Arhīvs

Raksti

Pa ceļam uz mīļo Delavaras parku pamanīju māju. Tādu iespaidīgu, lielu, apšūtu ar gaišiem ķieģeļiem, modernu. Vēlāk pamanīju, ka pie nama ir plāksne, un ka gar namu ved tūristus skatīties. Apstājāmies uzmest aci. Ko neteiksi, nams celts vairāk kā pirms 100 gadiem, no 1903. līdz 1905. gadam! Un izskatās tik moderns, tas ir jāpapēta tuvāk!

Izrādās, ir bijis arhitekts, kas samērā plaši darbojies Bufalo, vārdā Franks Loids Raits (Frank Lloyd Wright), un viņš šo namu cēlis savā ‘prēriju’ stilā. Iespaidīga būve!

Pārējā pilsēta ir stipri dažāda. Pielikumā bildes no manas pastaigas pa Elmwood rajoniņu, tas ir tāds nedaudz māksliniecisks nostūris tuvāk pie centra. Arī centra bildes tur ir, ar skatu no 20. gados celtā pilsētas Domes nama. Turpat tālāk arī bildes no cita nostūra, no rejoniņa, pa kuru negribās īpaši staigāt. Varu tikai piebilst, ka ar roku mālētas izkārtnes līdzīgā stilā pēdējoreiz redzēju Rietumāfrikā…

This slideshow requires JavaScript.

Labrīt. Ir jau četrdesmit trīs minūtes trešdienā iekšā. Laiks gulēt. Veicu nelielu uzkopšanu. Tagad īsas pārdomas par dzīvi tiks pierakstītas jaunā sadaļā “Domas”, kamēr garāki rakstiņi un bildes būs sadaļā “Raksti”.

Ar labu nakti

Ap 1800 gadu, kad Ņujorkas štats un ASV vēl bija dikti jauni, ceļojums no Ņujorkas un Olbani kas ir pie Hudzonas upes, līdz Bufalo, kas ir pie Ēri ezera aizņēma vairākas nedēļas. Amerikas pavalstis (jeb štati) sākotnēji bija tikai uz austrumiem no Apalačiem – zemiem kalniem, kas stiepjas ap 500 km no Atrantijas okeāna krastiem visā ASV garumā, no ziemeļiem, uz dienvidiem. Kad kolonisti iepazina auglīgās zemes uz rietumiem no kalniem, un iemanījās lēti un daudz audzēt labību, viņi saskārās ar lielām grūtībām nogādāt šo labību līdz Austrumkrastam. Cenas transportam bija tik lielas, ka atmaksājās labību pārdzīt (draņķīgā) viskijā, un tad vest uz Ņujorku un Pitsburgu.

Jau Britu impērijas stratēģi bija sapratuši nepieciešamību pēc labāka ceļa. Tajos laikos nebija nekā labāka par ūdens ceļu, un tā, jau pēc Neatkarības deklarācijas un kariem ar angļiem jaunais Ņujorkas štats izbūvēja Ēri kanālu. Kanālu būvēja 8 gadus, un tam iztērēja 8 miljonus tā laika dolārus. Kanāls, kura garums ir ap 580 km, dziļums bija ap 1.5 metri, un platums ap 12 metri, tika izrakts tikai ar lāpstām, ķerrām, un cērtēm, piepalīdzot zirgiem, ēzeļiem un šaujampulverim. Celtnieki izbūvēja 38 akveduktus (kur kanāls iet pāri upēm) un vismaz 50 slūžas, lai kanāls paceltos ap 168 m augstāk, un varētu savienoties ar Niagāras upi virs slavenā ūdenskrituma. Šeit, pie Lokportas pilsētiņas, arī bija kanāla grūtākais šķērslis, kanāls bija jāiekaļ līdz par 20 m dziļi kaļkakmenī, un jāizbūvē slūžas, kas paceltu laivas 5 stāvu mājas augstumā.

