Nu, tas ir viss. Mūsu ASV un Kanādas ceļojums ir galā. Esam Toronto, kur vēl tikai motormāja jāatdod, un prom, uz Bufalo. Tas nav tālu, ap 200 km. Tur, savukārt, aša somu kārtošana, un Kaspars ar puikām dosies uz Ņujorku, un lidos mājup. Agita ar Kati paliks Bufalo vēl nedēļu.

Esam nobraukuši ap 8000 km, iztērējot virs divām tonnām benzīna… Bet bijuši tik daudz kur! No Britu Kolumbijas Kanādā, caur Vašingtonas, Oregonas, Kalifornijas, Arizonas, Ņūmeksikas, Teksasas, Oklahomas, stūrīti Kanzasas, Ilinoisas, Indianas un Mičiganas štatiem ASV līdz Ontārio atkal Kanādā. North Cascades, Olympic, Redwood, Yosemite, Kings Canyon, Sequoia, Death Valley, Petrified Forest un Point Peele nacionālie parki. Ieskatījāmies arī Vankūverā, Sanfrancisko, un Toronto.

kaut kad pirms mēneša uzrakstīju šo, bet nepublicēju vēl. Tagad, pēc ceļojuma, varu parakstīties zem katra vārda:

Amerika – kontrastu zeme. Kādreiz, manā bērnībā, šādu frāzi krievu mēlē izdvesa Ņikuļina varonis ‘Briljantu rokā’. Un, lai arī tas bija par citu zemi, jēdziens ‘kap-strana’ tomēr visiem kas ir manos gados, vispirmāk asociējas ar zemi ‘aiz dīķa’. Un ziniet, iespējams ir pie vainas bērnībā gūtā ‘trauma’, klausoties TASS sagatavotās ziņas par kapitālistiskās pasaules negācijām, bet ir lietas, par ko šinī demokrātijas citadelē var nebeigt brīnīties.

Viena no tām ir – parastā tualete. Nepietiek ar to, ka angļu valodā tās apzīmēšanai ir lērums jēdzienu, no prastā ‘loo’ – ateja, līdz smalkākiem, amerikāņi konsekventi pat prastāko iestādījumu sauc par ‘bathroom’, vai par ‘restroom’, jeb par vannas vai atpūtas istabu. Papildus tam, pat visšķībākajos ēstūžos atejas ir aprīkotas ar vismaz vienu no šā saraksta: automātiskais ūdens norāvējs, automātiskais papīra dvieļa padevējs, automātiskais krāns, vai automātiskais ziepju dozators. Nereti ir divi vai vairāki piederumi no šī saraksta. Arī aprīkojuma dažādība sit augstu vilni. Tualetes papīra turētāju sabiedriskajās tualetēs es neesmu redzējis divas reizes vienādu. Ir tādi, kur ir divi papīri paralēli, ir tādi, kur rezerves rullis krīt no augšas, ir ar milzu rulli 30 cm diametrā, ir tādi, kas papīru izsniedz mazās lapiņās sagrieztu. Arī krāni, izlietnes, dvieļu turamie – visvisādākie.

Bet pats pods – tas ir apmēram tāds, kādu eiropieši nošpikoja no arābiem 14. gadu simtenī. Nekas daudz nav mainījies. Es no bērnības tādu atceros. Jo arī padomju valstī bija tikai viens poda standarts. Un arī, šķiet, šeit ir tāpat. Pods ir pilns ar ūdeni, un, atvainojiet, nokārtošanās pa lielam nereti beidzas ar milzu šļakatām, kas sasniedz jūsu maigākos orgānus. Turpinājumā pie poda satura noskalošanas tiek patērēts milzu ūdens daudzums. Arī tā sauktā ‘eko’ poga šeit nav. Labi, bija vienā vietā, bet arī tur bija nepieciešams pie sienas īpašs paskaidrojošs raksts uz divām lapām, ka tas ir nepieciešams lai taupītu ūdeni.

Un šāda kontrastainība manāma vai ik uz soļa. No vienas puses, ASV ir it kā progresīva valsts un sabiedrība, bet tur pat blakus ir bez maz vai viduslaiki. Baznīcas uz katra soļa. Nu kur vecajā Eiropā, izņemot Poliju vēl tik daudz aktīvu baznīcā gājēju? Interneta bankas un norēķini internetā arī ir tik vecmodīgi. Lai samaksātu par gāzi un elektrību, vajag sūtīt pa pastu parakstītu čeku. Lai papildinātu mobilā telefona kredītu, vēl ne reizi man nav darbojusies interneta sistēma, tā vietā ir jāzvana un 15 minūtes jālamājas ar datoru pa telefonu. Apdrošināšanas un auto reģistrācijas sistēma ir tik sarežģīta, ka tikai tagad uzzināju, ka mūsu auto tehniskās skates uzlīme bija zaudējusi spēku līdz ar īpašnieka maiņu. Vai apkures sistēma un mājas siltināšana, kar ko jau esmu čīkstējis.

