Šodien nopirkām automobili. 19 gadus jaunu Ševrolē Kavalier. Par 1000 $. Vēl 175$ maksā apdrošināšana, un 135 $ reģistrācija ar visiem numuriem utt. Tagad vēl īres auto jāatdod, un tad būsim uz visai jancīgiem riteņiem.
Auto ir kantains kā kaste, līdzīgs Opel Ascona vai Opel Rekord universāļiem. Skumji, bet fakts – arī auto par 3000 mums neieviesa uzticību – nezināma vēsture, elektrības problēmas, nobrauktas riepas – mēs gribējām auto, ar ko (samērā) droši var noripot 3 mēneši. Cerams ka šis vienkāršības iemiesojums mūs nepievils. Auto ir ar 4 cilindru motoru un 3 pakāpju automātu. Vietas pietiks visiem.
bet es lasu jauno IR. Tiesa, datora ekrānā, bet toties Siguldā nācās gaidīt līdz ceturtdienas pēcpusdienai.
Vietējā prese ir visai nelasāma. Vismaz man. Pusi avīzes, kas sver kilogramu, aizņem jūsmošana par ‘futbolu’, Vēl pusi aizņem reklāmas. Pārējais ir gandrīz tā kā avīze.
Esam pavadījuši Ņujorkas štatā divas nedēļas nogales apmeklējot dažādas atrakcijas. Bijām braukt ar tvaika vilcienu. Tas vizina tūristus ar tvaiku jau kopš 1962. gada. Vēl ilgi pirms tam, kad gāju uz Pikurskolu, un skatījos kā attīstītā sociālisma laikmetā tvaika lokomotīve velk kravas vilcienu. Šeit ar dīzeļiem darbināmas lokomotīves tvaiku esot izkonkurējušas jau 50. gados. Mēs apmeklējām Arkādes – Atikas dzelzceļu. Tas esot uzbūvēts ap 1880. gadu, lai vietējie zemnieki savus ražojumus var nogādāt Bufalo. Ap 1920. gadu lielāka dzelzceļu kompānija, kurā šis ceļš ietilpa, nolēma to likvidēt un sliedes nodot lūžņos. 350 vietējie sametušies 79 000 dolārus (ne jau katrs, bet kopā, jo 79 000 pirms astoņdesmit gadiem bija varena summa!), un izpirkuši dzelzceļu. Un tā nu tas turpina vest drusku kravas vēl šobaltdien. Bet, kad ap 60. gadu kravu apjoms dramatiski kritās, šie iepirka pārīti norakstītu tvaika lokomotīvju. Un vizina tūristus. Sliedes ir parastā platuma, bet tik ‘bedrainas’, ka vilciens no 3 vagoniem un vienas vaļējas platformas knapi velkas. Cauri drusku nolaistai ainavai, kur ganās pa kādai govij, un, ja kaut kas tiek audzēts, tad tā noteikti būs kukurūza.
Bērniem – un tādu protams ir pilni vagoni – protams ļoti patīk. Ir arī bufetes vagons, protams nepārtraukti tiek tirgoti atspirdzinošie dzērieni un suvenīri. Galapunktā, pirms griezties atpakaļ ceļam, stāvam pusstundu, atkal jau, lai varētu nopirkt tur ierīkotajā cīsiņu tirgotuvē kārtējo hotdogu. Mēs vienīgie ēdam no savas pikniku kastītes. Kārlis protams gribētu hotdogu. Viņš arī iztērē kabatas naudu nopirkdams taukšķēto kukurūzu.
Atpakaļceļā lokomotīve brauc atpakaļgaitā. To gan atdzen vagonu otrā galā, lai sanāk nevis ‘stumiens’ , bet vilciens. Jocīgi gan izskatās, kad lokomotīve elš un pūš tepat blakus. Tā ir neliela manevru lokomotīve, kurai ir vienalga vai stumt vai vilkt, ja tik to dara lēnām. Pa divām atrakciju stundām nokurina 3/4 tonnas ogļu. To kāds dabū pārlāpstot.
