar visiem numuriem utt. Tagad vēl īres auto jāatdod, un tad būsim uz visai jancīgiem riteņiem.

Auto ir kantains kā kaste, līdzīgs Opel Ascona vai Opel Rekord universāļiem. Skumji, bet fakts – arī auto par 3000 mums neieviesa uzticību – nezināma vēsture, elektrības problēmas, nobrauktas riepas – mēs gribējām auto, ar ko (samērā) droši var noripot 3 mēneši. Cerams ka šis vienkāršības iemiesojums mūs nepievils. Auto ir ar 4 cilindru motoru un 3 pakāpju automātu. Vietas pietiks visiem.

bet es lasu jauno IR. Tiesa, datora ekrānā, bet toties Siguldā nācās gaidīt līdz ceturtdienas pēcpusdienai.

Vietējā prese ir visai nelasāma. Vismaz man. Pusi avīzes, kas sver kilogramu, aizņem jūsmošana par ‘futbolu’, Vēl pusi aizņem reklāmas. Pārējais ir gandrīz tā kā avīze.

Tomēr, šis raksts bija interesants:

Esam pavadījuši Ņujorkas štatā divas nedēļas nogales apmeklējot dažādas atrakcijas. Bijām braukt ar tvaika vilcienu. Tas vizina tūristus ar tvaiku jau kopš 1962. gada. Vēl ilgi pirms tam, kad gāju uz Pikurskolu, un skatījos kā attīstītā sociālisma laikmetā tvaika lokomotīve velk kravas vilcienu. Šeit ar dīzeļiem darbināmas lokomotīves tvaiku esot izkonkurējušas jau 50. gados. Mēs apmeklējām Arkādes – Atikas dzelzceļu. Tas esot uzbūvēts ap 1880. gadu, lai vietējie zemnieki savus ražojumus var nogādāt Bufalo. Ap 1920. gadu lielāka dzelzceļu kompānija, kurā šis ceļš ietilpa, nolēma to likvidēt un sliedes nodot lūžņos. 350 vietējie sametušies 79 000 dolārus (ne jau katrs, bet kopā, jo 79 000 pirms astoņdesmit gadiem bija varena summa!), un izpirkuši dzelzceļu. Un tā nu tas turpina vest drusku kravas  vēl šobaltdien. Bet, kad ap 60. gadu kravu apjoms dramatiski kritās, šie iepirka pārīti norakstītu tvaika lokomotīvju. Un vizina tūristus. Sliedes ir parastā platuma, bet tik ‘bedrainas’, ka vilciens no 3 vagoniem un vienas vaļējas platformas knapi velkas. Cauri drusku nolaistai ainavai, kur ganās pa kādai govij, un, ja kaut kas tiek audzēts, tad tā noteikti būs kukurūza.

Bērniem – un tādu protams ir pilni vagoni – protams ļoti patīk. Ir arī bufetes vagons, protams nepārtraukti tiek tirgoti atspirdzinošie dzērieni un suvenīri. Galapunktā, pirms griezties atpakaļ ceļam, stāvam pusstundu, atkal jau, lai varētu nopirkt tur ierīkotajā cīsiņu tirgotuvē kārtējo hotdogu. Mēs vienīgie ēdam no savas pikniku kastītes. Kārlis protams gribētu hotdogu. Viņš arī iztērē kabatas naudu nopirkdams taukšķēto kukurūzu.

Atpakaļceļā lokomotīve brauc atpakaļgaitā. To gan atdzen vagonu otrā galā, lai sanāk nevis ‘stumiens’ , bet vilciens. Jocīgi gan izskatās, kad lokomotīve elš un pūš tepat blakus. Tā ir neliela manevru lokomotīve, kurai ir vienalga vai stumt vai vilkt, ja tik to dara lēnām. Pa divām atrakciju stundām nokurina 3/4 tonnas ogļu. To kāds dabū pārlāpstot.

Dabas parki

No sestdienas līdz pat pirmdienai pavadījām Aleganī dabas parkā Ņujorkas štata dienviddaļā. Aleganī parks aizņem 363 kvadrātkilometrus platības Apalaču kalnu pašā rietumu malā. Tas robežojas ar tāda paša nosaukuma valsts meža platībām Pensilvānijas štatā. Dabas parki – un Agita kaut kad dos izsmeļošāku skaidrojumu par tiem – pārsvarā ir izveidoti jau pirms 80 – 90 gadiem, un ne tikai, lai aizsargātu dabu, bet lai dotu vietu, kur dabas mīļotājiem dabu mīļot. Aleganī dabas parkā šim nolūkam ir izīrējamas ap 350 mājiņu (cabins), un vēl ir neskaitāmas piknika vietas, kempinga plači braucamo māju un telšu īpašniekiem, un desmitiem, ja ne simtiem jūdžu taku, gan pārsvarā ar kājām ejamu, ne riteņiem braucamu, kā mums ar Kārli nācās atklāt.