Nu tā kaut kā. Esam šeit nodzīvojuši 3 mēnešus. Nezinu, daudz, vai maz. Bet zinu, ka ASV nu nekādi nav mana sapņu zeme. Aiz ārējās pieklājīgās un izpalīdzīgās fasādes šeit slēpjas tas pats bardaks, kas visur citur, tikai – viens no dārgākajiem bardakiem pasaulē.

Ziemassvēku tā sauktā brīvdienu sezona. Tūlīt pēc ASV Pateicības dienas svinībām, kas pārsvarā ir centrēta uz tirgotāju centieniem pārdot pēc iespējas vairāk tītaru un to cepšanas aprīkojumu sākas lielākā masu psihoze šaipus dīķa – Ziemassvētku Iepirkšanās. Daudzi lielie veikali tikai šajā mēnesī līdz Ziemassvētkiem iekasējot lielāko peļņas daļu. Un dienu, kad Iepirkšanos sākt nez kurš asprātis ir nosaucis par Melno Piektdienu. Todien pie Valmart veikala redzējām sakrautus nožogojumus, kādus parasti lieto, lai pie prezidentiem par tuvu nepielaistu prezidentu cienītājus. Un ne velti, esot cilvēki, kam lielākā izprieca ir jau no 9. vakarā gaidīt Veikala Vaļā Vēršanu – 4. no rīta. Nu iespējams, ka viņi kaut ko ietaupa, iespējams. Tomēr, mani nepamet sajūta, ka masu pircējam daudz vieglāk mārketinga speciālisti ietirgo krāmus. Pameklējot internetā, var atrast, ka, piemēram Best Buy veikali pa lēto izmet 10 televizorus uz veikalu, bet pie durvīm uz tiem gaida tūkstoši. Un  http://www.bestbuy.com par to pašu cenu to pašu televizoru pievedīs pie mājām. Esot gan arī interneta tirdzniecība dikti pārslogota tajās dienās.

Bet pietiks par to. Ir jau arī labais. Daba ir skaista, kur vēl nav sabojāta.

Kopš esam apskatījuši savā maršrutā Amerikā pēdējo Petrified Forest nacionālo parku, ir sācies lēns un salīdzinoši nogurdinošs mājupceļš uz Toronto, kur mums jāatdod mūsu kemperis. Ceļojuma 15. diena kā īsteni pēc teorijas mums praksē apstiprinājās kā īstena krīzes diena, pilna kašķiem, nesaskaņām un burkšķiem. Taču visu par labu vērsa nakts viesnīcā, kur visi daudz maz atpūtāmies nedaudz plašākā telpā kā kemperis. Galvenais elements mūsu apskatei un pieredzējumam šajās dienās ir vecā 66 ceļa apskate ar vēsturiskajam ēkām un biznesiem. Dažiem benzīntankiem var pateikt, kad tas beidzis savu darbību, piemēram, kad galons degvielas maksāja 1$. Bijām Oklahomas štata 66 ceļa vēsturiskajā muzejā, jāsaka, ka vēl šodien amerikāni stipri pieturas pie vecajām, labajām lietam, kaut vai ēdnīcas letes iekārtojuma. Muzeja istabās, kas bija iekārtotas pa desmitgadēm, tika atskaņota tā laika mūzika. Tās priecēti nopirkām mūzikas disku.
Vēl bijām jaukā kemperu muzejā. Mazās pilsētas izskatās jauki vakarā, kad izgaismotas ar Ziemassvētku rotājumiem. Esam jau Illinoisas štatā. Laiks ir saulains, bet vēss. Klāvu vairs noturēt piesprādzētu autosēdeklītī var tikai ar kaut kā garšīga piekukuļošanu vai draudu izsēdināt no kempera! Visā visumā viss ir labi.

Moriartija, Ņūmeksika, tāda ir mūsu adrese šovakar. Lētais ceļmalas motelītis ar knapi angliski runājošo saimnieku vismaz piedāvāja kaulēšanās izklaidi. Mūsu citas šodienas izklaides bija Pārakmeņotais Mežs un visvisādi slavenā ceļa numur 66 kilometri. Savam kemperim sala dēļ esam izlaiduši visus ūdeņus, tagad ne izlietni, ne dušu vai tualeti vairs lietot nevaram. Ar labu nakti.