Dabas parki
No sestdienas līdz pat pirmdienai pavadījām Aleganī dabas parkā Ņujorkas štata dienviddaļā. Aleganī parks aizņem 363 kvadrātkilometrus platības Apalaču kalnu pašā rietumu malā. Tas robežojas ar tāda paša nosaukuma valsts meža platībām Pensilvānijas štatā. Dabas parki – un Agita kaut kad dos izsmeļošāku skaidrojumu par tiem – pārsvarā ir izveidoti jau pirms 80 – 90 gadiem, un ne tikai, lai aizsargātu dabu, bet lai dotu vietu, kur dabas mīļotājiem dabu mīļot. Aleganī dabas parkā šim nolūkam ir izīrējamas ap 350 mājiņu (cabins), un vēl ir neskaitāmas piknika vietas, kempinga plači braucamo māju un telšu īpašniekiem, un desmitiem, ja ne simtiem jūdžu taku, gan pārsvarā ar kājām ejamu, ne riteņiem braucamu, kā mums ar Kārli nācās atklāt.
Parkā jau iepriekš caur internetu pasūtījām sev būdiņu. Izvēlējāmies no lētākajām, un mums tika būda numur 4, Gypsy takā. Ar būdas apstiprinājuma epastu atnāca arī šādi norādījumi: neievest malku, lai neievazātu slimības; malku pārdod tikai ar malku apsildāmām būdām, aizliegts smēķēt, tikai divi transportlīdzekļi uz būdu, teltis pie būdas nav atļautas, tikai vienam transportlīdzeklim ieeja parkā iekļauta cenā; viesiem no citiem štatiem jāpiemaksā 5$; tikai 2 mājdzīvnieki uz būdu, tiem jābūt pie saites, ne garākas par 6 pēdām visu laiku, un ar veterināra apstiprinātu pošu grāmatiņu; treileri un kemperi nav atļauti; būdās nav tekoša ūdens. Gan jau tur bija vēl kaut kas, bet tas tāds izvilkums lasot epastu pa diagonāli. Parkā ieradāmies, kad mums tuvākais birojiņš jau bija slēgts, nācās braukt atpakaļ kādas jūdzes 15, lai dabūtu savu atslēgu pie vienīgajiem, kas vēl strādā – parka policijas. Par to, kur meklēt atslēgu garumgarajā epastā nebija ne vēsts!
Būda prasta. Bet tīra un samērā kārtīga, arī četras guļamierīces bija gandrīz nesalauztas. Būdā vēl ir čuguna krāsniņa, gāzes plīts (propāns no lielām mucām centralizēti), un plaukts. Elektrības un ūdens nav, bet turpat pāri celiņam ūdens krāns, un nedaudz tālāk tualešu māja. Dušas gan tikai ar mašīnu aizbraucamā tālumā, tās tā arī nemeklējām. Uz terases galds un divi soli, ārā pie ugunskura vietas vēl divi ērti atzveltnes soli. Solīja pavēsu nakti, būda drēgna, aidā uz turpat esošo parka veikaliņu pēc piena kafijai un malkas klēpja. Mjā… tūristu slazds numur viens… Piens 4 dolāri pusgalons (Aldi cena – 2 $ pa galonu), malka – 7.99 par klēpīti…
Parks pats – kā jau mežs. Ielejas ar apmēram 300 m dziļumu, upītes, ezeriņi. Meži pārsvarā lapu koku, un jau sāk nedaudz dzeltēt lapas. Krāšņi, lai gan no meža diez ko tālāk par kokiem neredz. Pamaz skatu laukumu, ainavu. Pie Kvēkeru ezera ceļš uz vienīgo parka pludmali ir slēgts, pa to ejam pastaigāties. Ap ezeru vismaz ir redzamas ainavas, ir arī vairāki slēpņi, ko atrodam. Klāvam un Kārlim gan vairāk prieka reizēm sagādā zīļu lasīšana, Klāvs atrod arī vienu bērzlapi, ko vēlāk pats dabū pusdienās. Sapņojām par kanoe iznomāšanu, un braukšanu pa ezeru vai upi, bet te nekā tāda nav, piedāvā tikai pedāļminamo peldlīdzekli un mazā dīķītī. Parka administrācija sev jau 30. gados ir uzcēlusi varenu ēku ar krāšņu skatu uz ezeru.