Kanāls tik radikāli mainīja kravu plūsmu, ka Ņujorkas pavalsts gandrīz dubultoja savu budžetu no maksas par kanāla lietošanu vien. Tajā pašā laikā cenas kravu pārvadājumiem kritās par 95%, un lētā labība un citi produkti platā straumē nonāca Ņujorkas ostā. Ņujorka lielā mērā sava kanāla dēļ izauga par to lielo un ietekmīgo pilsētu, kas tā ir tagad.

Kanāls savās pirmajās desmitgadēs bija ļoti maz mehanizēts. Laivas vilka mūļi, slūžas darbināja cilvēku roku muskuļi. Viena laiva, vedot kādas 30 tonnas preču, varēja nokļūt galā nedēļas laikā, lai gan parasti esot gājis ilgāk.

Šodienas kanāls, pēc daudziem uzlabojumiem, ir platāks, dziļāks, un ar mazāku slūžu skaitu. Mēs apmeklējām Lokportu, un izbraucām nelielu gabaliņu pa slaveno kanālu.

Šogad rudens krāsas nebūšot tik spilgtas, saka laika vērotāji no viedajiem ekrāniem. Esot tāds sausums bijis, ka daļa lapu nobirusi vēl zaļas, citas būšot par vāju, lai spētu palikt sarkanas. Mums ar stulbo ārzemnieku tiesībām tomēr šķiet, ka lapu zelts ir un būs vēl spilgtāks.

Vairāk izbraucot uz laukiem, var vērot, kā šeit nereti ir parasts rotāt mājas – rudens krāsās. Vispopulārākais rotājums ir ķirbis. Tos satupina visur, uz lieveņiem, gar iebraucamiem ceļiem, puķu dobēs, zem kokiem un krūmiem, Tik uz jumta vēl neviens nav redzēts. Veļu laiku šķiet ka simbolizē ērmīgas lelles, arī dažādi vampīraini raganaini radījumi. Ķirbjus arīdzan čakli tirgo ceļmalās, tātad arī pērk. Vai pērk ēšanai, vai marinēšanai, to pagaidām nezinām. Dažviet ķirbju vietā ir arī plastmasas un par piepūšamie ķirbji. Tie ir spilgti oranži un maitā dabīgo rudens kopskatu. ir rudens arī rotājumi ar rudens lapām, parasti kļavu lapām.

Bijām uz āboldārzu paši lasīt ābolus. Bērniem lielais prieks, vismaz izēdāmies cik lien. Arī avenēs iesprukām!

image

Tā teic Klāvs. Pats palīdzēja mīcīt. Recepte: Trešdaļa 3 mā rciņu pakas

image

kviešu miltu, trešdaļa 2 mārciņu pakas rudzu miltu, sauja auzu pārslu, viena ola, sausais raugs, cukurs, sāls, drusku eļļas. Raugu ar siltu ūdeni un cukuru iedarbina, sajauc pārējās daļas un pievienojot siltu ūdeni, mīca gatavu. Jaucu ļoti cietu, lieku cepeškrāsnī lai 2 stundas rūgst, tad veidojam kukulīti, šoreiz vienu. Cepam 30 min 425 grādu temperatūrā. Ja mājās no parastajiem miltiem iznāk baltmaize, tad šeit maizei jāgādā organiski audzētie milti. No parastajiem sanāk drumstalkūka. Līdz ar to maizes kukulīša cena sanāk ap 3 $. Bet visi priecīgi!

image

Parasti mostamies ap septiņiem. Nupat būs jāsāk mosties agrāk, jo Kārļa autobuss ir pārcelts tuvāk mājai, bet tas arī pienāk 5 minūtes ātrāk. Tātad, Kārlis iet no mājas prom ap 7:15, tad pamazām mostas mazie bērni. Kate vispirms, tad Klāvs. Brokastīs ēdam kā kuru reizi, vai olas ar speķi, vai pankūkas, vai vienkārši sviestmaizes. Maizi Kaspars cep pats vismaz reizi nedēļā. Vismaz nav jāgrauzdē tā pusceptā bulka ko te pārdod par maizi. Tad pēc brokastīm Agita dodas prom uz savu kabinetu universitātē. Tur strādā līdz vieniem, diviem, tad nāk pusdienās. Tikmēr Klāvs, ja iet uz bērnudārzu, tad ir tur, ja paliek mājās, tad attiecīgi ir mājās. Kaspars ar mazajiem bērniem tad vai nu cep maizi, vai mazgā vešu, un dodas uz veikalu, un arī uz parku. Šodien, piemēram, devās uz Delavaras parku. Bufalo jau pirms 100 gadiem ir paveicies – te par arhitektu strādājis kāds Olmsteds, un tas ir sabūvējis labi daudz skaistu parku. Delavaras parks viņam ir bijis tas mīļākais. Sākotnēji tas saukts vienkārši – The Park  (Parks). Kopā Olmsteds izveidojis 10 parkus un neskaitāmas ielas kas pie tiem ved. Jau tajos laikos blakus parkam izvietojās tie bagātākie privātmāju rajoni, un arī tagad nekas nav mainījies. Īstas muižu pilis izvietotas tuvākajās ielās. Mazs ieskats no parka šeit:

