Par skolām un birokrātiju

Tā. Skolu sistēma ir stingri piesaistīta dzīves vietai. Tas jau mums bija zināms iepriekš. Bet tomēr ne Viljamsvilā, ne Snaiderā kur (it kā) ir labākas skolas mums māju noīrēt neizdevās. Māju noīrējām Bufalo pilsētas robežās, gan tikai pāris ielas no Bufalo robežām. Šeit skaitās tāds štruntīgāks rajons nekā iepriekš minētās priekšpilsētas, kas gan ir ieaugušas lielpilsētā.

Tad, kad mums bija zināma dzīves vietas adrese, zvanīju uz Bufalo skolu lietu departamentu, vai kā viņu tur sauc. Tur man pateica, ka tuvākais laiks, kad viņi var tikties ar Kārli un izvērtēt viņa angļu valodas zināšanas ir 6. datumā 9:30. Tad nu vakar deviņos trīsdesmit braucām 5 jūdzes līdz centram kur lielā, 50. gados celtā ķieģeļu namā dzīvo šis departaments. Līdzi mums vajadzēja pases, dzimšanas apliecību, skolas sekmju lapu, vakcinācijas pasi. Pēc 10 minūšu gaidīšanas mūs laipni uzklausīja Džo 102. telpā. Džo teica, ka Kārļa vecumam atbilstoša esot 7. klase, un parokoties pa internetu, un salīdzinot Latvijas un ASV skolu sistēmu viņš ar gandarījumu secināja ka viņam taisnība, un Kārlis ies 7. klasē, bet ar skolotāju, kas strādā ar bērniem, kam angļu valoda nav dzimtā. Kārļa valodas zināšanas Džo novērtēja ar iesācēja līmeni.

Pēc tam mums vajadzēja iet uz 109. telpu, kur bija milzīga rinda uz reģistrācijas pieteikuma aizpildīšanu. To gan varēja aizpildīt arī internetā mājās. Tāpēc devāmies mājās, kur man pagāja vismaz stunda, kamēr aizpildīju ļoti apjomīgu veidlapu. Paralēli ar to, kamēr sistēma, ko acīm redzot noslogoju ne jau es viens, pārlādējās 3 reizes, aizpildīju gandrīz tik par apjomīgu papīru blāķi par Klāva bērnu dārzu.

Šorīt jau astoņos bijām atpakaļ pie 109. telpas durvīm. Jāsaka, ka atšķirībā no Džo, kas bija gan laipns, gan noderīgi izpalīdzīgs, pārējie darbinieki, nē, patiesību sakot jāsaka – darbinieces!, bija tikai laipnas, ne izpalīdzīgas, ne noderīgas viņas īpaši nebija. Pārsvarā tikai aizpildīja telpu, un pārkopēja jau pārkopēto, papriekšu 109. telpā, tad 101. telpā, un visbeidzot 102. telpā, kur visu papīru kolekciju ieskanēja datorā, un ar roku uzskricelēja papīru, ka Kārlim ir vieta Latayette High School. Viņiem te ir viena skola no 1. līdz 6. klasei, un nākošā no 7. līdz 12. Jāsaka gan, ka ar visu šito vazāšanos no Poncija pie Pilāta un atpakaļ jau deviņos bijām cauri, un piebraucām pie lieliskas pagājušā gadsimta jūgendstila ēkas, jau minētās skolas. Tā aizņem veselu kvartālu. Kvartāls gan nav liels, un skola neizskatās milzīga. Skolā iepazināmies ar administrāciju, un noskaidrojām, ka Kārli katru dienu uz un no skolas aizvedīs skolas dzeltenais autobuss. Skola nav ļoti tuvu, bet laikam tuvākā ar šo specializēto skolotāju. Kārlim bija bail uzreiz palikt skolā. Uz skolu tātad ies pirmdien.

Pilsētas skolas visas par brīvu, sauklis – lai neviens bērns nepaliek malā. Bufalo skolu sistēmā ir milzumdaudz skolu, esam braukuši garam vismaz desmit tādām. Lafajete skolai ir 205. numurs. Tāda centralizēta skolu sadales sistēma gan var nepatikt vecākiem, bet ļoti iespējams, ka tas ir efektīvs veids kā organizēt bērnu sadali pa skolām.

Klāva bērnu dārzs toties ir universitātes teritorijā un par to būs jāmaksā. Klāvs ies 2 dienas nedēļā, otrdienās un ceturtdienās. Viņa grupiņas skolotājs ir jauns vīrietis. Esot gan retums arī Amerikā! Otra skolotāja gan ir viņa. Bērnu dārzs sāk darbu 7:15, un ilgst līdz vēlai pēcpusdienai. Ar trim ēdienreizēm bez cūkgaļas. Un ēdienkarte jau ir zināma līdz Ziemassvētkiem. Un dienas režīms arī, pa minūtēm. Bērnu dārzs ir no mums kādu kilometru, ne vairāk, ejamā attālumā. Klāvu bērnudārza apskatē uzreiz piesaistīja mazi trīsritenīši rotaļu telpā. Aizpildāmie papīri bija ielikti mapītē, mapītes otrā pusē bija ievietota informācija vecākiem, rokasgrāmata par bērnu dārzu, kas šķiet ir labi salīdzinājumā ar LV, kur sapulcē viss ir jāpieraksta. Kaut gan šo rokasgrāmatu vēl neesam izlasījuši, bet ieskatījušies tikai.

Katei pagaidām visvieglāk. Ir labi, kur mamma. Un parciņos, kur rotaļu laukumi, tur tā vien mazās acis zib par lielo brāļu izdarībām. Un patīk šūpoties.

Vēl par birokrātiem. Elektrības kompānija mums aizbildinājās, ka ir milzumdaudz darba. Un ka elektrību var pieslēgt tikai 6. datumā. 9 dienas viņi nebija spējīgi mums atsūtīt kādu, kas pagriež kloķi. Viņiem zvanot papriekšu ir jāizrunājas ar datoru, kamēr tiek pie dzīvas personas. Dzīvā persona jautā manu vārdu, adresi, klienta numuru, dzimšanas datumu, telefona numuru, sociālās apdrošināšanas numuru (kura nav), un, noskaidrojusi visu šo svarīgo informāciju, beidzot prasa: ar ko varam šodien palīdzēt? Vairākas reizes zvanīju, bet visas dzīvās personas turējās kā klintis, jūsu iesniegums ir pieņemts, to ierakstīs plānā, plānu izskatīs, apstiprinās, un tad, kaut kad 6. datumā… Lieki teikt, ka 6. datumā viens pusakls viegli šļupstošs paši saprotat kādā ādas krāsā tērpts vīrelis ieradās jau krietni pēc apsolītajiem pieciem, un minūtes laikā norāva veco plombi, pagrieza kloķi, un uzlika jaunu plombi.

Par visu šo gan ir tomēr kāds prieciņš, elektrības abonēšanas maksa ir kādi 4 dolāri, un kilovatstunda maksā apmēram 6 centi. Nu tā kaut kā.