Nācās griezties atpakaļ skatus neredzējušiem. Nākošais mēģinājums bija pie viena no 4 ugunsdzēsēju novērošanas torņiem. Tornis no leņķdzelzs, sen vairs netiek izmantots mērķim, jo visu novēro no kosmosa, bet tajā drīkst kāpt. Skāde tik, ka augšējā platforma slēgta, un tieši augšējās pietrūka, lai būtu Plašais Skats. Klāvs arī droši uzkāpa līdz augšai, lejā gan bija jānes, Kārlis nemaz nekāpa! Tad mēs ar Kārli devāmies pa īsto velo taku, tādu, kas arī kartē ir atzīmēta kā velo taka. Žēl gan, ka šis velo takas ir tikai vienā apvidū, kur veido noslēgtus, radiālus apļus, nevis iet pāri visam parkam. Izvēlējāmies pēc kartes itin īsu gabalu. Kļūda. Kļūda tajā, ka mūsu taka gāja no lejas uz augšu, un pie tam vēl vijās līku loču un uz augšu un leju. Galu galā 5 jūdžu gabalā no Siguldas Gaujas kalna augstumiem laidāmies lejā kādas 6 reizes, un arī augšup devāmies tik pat daudz reižu… Ziemā šīs takas tiek izmantotas kā distanču slēpošanas trases. Zinu vienu nu jau Siguldieti, kam tās ļoti patiktu!
Uzraksta, ka ir visgrūtākā trase otrā galā nebija, tikai augšpusē.
Īpatnība arī tā, ka maz var dzirdēt dziedātājputnus. Mežos gan dzīvojot savvaļas tītari, dīķos redz zosis – ļoti drošas! – un pīles, arī dzērves un dažādi vanagveidīgie, protams arī vārnas, kā nu bez tām. Bet, saulei austot mežā ir spocīgs klusums. Tikai pa retam kaut kur kāds putns iesvilpjas, čab lapas un čalo strauts. Pirmāk nemaz nevarēju saprast, kā trūkst!
Toties redzējām briežus, vāveres, susurus kaut kādus, un Agita ar puikām arī dzīvu dzeloņcūku. Tā bij lēni un cienīgi pārgājusi pāri takai kādus 10 metrus atstatu. Lāci gan nevienu neredzējām. Bet ir pilns brīdinājumu, kā uzglabāt pārtiku (un izlietotās autiņbiksītes!) kas tā patīk palaidņa lāčiem. Brīdinājums lāčus nebarot arī bij garajā vēstulē.
Turpceļā vēl apmeklējām Agitas profesoru Semu. Viņam ar sievu Vikiju (nejaukt ar mūsu sunīti!) ir mājiņa kalnos, netālu no cita štata meža. Nopircis pirms 10 gadiem tukšu čaulu kā šķūni, lēnām izbūvējis par atpūtas namiņu, kur pavada gan ziemas, gan vasaras nedēļas nogales. Ieraudzījuši šo namiņu, sapratām, kāpēc viņu pilsētas mājas dārzs ir tāds nekāds – visu ielikuši šeit.
Abi viņi ir pēc izcelsmes angļi, bet jau 30 gadus dzīvo šeit. Ar viņiem vismaz par amerikāņiem var pajokot! Cepām gaļu uz grila. Sems teic, ka viņam neesot grilēšanas gēns, un parasti viņš šādam darbam sadabūjot kādu amerikāni… Kaimiņi gan bezmaz katru dienu kūpinot savējo. Tomēr dabūjam megalabus hamgurgergaļas gabalus ar saldo kukurūzu un vēl cīsiņus bērniem.
Sems arī vēl izvadā pa tuvējo mežu, kur pats izkopis savas riteņbraukšanas trasītes. Esot tīri nekas, tik jāvelkot mugurā kaut kas pēc iespējas oranžāks, jo vietējie, kad saožot medību sezonu, šujot uz visu, kas kustas!
pats ar kundzi
Apkārtne ir slavena ar saviem slēpošanas kūrortiem Elikotvillē. Nu ko, tāds ‘bagātu ļaužu laiciņš’ spīd no tās pilsētiņas, kur par rodeļa nobraucienu prasa 8$… Bijām tur rokenrola nedēļas nogales izskaņā, uz antīko auto parādi. Agita kaut kur pierakstīja, ka auto visvisādi, bet patiesībā bez 2 angļu auto, 2 vabolēm, un 2 pirmskara spēkratiem visi citi bija 60. un 70. gadu laineri un pikapi.
Domu grauds nobeiguma vietā:
(Ja vīrs ir viens pats mežā, un ja viņš runā, bet sieva nedzird, vai viņam vienalga nav taisnība?)
