Uz ASV!

Priekšvēsture šim stāstam ir gara. Bet ir arī īsā versija. Agita, mūsu mīļā mamma un sieva dabūja sev un savai karjerai svarīgo Fulbraita stipendiju. Stipendija paredz, ka Agita Bufalo universitātē pētīs ASV nacionālos parkus. Mūsu divi mazie bērni – Kate, kam nupat palika gadiņš, un Klāvs, kam trīs gadi būs novembrī – protams būtu gaidīti viesi pie kāda no mūsu mīļajiem vecvecākiem. Tomēr jau uzreiz mums ir skaidrs, ka uz Bufalo brauksim visi pieci. Mūsu labradors Vikijs būs vienīgais, kas paliks mājās.

Tātad, uz četriem mēnešiem uz Bufalo Ņujorkas štatā pārceļamies visi, Agita, Kaspars, lielais dēls Kārlis (11 gadi), Klāvs un Kate.

 

24. augustā mums jau piecos no rīta ir jābūt Rīgas lidostā. Mantu krāmēšana protams maķenīt ievelkas, un lielie aizejam gulēt ap 11. Mostamies jau ap trijiem. Mazos pieceļam mazliet pirms četriem, un mazie ir apbrīnojami mierīgi. Klāvs jau vakar uz mašīnu nesa mantas, un runāja par lidošanu, tad nu no rīta pats nes savu somiņu uz mašīnu. Kaimiņš Aigars mūs aizvizina uz lidostu, kur mūs sagaida liela rinda uz AirBaltic reģistrāciju. Klāvs nu beidzot paliek nepacietīgs, viņš arī visu laiku grib stumt Kates ratus. Reiss uz Stokholmu, kur mums jāpārsēžas ir īss un ērts. Stokholmas lidosta patīkama, sēžam blakus bērnu rotaļu kuģim. Katei parādās interese par brāļu izdarībām. Visi trīs rāpo kopā ar vēl diviem bērniem, kas arī būs lidmašīnā uz Ņujorku. Laika mums pietiek, bagāža ir jau piereģistrēta līdz galapunktam. Lidmašīna uz Ņujorku ir pilna ar paveciem zviedriem. Brīvu sēdvietu nav nevienas, mūs sasēdina apmēram vienā vietā, beigās vēl samaināmies ar vienu paveco zviedrieti, un sēžam divās pēdējās rindās pie loga, divi un divi. Kādu stundu pēc pacelšanās izdodas abus mazos nolikt gulēt, iekārtojam tos blakus vienu otram

Gulta diviem

Agitai un Katei bija rezervēts t.s ‘basinet’ krēsls – to SAS piedāvā mazuļiem līdz 9 mēnešiem, bet samainījām to lai varam sēdēt visi kopā. Tā arī īsti nezinām kā tas grozs izskatās, jo neviens tāds lietošanā nebija. Tā bija laba izvēle, jo bija ērtāk tikt galā ar saimniecību. Pārlidojums bija astoņas stundas garš, lidojām pāri Islandei, ko nevarēja redzēt, Grenlandei, kur pamanījām pāris iespaidīgus ledājus, un tad jau virs Kanādas un ASV. Pirms nosēšanās labi varēja redzēt slavenos Ņujorkas debesskrāpjus, Brīvības statuju, Hudzonas upi un līci. Lidmašīnā mūsu stūrī bija drusku bezgaiss, bet vismaz ne tik auksts kā priekšgalā, uz kuru ik pa brīdim ar Klāvu skrējām ‘ķerenes’.

Klāvs noslēpies starp ēdināšanas ratiem.

Bērniem protams bija garlaicīgi, bet Kārlim bija videoekrāns ar ko spēlēties un skatīties filmas, Klāvam ik pa brīdim bija sagatavoti kārumi, mantiņas un grāmatiņas. Katei visvairāk vajadzēja mammu, bet spēlējās arī ar brāļiem. Klāvam vajadzēja apskatīt visas tualete, kur viņš konstatēja, ka visas ir nepareizās, un tikai kad jau nemaz nevarēja izturēt, viņš ļāvās uzsēdināt sevi uz poda. Kopumā viss lidojums noritēja vieglāk kā bijām gatavojušies. Arī lidostā viss bija labi – rinda uz 30 minūtēm, un tas arī viss. Aizpildījām mūsu veidlapas un viss. Mūs ar bērniem palaida drusku ātrāk pie robežsardzes, Peresas vārdā, kas nekādus jautājumus par to kā atmazgāsim naudu neuzdeva. Arī taksi mums piedzina bez rindas, un jau trijos dienā bijām saņemt savu noīrēto mašīnu.

Bez kavēkļiem un kavēšanās devāmies uz mums rezervēto viesnīcu Strougsburgā, kas ir jau Pensilvānijā. Nedaudz no mašīnas apskatījām Delavēras upi. Pilsēta ir Pokono kalnu pakājē, kur acīmredzot ir daudz ko redzēt. Viesnīca ar raksturiņu – bet drusku nolaista. Toties skaistas pilsētiņas vidū, ko iesim apskatīt no rīta, kad uzlēks saule. Jo esam augšā jau no pulksten trijiem.