Aizvakar Nāves ielejā 22 grādi, šonakt Arizonas vidienē -13…

ASV šādi braucamie – dzīvojamie, ar ko pārvietojamies, ir sastopami jo biezā slānī un plašā izvēlē. Visvairāk uz ceļa redz milzu puspiekabes, ko kā seglu vilcējs velk liels pikaps, tie saukti par ‘5. riteni’. Daudz neatpaliek uz lielo autobusu rāmjiem būvētie savrupnami, saukti par ‘dīzeļstūmējiem’ dēļ aizmugurē izvietotā dīzeļa. Ir arī mazākas un lielākas dzīvojamās piekabes, un tad tādi kā mūsu aparāts – uz mazā kravas auto šasijas. Mums ir Ford E 350 šasija ar V8 5,4 L dzinēju. Dažādās specifikācijās izdodas sagrābstīt dažādus zirgaspēkus, no 250 līdz 300. Kabīne ir samērā ērta, bet tajā pašā laikā itin parasta, kā jau komerctransportam. Sēdeklis ērts, var ilgi braukt. Stūre viegla, bet vadāmība nu nekāda. Ātrāk par 110 km stundā braukt īpaši vēlēšanās nav. Un arī degvielas patēriņš to liedz, vidēji 25 l/100km, ar tendenci strauji pieaugt virs 100 km/h. Arī motora jaudas pamaz, kalnu kāpumos, lai nebūtu jāgriež motors augstos apgriezienos, nākas braukt uz 70 un pat 60 km/h. Jauda pazūd svarā, šis braucamais sver ap 5 tonnas. Ar šo auto var braukt ar vieglā auto tiesībām, un ražotājam nav jāpiepūlas iespiest savi braucamie zem 3.5 tonnām, kā Eiropā. Līdz ar to, un arī tāpēc ka šis ir īres auto, tas ir iznācis gana prasts. it ka jau viss ir OK, bet ir sīkumi, kas kaitina. Logi no viena stikla, un bīdāmi, kā tādai kumodei, tie laiž siltumu iekšā un ārā, atkarībā no gadalaika. Siltuma izolācija vispār ir švaka. Odu sieti, žalūzijas, tas viss Eiropas ražojumiem ir daudz pārdomātāks. Duša / tualete aizņem milzu vietu, bet nav īpaši liela. Skapīši visi no kārtīga koka, bet tāpēc smagi. No ārpuses bagāžas telpa smieklīgi maza tik garam (8m) busam, bet zem gultas daudz tukšas vietas, tur esošā ūdens tvertne aizņem labi ja pusi telpas. Sēdekļi pie galdiņa izcili neērti, labi ka mūsu mazuļi sēž savos krēsliņos. Ūdens pumpis nenormāli skaļš. Arī apsildes ierīce milzīgi skaļa, bet nepūš gaisu tualetes telpā. Kemperi nevar daudz darbināt bez āra elektrības, visas ierīces patērē daudz elektrības, bet akumulators maziņš un droši vien vecs). Nezin kāda untuma dēļ uz jumta uzlikts ‘saules panelis’, laikam lai bukletā var teikt, ka tāds ir. Bet nu tik maziņš, ka tikai kādu mobilo tālruni varētu barot, ne jau lādēt lielo akumulatoru.

Bet, pēc visa šā, jāsaka, ka pēc 6 vai 7 gadu nesaudzīgās īres lietošanas viss te vēl ir itin labi lietojams. Viss strādā, kā saka, un pat nemaz ļoti negrab…

 

Šķiet, ka saprotat – klusums šeit nozīmē, ka ceļojums laimīgi turpinās. Apstāšanās vietas interneta tuvumā mums ir īsas un piepildītas ar bērnu kņadu un saimniecības lietām, tā ka aprakstam īsti nepietiek laika. Sauss faktu pārstāsts būtu pārāk plika lieta…

Pašlaik esam Lasvegasā, kur tikai pārnakšņojām. Neiemetām spēļu automātos nevienu monētu, tik pat ‘veiksmīgi’ varētu naudu dalīt uz ielas katram pretim nācējam, veiksmes iespēja, ka vinnēs miljonu būtu apmēram tāda pati. Bet ar mazāk naudas taču nav ko iesākt, vai ne? Lasvegasas milzu kišmišs jezga Kasparam izsauc riebumu, Agitai sajūsmu. Bet, kamēr pie auto stūres Kaspars, viņš Agitai par lieliem sirdsēstiem nespēj atrast stāvvietu centrā ‘mazai pastaigai’. Pie joda to tūristu slazdu un slauktuvi Lasvegasu, pieminekli cilvēces muļķībai un alkatībai!