Skola laba bet diezgan laba .Bet viņi stundās mētājās ar papīriem un arī pie pusdienu galda ,un pie brokastu galda arī neprot uzvesties. Peldēšana ir labs sporta vieds un tur var labi iemācieties peldēt. Autobusā arī nemāk uzvesties jo uz visiem ir jākliedz jo spārdās un sit pa krēsla atzveltni tad autobusa vadītājam ir jāsaka tas kas to tu dari ir slikti, bet ja skolā grūstās tad nav jābaras kurš sit kurš ne.Ja kāds iet šajā skolā tad ir vieglāk mācīties nekā Latvijā. Mazs komentārs par skolu{visi kaujās sit ārdās pa gaiteni un grūtās un nemāk uzvesties stundās un neklausa skolotāju}. Liels komentārs par autobusu {sit kaujās sper kliedz skaļi runā un tiešām nemāk uzvesties visur pagadās un viņus nevar laist ārā uz ielas un stingri ir jāizrunā satiksmes noteikumi. Man patīk skola ir forša bet labu labā gan . Rakstija Kārlis Līviņš ja kas rakstiet uz e-pastu karlisliv@inbox.lv vai arī uz www.draugiem.lv .
Visiem zināms, ka amerikāņiem patīk lielas mašīnas, un ka viņiem ir lēts benzīns. Īsumā: tas tā tiešām ir. Bet, paskatoties drusku zem virskārtas, benzīns maksā nu jau ap 60 santīmi litrā, un ielas ir pilnas ar ja nu ne mikro, tad jau jūtami mazākām un ārzemju, pārsvarā japāņu un korejiešu darinājuma. Auto tirgus lētuma dēļ gan retais ražotājs piedāvā kādu Eiropā zināmu īpaši ekonomisku modeli. Tagad līdz ar Chrysler nonākšanu Fiat paspārnē ir parādījies Fiat 500 un arī kaut kāds Chrysler modelis ar Fiat turbomotoru, bet pamatā par ekonomisku uzskata jebkuru 4 cilindru auto. Fords reklamē savu jauno mazo džipu, kas Eiropā pazīstams kā Kuga jau pāris gadus, varot 33 jūdzes ar galonu benzīna nobraukt. Latviski tas būs ap 7 L/100 km. Nu ko, mūsu īres Rougue arī var tādā patēriņā iekļauties…braucot uz 80 un pa līdzenu šoseju. Pilsētā tāpat ar automātu apgādāts pusdžips pusotras tonnas svarā patērēs kādus 10 litrus. Bet amerikānim, kas pieradis pie divarpustonnīgiem mastodontiem ar V8 arī tas šķiet maz. Un lai mašīnas varētu tirgot lēti, tiek likti vislētāk ražojamie motori.
Lietotu auto ir cik uziet vecumā līdz 10 gadiem. Tad jau lielais vairums sāk jukt ārā un tiek izmesti. 10 gadīgi un arī jaunāki novērojami ar tādiem rūsas caurumiem kas mūsu CSDD liktu nodrebēt šausmās, bet šeit, ja rāmis ir OK tad uz rāmja kaut vai siets.
Uz jaunu mazauto fona izceļas pikapi. Tos amerikānis Džo pirks kaut vai ūdens plūdi. Vispirktākais auto pasaulē esot Ford pikaps. Kam tādi vajadzīgi šeit, pilsētā, neprasiet man.
Tāpat man nesaprast ārkārtīgo izšķērdību visvisādos iepakojumos. Veikalā vai katru preci ieliks vienā vai vairākos maisiņos. Ja saku ka nevajag, lūr kā uz marsieti. Pat Aldi, kur vienīgie par maisiņu ņem 10 centus, brīnās par to, ka maisiņus ņemam atkārtoti.
Toties daudz kurus dzērienu iepakojumus var nodot atpakaļ, parasti par 5 centiem. Arī vienreizējos plastmasas puslitra (jeb pintes, vai kāda tur mēra). Un atkritumus var šķirot, brauc 2 mašīnas, iepakojumiem viena, pārējiem mēsliem otra. Ar atkritumu skrandām tāpat ir pilnas ceļmalas, ja dziļāk paskatās… It kā tīrs parks, bet, iebrienot krūmos meklēt kādu slēpni – pilns ar mēsliem…
Ekonomiskās spuldzes gan nav cieņā, toties parastās kvēlspuldzes arī nav lētas, 40 W spuldzīte ap dolāru.
Avīzē raksts, kā ietaupīt uz kondicionēšanu. Palasīju. Tur tikai padomi kā lētāk iegādāties to kasti, bet kā izolēt sienas vai jumtu, un kā apēnot logus lai nepiekarst – neviena vārda.
Nu tā kaut kā.