Parkā jau iepriekš caur internetu pasūtījām sev būdiņu. Izvēlējāmies no lētākajām, un mums tika būda numur 4, Gypsy takā. Ar būdas apstiprinājuma epastu atnāca arī šādi norādījumi: neievest malku, lai neievazātu slimības; malku pārdod tikai ar malku apsildāmām būdām, aizliegts smēķēt, tikai divi transportlīdzekļi uz būdu, teltis pie būdas nav atļautas, tikai vienam transportlīdzeklim ieeja parkā iekļauta cenā; viesiem no citiem štatiem jāpiemaksā 5$; tikai 2 mājdzīvnieki uz būdu, tiem jābūt pie saites, ne garākas par 6 pēdām visu laiku, un ar veterināra apstiprinātu pošu grāmatiņu; treileri un kemperi nav atļauti; būdās nav tekoša ūdens. Gan jau tur bija vēl kaut kas, bet tas tāds izvilkums lasot epastu pa diagonāli. Parkā ieradāmies, kad mums tuvākais birojiņš jau bija slēgts, nācās braukt atpakaļ kādas jūdzes 15, lai dabūtu savu atslēgu pie vienīgajiem, kas vēl strādā – parka policijas. Par to, kur meklēt atslēgu garumgarajā epastā nebija ne vēsts!

Būda prasta. Bet tīra un samērā kārtīga, arī četras guļamierīces bija gandrīz nesalauztas. Būdā vēl ir čuguna krāsniņa, gāzes plīts (propāns no lielām mucām centralizēti), un plaukts. Elektrības un ūdens nav, bet turpat pāri celiņam ūdens krāns, un nedaudz tālāk tualešu māja. Dušas gan tikai ar mašīnu aizbraucamā tālumā, tās tā arī nemeklējām. Uz terases galds un divi soli, ārā pie ugunskura vietas vēl divi ērti atzveltnes soli. Solīja pavēsu nakti, būda drēgna, aidā uz turpat esošo parka veikaliņu pēc piena kafijai un malkas klēpja. Mjā… tūristu slazds numur viens… Piens 4 dolāri pusgalons (Aldi cena – 2 $ pa galonu), malka – 7.99 par klēpīti…

Parks pats – kā jau mežs. Ielejas ar apmēram 300 m dziļumu, upītes, ezeriņi. Meži pārsvarā lapu koku, un jau sāk nedaudz dzeltēt lapas. Krāšņi, lai gan no meža diez ko tālāk par kokiem neredz. Pamaz skatu laukumu, ainavu. Pie Kvēkeru ezera ceļš uz vienīgo parka pludmali ir slēgts, pa to ejam pastaigāties. Ap ezeru vismaz ir redzamas ainavas, ir arī vairāki slēpņi, ko atrodam. Klāvam un Kārlim gan vairāk prieka reizēm sagādā zīļu lasīšana, Klāvs atrod arī vienu bērzlapi, ko vēlāk pats dabū pusdienās. Sapņojām par kanoe iznomāšanu, un braukšanu pa ezeru vai upi, bet te nekā tāda nav, piedāvā tikai pedāļminamo peldlīdzekli un mazā dīķītī. Parka administrācija sev jau 30. gados ir uzcēlusi varenu ēku ar krāšņu skatu uz ezeru.

Abi ar Kārli gribam sasniegt kādu virsotni, no kuras pavērtos krāšņs skats. Dodamies pa taku nr 1 Tuskarora virzienā. (skat. karti http://enchantedmountains.com/files/downloads/map/map-asp-visitors-map-20100305-300max.pdf , tā esot labākā karte kas viņiem ir…). Pēc 10 minūtēm saprotam, ka kājāmgājēju taka tikai kājāmgājējiem arī ir. Ar riteni te švaki.