Starp Sanfrancisko un Lasvegasu mums bij ļoti labas dienas – Josemītu parks, milzu sekvojas, un Nāves ieleja. Pēc tādiem dabas skatiem milzu urbānā vide mani nespēj sajūsmināt.

Nāves ieleja ir tuksnešaina ieplaka aiz trim kalnu grēdām, skaitot no okeāna. Līdz ar to lietus līdz šejienei nokļūst ļoti reti. Viss ir sauss, un augsnes virskārtas praktiski nav. Ieleja ir zem jūras līmeņa kādus 100 metrus. Izžuvuša ezera gultne gadu miljonu gaitā tektonisko procesu rezultātā tiek spiesta uz augšu, un smilšakmeņu nogulumieži kas reiz bija ezera dibens, tagad ir atvērti visiem vējiem un erozijai. Kalnu nogāzes ir izvagotas visdīvainākajos kanjonos visdažādākajās nokrāsās. Ir pat vieta.ko sauc par mākslinieka paleti – kalns tiešām ir visās varavīksnes krāsās.

Nāves ielejas skaistumu varējām izbaudīt tikai no lielā ceļa malām, garākām pastaigām mums nepietika laika. Tomēr, izbraucām arī tādus stūrīšus, kur masu tūrists ne vienmēr iekļūst. Nāves ieleja, par spīti nosaukumam, vienmēr bijusi apdzīvota. Baltie šeit ierīkoja raktuves, raka visu ko, bet īsti ienesīgi kļuva boraks, krīts, un zelts. Tā nu ielejas kanjonu pilnās malas ir izrakņātas vienos caurumos, un dažviet ir tīri bīstamas. Pašlaik ir sezona, jo laika apstākļi nav tik nepanesami kā vasarā. Tūrisms ielejās ir aizsācies, kad raktuvju firmas savas dienesta lietošanai paredzētās viesnīcas piemēroja papildus ienākuma gūšanai. Pašlaik ieleja, pateicoties relatīvam Lasvegasas tuvumam, ir plaši apmeklēta.

Tagad mums priekšā ceļš līdz Toronto. 3900 km ceļa… Tas ir kā no Rīgas līdz Gibraltāram. Brauksim gar vecā ceļa numur 66 trasi. Ir arī pārsimt km īsāks variants, bet tas iet pāri Klinšu kalniem, no kā mums drusku bail. Galu galā, 66. ceļš iet pa veco zirgu karavānu trasi, kas ir visvieglākais ceļš kā no ASV austrumiem pārceļotāji nokļuva uz rietumiem.

Josemītu ielejā iebraucām saulei rietot. Ir maz skatu, kas līdz šim redzēti, un kas var pārspēt šo: vertikālu klinšu ieskauta ieleja, pār kurām gāžas augsti ūdenskritumi. Otrās dienas rīta cēlienā pa pamatīgu lietu aizstagājām pa diezgan stāvu Mist taku līdz Vernall ūdenskritumam. Klāvam vislabāk patika mest čiekurus upītē no tiltiņa un susuriem klinšu spraugās. Pēcpusdienas cēlienā atkal Agita kādu stundu runājās ar parka darbinieku, kurš bērniem sadeva parka emblēmas, pēc tam gājām pastaigā uz Josemītu ūdenskritumu, kurš ir gana iespaidīgs un gleznains, lietus arī bija mitējies. Nākamajā rītā ir zila debess un saule spīd, Kaspars vienatnē aizsoļo līdz Spoguļezeram, kamēr mēs brokastojam. Un stirnu ģimene kempingā patīkami pārsteidza Kati, viņa nebija dabūjama projām no stirnām. Tuvāk gan Kati par 2 metriem pie stirnām nelaidu, stirnu mamma arī ik pa brīdim vēroja Kati. Kad braucām projām no parka, Josemītu ūdenskritumu apspīdēja saule un varavīksne.
Dodamies uz Sekvoju nacionālo parku. Pārbraucienā ir redzamas mandarīnu birzes, tik ceļmalās diemžēl netirgo. Šeit saimnieko meksikāņi.
Tagad, kad esam tikuši pie sakariem, esam jau apskatījuši un izbraukuši cauri Sekvojas un Kings kanjona nacionālajiem parkiem. Redzējām pasaulē lielāko koku. Tagad esam pārbraucienā uz Nāves ielejas nacionālo parku. Šodien rīta cēlienā redzējām sniegu, bet tagad pēcpusdienā esam kā agrīnā rudenī (kokiem lapas vēl oranžas, mandarīni gatavojas). 7. Decembra pēcpusdiena.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.