Skola sākas 8:20. Atbraucam laicīgi, kādas minūtes pirms astoņiem, Agita grib, lai es laicīgi esmu atpakaļ. Skolas priekšā pulcējas liels bērnu, nē, jauniešu bars. Skola ciet. Redzam piebraucam dzeltenos autobusus, no tiem izbirst vēl bērni, un pievienojas gaidošajiem. Skolu atver precīzi 8:20. Dodamies plūsmai līdzi, iekšā tā sadalās uz visām pusēm, bērni zin, kurp jāiet, mēs ne visai. Turpat ir Galvenais Kantoris (Main Office), klases lieluma telpa, kur apmeklētājus un darbiniekus šķir augsta lete. Sajūta kā kādā uzņēmumā, kur skraida iekšā ārā ar pavadzīmēm. Mums iedod pavadzīmi uz 322.Telpu pie Mis Kāviņsauc. Skolā nav pieņemts, ka vecāki vai citi nepiederošie klīst apkārt bez uzpurņa. Mani visžēlīgi kā pilnīgu ārzemnieku, un vienīgo, kas Kārli spēj noinstruēt, palaiž puikam līdzi. Iedod gan pavadoni līdz 3. stāvam. Braucam ar liftu, ko stūrē tāds krusttēvs Toms, ka šķiet tikko no Stovas romāna izlīdis. Lifts pats kā no mēmajām filmām, tikai krusttēva Toma iedzīve lifta stūrī nedaudz disonē. Acīm redzot večuks liftā pavada lielu dzīves daļu, un ieviesis tur ērtu zvilni ar avīžu galdiņu un radio uztvērēju.
3. stāvā mums vajadzīgais kabinets ciet, bet ilgi nav jāgaida, maza, apaļīga, izdarīga darbiniece ir klāt. Viņas amats ir 7. un 8. klases skolnieku ievadīšana skolā. Tūlīt un uzreiz ņemas sacerēt Kārļa stundu sarakstu. Kārlim būs viena klase, kas ir tā kā grupas telpa, bet nodarbības notiks galvenokārt pa 3. stāva vienu spārnu. Šinī pusgadā ir tādi priekšmeti: Sociālās zinības, Angļu valoda, Peldēšana, Mājturība, Matemātika, Dabaszinības, Veselības mācība, Mūzika. Visas dienas nodarbības ir pēc viena saraksta, tikai ik pārdienas mainās Peldēšana ar vienu Angleni, un Veselības mācība ar Mūziku. T’atad Kārlim ik dienas būs vismaz viena Angļu valoda, bet ik pārdienas – divas.
Process ieilgst, kad Mis mūs sāk izvadāt pa visiem kabinetiem un parādīt Kārlim kas ir kur. Ik pa brīdim mūsu pavadoni pārķer kāds cits. Viņa ir ļoti pieprasīta, it īpaši pirmajās skolas dienās, kad ierodas tādi nedēļu vēlāki radījumi kā mēs, un kad vēl kaut kas ir sajaukts. Skola iekšienē ir drusku vairāk nolaista kā gribētos. Mūsu Mis Kāviņsauc kabinets ir piekrauts ar viskautko, te ir pat mikroviļņu krāsns, un rakstāmgalds viņai ir vēl no 70. gadiem, baigais bleķa pods. Jāpiebilst, ka mums mājās arī ir tieši tāds pats. Dārd kā bungas, kad Kate sāk to dauzīt ar kādu rotaļlietu. Amerikāņi nez kāpēc šo to itin derīgu mēdz mest ārā, bet pie citiem krāmiem turas kā īsti sīkstuļi.
Matemātiku Kārlim pasniegs jauns skolotājs, vēl vīrietis ir mūziķis, un viens pie baseina. Pārējās ir dāmas, un nebūt ne ļoti vecas, tā drusciņ simpātiska gan ir tikai angļu valodas skolotāja. Klases, un vispār skola, ir lielas, plašas, kā jau celtas laikā, kad visiem, un it īpaši Bufalo, naudas bija diezgan. Puspagrabā ir 25m baseins, virs tā – sporta zāle. Kādā brīdī mums pa ceļam patrāpās pusmūža nēģeriete, kas atbild par transporta pavadzīmēm. Kārlis dabū divas pavadzīmes, vienu rīta, otru vakara autobusam. Kārli savāks 7:23 no rīta, un atpakaļ nogādās 14:56. Pirmais mēģinājums rīt no rīta.