Pēc parka Kaspars ar mazajiem nāk uz māju, kur uz ātro uztaisa kādas nebūt pusdienas. Atnāk Agita, paēdam pusdienas, un tad jau gaidām Kārli, kas no skolas tiek atpakaļ ap trijiem. Pēc tam – kā nu kuru reizi. Citreiz dzīvojam pa māju līdz vakaram, citreiz vēlreiz dodamies uz kādu parku.  Pēc pieciem, kad Agita nāk mājās, tad gan Kaspars un Kārlis mēģina izbraukt kādu līkumu ar velosipēdiem. Un tad jau klāt vakariņu laiks. Vakarpuses bērnu dauzīšanās, un uz datora uzlikta kāda multfilma. Kate iet gulēt ap astoņiem, Klāvs kopā ar lielajiem. Un tad sākas viss no gala.

Pēc mūsu 600 jūdžu brauciena man bij skaidrs, ka amortizācija mūsu kavalierim – jauniegādātajam auto – ir galīgi beigta. It īpaši aizmugures amortizatori bija tādi, ka mašīnas pakaļu ‘meta ārā’ pa bedrēm. Nolēmu palūrēt www vai tādi ir iegādājami par nieka naudām, un jā, bija gan. 26 dolāri par pāri gāzes amortiņiem ar visu piegādi – jāpērk! Vēl jo vairāk tāpēc, ka tos pats var nomainīt bez lieka stresa. It kā…

Šis rīts sākās ar aizgulēšanos. Nācās Kārli vest uz skolu. Un, izbraucot steigā pa šaurajiem vārtiņiem, knikt! un nolūza spogulis… Un nav ko d**** pasūtīt, pats vainīgs!

Pēc brokastīm, nomierinājies, apzināju zaudējumus. Nu ko, izskatās, ka spoguli varēs salīmēt. Tik jātiek klāt pie 3 skrūvēm, un tas šim modelim nozīmē, ka jāņem nost viss durvju apšuvums.Kas pats par sevi nebūtu nekas traks, tik loga kloķa noņemšanai vajadzīgs vai nu specinstruments, vai īpaša roku veiklība, līks skrūvgriezis, un labi daudz necenzējamu vārdu. Labi ka iepriekšējais īrnieks vēl no garāžas nav savācis savus labumus, vismaz rīki nebija tālu jāmeklē, roku veiklība gan tā arī neatradās. Jo tā bija vajadzīga divreiz. Jo kāds ambīlis pamanījās nepievienot centrālās atslēgas štepseli. Un visu procedūru nācās atkārtot. Vismaz spogulis pagaidām turas klāt itin labi. Ir salīmēts un vēl sakausēts ar lodāmura palīdzību.

Pa to starpu vakar pasūtītie amortizatori jau bija klāt. Žipu ripu, mašīna pacelta augšā, žipu ripu… un nevar ne ar labu, ne ļaunu atskrūvēt 19 gadus marinēto skrūvi. Gan ar āmuru, gan ar pagarinājumu – nekā. Piedevām vēl velns viņu zina, kas tas ir par izmēru tai skrūvei, 14 pa mazu, 15 pa lielu, un collīgā mēra līdzīga muciņa līda virsū tikai ar āmura palīdzību. Bet atskrūvēt nevar. Lieku ratu atpakaļ, un braucam abi ar Kati meklēt gāzes degli. Pirms degļa pirkšanas nobraucu gar itin melnu servisu, apjautāties par cik naudiņām šie būs ar mieru nomainīt amortizatorus. 100$… Nu nē, braucu tomēr meklēt to degli.