Nācās griezties atpakaļ skatus neredzējušiem. Nākošais mēģinājums bija pie viena no 4 ugunsdzēsēju novērošanas torņiem. Tornis no leņķdzelzs, sen vairs netiek izmantots mērķim, jo visu novēro no kosmosa, bet tajā drīkst kāpt. Skāde tik, ka augšējā platforma slēgta, un tieši augšējās pietrūka, lai būtu Plašais Skats. Klāvs arī droši uzkāpa līdz augšai, lejā gan bija jānes, Kārlis nemaz nekāpa! Tad mēs ar Kārli devāmies  pa īsto velo taku, tādu, kas arī kartē ir atzīmēta kā velo taka. Žēl gan, ka šis velo takas ir tikai vienā apvidū, kur veido noslēgtus, radiālus apļus, nevis iet pāri visam parkam. Izvēlējāmies pēc kartes itin īsu gabalu. Kļūda. Kļūda tajā, ka mūsu taka gāja no lejas uz augšu, un pie tam vēl vijās līku loču un uz augšu un leju. Galu galā 5 jūdžu gabalā no Siguldas Gaujas kalna augstumiem laidāmies lejā kādas 6 reizes, un arī augšup devāmies tik pat daudz reižu… Ziemā šīs takas tiek izmantotas kā distanču slēpošanas trases. Zinu vienu nu jau Siguldieti, kam tās ļoti patiktu!

Uzraksta, ka ir visgrūtākā trase otrā galā nebija, tikai augšpusē.

Skaistos, apsolītos skatus tomēr neredzējām, tikai varēja nojaust, ka braucam pa kalnu grēdas augšpusi.

Īpatnība arī tā, ka maz var dzirdēt dziedātājputnus. Mežos gan dzīvojot savvaļas tītari, dīķos redz zosis – ļoti drošas! – un pīles, arī dzērves un dažādi vanagveidīgie, protams arī vārnas, kā nu bez tām. Bet, saulei austot mežā ir spocīgs klusums. Tikai pa retam kaut kur kāds putns iesvilpjas, čab lapas un čalo strauts. Pirmāk nemaz nevarēju saprast, kā trūkst!

Toties redzējām briežus, vāveres, susurus kaut kādus, un Agita ar puikām arī dzīvu dzeloņcūku. Tā bij lēni un cienīgi pārgājusi pāri takai kādus 10 metrus atstatu. Lāci gan nevienu neredzējām. Bet ir pilns brīdinājumu, kā uzglabāt pārtiku (un izlietotās autiņbiksītes!) kas tā patīk palaidņa lāčiem. Brīdinājums lāčus nebarot arī bij garajā vēstulē.

Turpceļā vēl apmeklējām Agitas profesoru Semu. Viņam ar sievu Vikiju (nejaukt ar mūsu sunīti!) ir mājiņa kalnos, netālu no cita štata meža. Nopircis pirms 10 gadiem tukšu čaulu kā šķūni, lēnām izbūvējis par atpūtas namiņu, kur pavada gan ziemas, gan vasaras nedēļas nogales. Ieraudzījuši šo namiņu, sapratām, kāpēc viņu pilsētas mājas dārzs ir tāds nekāds – visu ielikuši šeit.

Abi viņi ir pēc izcelsmes angļi, bet jau 30 gadus dzīvo šeit. Ar viņiem vismaz par amerikāņiem var pajokot! Cepām gaļu uz grila. Sems teic, ka viņam neesot grilēšanas gēns, un parasti viņš šādam darbam sadabūjot kādu amerikāni… Kaimiņi gan bezmaz katru dienu kūpinot savējo. Tomēr dabūjam megalabus hamgurgergaļas gabalus ar saldo kukurūzu un vēl cīsiņus bērniem.

Sems arī vēl izvadā pa tuvējo mežu, kur pats izkopis savas riteņbraukšanas trasītes. Esot tīri nekas, tik jāvelkot mugurā kaut kas pēc iespējas oranžāks, jo vietējie, kad saožot medību sezonu, šujot uz visu, kas kustas!

pats ar kundzi

Apkārtne ir slavena ar saviem slēpošanas kūrortiem Elikotvillē. Nu ko, tāds ‘bagātu ļaužu laiciņš’ spīd no tās pilsētiņas, kur par rodeļa nobraucienu prasa 8$… Bijām tur rokenrola nedēļas nogales izskaņā, uz antīko auto parādi. Agita kaut kur pierakstīja, ka auto visvisādi, bet patiesībā bez 2 angļu auto, 2 vabolēm, un 2 pirmskara spēkratiem visi citi bija 60. un 70. gadu laineri un pikapi.


Domu grauds nobeiguma vietā:

(Ja vīrs ir viens pats mežā, un ja viņš runā, bet sieva nedzird, vai viņam vienalga nav taisnība?)