Kad braucu prom, Kārlis jau manāmi atplaucis. No sākuma jau drusku lūpa raustījās, vēlāk jau pats dikti klausījās ko stāsta. Un stāstīja apmēram šo: bērni stundu laikā gaitenī atrasties nedrīkst; starpbrīži 4 minūtes gari, tikai lai teciņus no viena kabineta uz otru varētu tikt; uz tualeti īpaši jāprasās, jo to atslēdz tikai garajā pusdienu starpbrīdī; pusdienas un arī brokastis būs uz skolas rēķina (īsti gan nesapratu kāpēc, šķiet ka tā nav parasta prakse). Vispār skola ir pilna ar visādu nokrāsu melniem un dzelteniem bērniem, balto ir mazākums. Skola tieši ārzemniekiem ar vājām angļu valodas zināšanām, un tā kā visbiežāk ārzemnieki ir tieši starp nabagākajiem sabiedrības slāņiem ,tad tas atspoguļojas arī kontingentā. Tomēr priekš Kārļa galvenais ir tas, ka ar viņu strādās speciālisti, skolotāji bērniem, kas angļu valodu zina vāji. Kārlis paliek angļu valodas klasē.
Ap 14:00 visi esam Kārlim uz skolu pretim. Man jāiet iekšā, uz 125. telpu, kur darbiniece datorā sameklē kur Kārlim jābūt, sazvana attiecīgo telpu, un tad Kārli nogādā lejā, un man izsniedz tikai pret parakstu (uz pavadzīmes). Kārlis stāsta, ka labi peldējis un saņēmis uzslavu, bet par pārējo īpaši runīgs nav. Saņēmis arī mājas darbu matemātikā, tas izskatās tāds pavājš… Kārlis tomēr ir apmierināts, un tas ir galvenais.
Dažiem no jums būs zināms, kas ir slēpņošana, dažiem nē. Tad nu tiem, kas nezina, skaidrojums būs nākošajā rindkopā.
Slēpņošana ir slēpņu meklēšana, atrašana, un slēpšana, izmantojot modernās tehnoloģijas – GPS uztvērējus. GPS ir aparāts, kas ļauj noteikt atrašanās vietu uz zemeslodes pēc ģeogrāfiskajām koordinātām. Tad nu ir (ļoti daudz) ļaužu kas paslēpj slēpni kādā zīmīgā vai nozīmīgā vietā un koordinātas nopublicē interneta vietnē http://www.geocaching.com. Un ir vēl vairāk ļaužu, kas pavada brīvo laiku slēpņus meklējot. Kādus pāris mēnešus pie slēpņotājiem esam pieskaitāmi ari mēs. Galvenokārt jau mēs ar Kārli, bet arī Agita un Klāvs reizēm piedalās meklēšanā.
Slēpņošana ir aizsākusies ASV, un tāpēc nav brīnums, ka slēpņu šeit ir ārkārtīgi daudz! Jebkur, kur līdz šim esam palikuši pa nakti, lielākais 300 m attālumā ir bijis kāds slēpnis. Mūsu pirmais Amerikas slēpnis bija paslēpts zvanā.
Zvans bija pie ugunsdzēsēju depo durvīm, 100 m no mūsu viesnīcas durvīm. Bija arī ļoti asprātīgs slēpnis izdobtā akmenī (made in China), vai 7 galonu spainī.
Tagad mums ar Kārli ir pa krietni lietotam velosipēdam, un varam meklēt apkārtējos slēpņus uz vella(pēda) paraušanu! Lielākā daļa pilsētas slēpņu ir ļoti atklātās vietās, un lai tos ‘paņemtu’ ir jāgaida lai neviens nenolūr. Dažreiz tas nav viegli!
Tuvākais slēpnis ir tepat pāri ielai, 42 metri no mums.
Tā. Skolu sistēma ir stingri piesaistīta dzīves vietai. Tas jau mums bija zināms iepriekš. Bet tomēr ne Viljamsvilā, ne Snaiderā kur (it kā) ir labākas skolas mums māju noīrēt neizdevās. Māju noīrējām Bufalo pilsētas robežās, gan tikai pāris ielas no Bufalo robežām. Šeit skaitās tāds štruntīgāks rajons nekā iepriekš minētās priekšpilsētas, kas gan ir ieaugušas lielpilsētā.
Tad, kad mums bija zināma dzīves vietas adrese, zvanīju uz Bufalo skolu lietu departamentu, vai kā viņu tur sauc. Tur man pateica, ka tuvākais laiks, kad viņi var tikties ar Kārli un izvērtēt viņa angļu valodas zināšanas ir 6. datumā 9:30. Tad nu vakar deviņos trīsdesmit braucām 5 jūdzes līdz centram kur lielā, 50. gados celtā ķieģeļu namā dzīvo šis departaments. Līdzi mums vajadzēja pases, dzimšanas apliecību, skolas sekmju lapu, vakcinācijas pasi. Pēc 10 minūšu gaidīšanas mūs laipni uzklausīja Džo 102. telpā. Džo teica, ka Kārļa vecumam atbilstoša esot 7. klase, un parokoties pa internetu, un salīdzinot Latvijas un ASV skolu sistēmu viņš ar gandarījumu secināja ka viņam taisnība, un Kārlis ies 7. klasē, bet ar skolotāju, kas strādā ar bērniem, kam angļu valoda nav dzimtā. Kārļa valodas zināšanas Džo novērtēja ar iesācēja līmeni.
Pēc tam mums vajadzēja iet uz 109. telpu, kur bija milzīga rinda uz reģistrācijas pieteikuma aizpildīšanu. To gan varēja aizpildīt arī internetā mājās. Tāpēc devāmies mājās, kur man pagāja vismaz stunda, kamēr aizpildīju ļoti apjomīgu veidlapu. Paralēli ar to, kamēr sistēma, ko acīm redzot noslogoju ne jau es viens, pārlādējās 3 reizes, aizpildīju gandrīz tik par apjomīgu papīru blāķi par Klāva bērnu dārzu.
Šorīt jau astoņos bijām atpakaļ pie 109. telpas durvīm. Jāsaka, ka atšķirībā no Džo, kas bija gan laipns, gan noderīgi izpalīdzīgs, pārējie darbinieki, nē, patiesību sakot jāsaka – darbinieces!, bija tikai laipnas, ne izpalīdzīgas, ne noderīgas viņas īpaši nebija. Pārsvarā tikai aizpildīja telpu, un pārkopēja jau pārkopēto, papriekšu 109. telpā, tad 101. telpā, un visbeidzot 102. telpā, kur visu papīru kolekciju ieskanēja datorā, un ar roku uzskricelēja papīru, ka Kārlim ir vieta Latayette High School. Viņiem te ir viena skola no 1. līdz 6. klasei, un nākošā no 7. līdz 12. Jāsaka gan, ka ar visu šito vazāšanos no Poncija pie Pilāta un atpakaļ jau deviņos bijām cauri, un piebraucām pie lieliskas pagājušā gadsimta jūgendstila ēkas, jau minētās skolas. Tā aizņem veselu kvartālu. Kvartāls gan nav liels, un skola neizskatās milzīga. Skolā iepazināmies ar administrāciju, un noskaidrojām, ka Kārli katru dienu uz un no skolas aizvedīs skolas dzeltenais autobuss. Skola nav ļoti tuvu, bet laikam tuvākā ar šo specializēto skolotāju. Kārlim bija bail uzreiz palikt skolā. Uz skolu tātad ies pirmdien.
Pilsētas skolas visas par brīvu, sauklis – lai neviens bērns nepaliek malā. Bufalo skolu sistēmā ir milzumdaudz skolu, esam braukuši garam vismaz desmit tādām. Lafajete skolai ir 205. numurs. Tāda centralizēta skolu sadales sistēma gan var nepatikt vecākiem, bet ļoti iespējams, ka tas ir efektīvs veids kā organizēt bērnu sadali pa skolām.
Klāva bērnu dārzs toties ir universitātes teritorijā un par to būs jāmaksā. Klāvs ies 2 dienas nedēļā, otrdienās un ceturtdienās. Viņa grupiņas skolotājs ir jauns vīrietis. Esot gan retums arī Amerikā! Otra skolotāja gan ir viņa. Bērnu dārzs sāk darbu 7:15, un ilgst līdz vēlai pēcpusdienai. Ar trim ēdienreizēm bez cūkgaļas. Un ēdienkarte jau ir zināma līdz Ziemassvētkiem. Un dienas režīms arī, pa minūtēm. Bērnu dārzs ir no mums kādu kilometru, ne vairāk, ejamā attālumā. Klāvu bērnudārza apskatē uzreiz piesaistīja mazi trīsritenīši rotaļu telpā. Aizpildāmie papīri bija ielikti mapītē, mapītes otrā pusē bija ievietota informācija vecākiem, rokasgrāmata par bērnu dārzu, kas šķiet ir labi salīdzinājumā ar LV, kur sapulcē viss ir jāpieraksta. Kaut gan šo rokasgrāmatu vēl neesam izlasījuši, bet ieskatījušies tikai.
Katei pagaidām visvieglāk. Ir labi, kur mamma. Un parciņos, kur rotaļu laukumi, tur tā vien mazās acis zib par lielo brāļu izdarībām. Un patīk šūpoties.
Vēl par birokrātiem. Elektrības kompānija mums aizbildinājās, ka ir milzumdaudz darba. Un ka elektrību var pieslēgt tikai 6. datumā. 9 dienas viņi nebija spējīgi mums atsūtīt kādu, kas pagriež kloķi. Viņiem zvanot papriekšu ir jāizrunājas ar datoru, kamēr tiek pie dzīvas personas. Dzīvā persona jautā manu vārdu, adresi, klienta numuru, dzimšanas datumu, telefona numuru, sociālās apdrošināšanas numuru (kura nav), un, noskaidrojusi visu šo svarīgo informāciju, beidzot prasa: ar ko varam šodien palīdzēt? Vairākas reizes zvanīju, bet visas dzīvās personas turējās kā klintis, jūsu iesniegums ir pieņemts, to ierakstīs plānā, plānu izskatīs, apstiprinās, un tad, kaut kad 6. datumā… Lieki teikt, ka 6. datumā viens pusakls viegli šļupstošs paši saprotat kādā ādas krāsā tērpts vīrelis ieradās jau krietni pēc apsolītajiem pieciem, un minūtes laikā norāva veco plombi, pagrieza kloķi, un uzlika jaunu plombi.
Par visu šo gan ir tomēr kāds prieciņš, elektrības abonēšanas maksa ir kādi 4 dolāri, un kilovatstunda maksā apmēram 6 centi. Nu tā kaut kā.
Bufalo atrodas pie Niagāras upes, pa kuru Ēri ezera ūdeņi ar lielu troksni krīt Ontārio ezerā. Domājām, ka pie tik lieliem ūdeņiem jau nu peldvietu būs pa pilnam. Kas tev to deva!
Bijām akvaparkā. Brīvdabas. Uz pusi mazāks kā tas Jūrmalā, kas zem jumta, bet ar trīsreiz vairāk tautas. Rindas visur, pat lai laistos pa slinko upi. Kamēr Kārlis četras reizes izstāvēja rindu uz trubu, es Klāvam centos iestāstīt rindā stāvēšanas koncepciju. Neizdevās.
Mājupbraucot nobraucām gar kārtējo dabas parku salas, kas Niagāras vidū, pašā galā. Ieejas biļete 7$ no mašīnas, pludmale pilna. Jau vēls, braucam mājup. Citā dienā dodamies uz citu pludmali pie Ēri ezera. Arī iebraukšana pa maksu, bet mūs sagaida uzraksts, ka ūdens ir slēgts. Esot baktēriju līmenis par augstu, tātad ūdens ir piegānīts.
Vēl pirms tam bijām piebraukuši pie Ontārio ezera. Tur vispār peldēt aizliegts, un sastaptais policists teic, ka vispār nezina vietu, kur var peldēt. Jo nekur nav glābēju, un oficiālas peldvietas. Ļaudis gan peldot no laivām…
Šopēcpusdien nolēmām peldvietu tomēr atrast. Atradām. 40 km no mājām, vietā ko sauc par Beneta pludmali. Pludmale smilšaina, jauka, bet to slēdz tieši 7. vakarā, un ar sodiem un aizvilkšanas draudiem pağēr lai mašīnas no stāvvietas aizvācas līdz pusastoņiem. Vēl, aizliegts lietot un ienest alkoholiskus dzērienus, aizliegts peldēt, ja tai brīdī nestrādā glābēji, un aizliegti suņi. Vispār suņiem šeit nav viegla dzīve. Vēl neesmu redzējis nevienu, kas skrietu savā vaļā.
Pelddrēbes arī ir stipri citādas. Ja pie mums daiļavas sacenšas kura mazāk uzvilks mugurā, tad te redzēju pat tādas, kas iet pelst ar kleitu. Večiem arī, tikai tie murgainie šorti līdz ceļiem. Viena maza metenīte prasīja kāpēc Kārlim ir meiteņu bikses. Nācās teikt, ka viņam riebj ja ap ceļgaliem kūļājas slapjas lupatas.
4menesibufalo 