Jau vēlāk, kad Kārlis ir no skolas mājās un pieskata Kati, ķeros pie degļa. Un protams, skrūve vaļā viens divi, un amortizators top nomainīts. Ķeros pie otras puses. Skrūve pēc karsēšanas atnāk vaļā, ar grūtībām, bet atnāk, bet nu ir ķibele no negaidītās puses. Skrūve nenāk ārā. Tā ir iebakstīta tādā vietā, kur pa tiešo uzsist nekādi nevar. Dauzu un karsēju, karsēju un dauzu. Nekā… Pēc ilgas bakstīšanās un cīkstēšanās kad visi nagi jau nodauzīti zili, skrūve beidzot padevās. Amortizators nomainīts, pie viena arī izpūtēju piesēju drusku augstāk. Ar parastu drāti, bet ko tad tam sakārnītim vairs vajag. Tāpat jau pēc manām manipulācijām ar āmuru pagalmā palika rūsas čupa tā uz puskilogramu.

Cerams, ka ar to pietiks lai noripotu kādas 10 000 jūdzes. Vēl gan būs jāiebaksta radioaparāts, kad tas tiks atsūtīts. Jo citādi jādzied pašam.

Tātad, jau ziņojām, ka iegādājāmies gaiši zilu jeb zaļu automobili Kavalieri, ar ko turpmāk pārvietoties. Herca aģentūra mums gribēja piestādīt 400 dolāru rēķinu, ja Ņūdžersijā iznomāto auto mēs atstātu Bufalo. Ja nogādātu līdz 30 jūdzes no oriģinālās izīrēšanas vietas – nekas nav jāmaksā. Tad ko? Izvēlamies Morisburgu, kas ir 20 jūdzes no Meiplvudas mums tuvāk, un braucam atdot vāģi. Vienā virzienā – 381 jūdze, jeb 613 km. Kaspars un Klāvs ‘jaunajā’ 1993. gada ‘blūzmobīlī’, Agita, Kate, un Kārlis – ‘vecajā’ 2012. gada nisanā. Piektdiena, izbraucam uzreiz pēc Kārļa atvešanas no skolas. Tieši pirms izbraukšanas – uzkaras telefonā esošā iGo navigācija. Kā parasti. Nisanā gan ir Herca navigācija, un sūtam Agitu pa priekšu. Piektdienai paredzētas ap 250 jūdzes līdz kādai vietai ar nosaukumu Klārka Virsotnes, kur paredzam naktsmājas. Braucam pa maksas lielceļu. Garlaicība tāda, ka pat bērnu čurāšanas pauzes uztveram ar prieku. Lasu ceļa zīmes. Jo amerikāņiem no Eiropā pierastām ceļa zīmēm ir tikai divas – STOP un ”dodiet ceļu’. Ātruma ierobežojumi un aizlieguma zīmes – uz balta fona vienkāršs teksts, brīdinājuma zīmes – dzelteni kvadrāti ar tekstu vai apzīmējumu. Ātruma ierobežojums – 65 mph (jūdzes stundā, ap 105 kmh). Remontu zonās parasti 55 mpg (ap 88 kmh). Īpaši ātrāk par 75 mph (120 kmh) nebraucam ne mēs, ne arī kāds cits. Tomēr divās trīs vietās redz policijas apstādinātus auto. Blūzmobīlis par spīti gadiem, rūsai, un krāsai satiksmei līdzi turas godam. Drusku skaļāks ir, šis tas grab, amortizatoru, šķiet, nav nemaz, bet pabraukt var itin labi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. Jo arī citi teksti ir visai interesanti. Visi šķērsojošie ceļi, gan pa augšu, gan pa apakšu, ir ar norādēm, kā tos sauc. Protams, arī upes. Upju nosaukumos visbiežāk var atpazīt indiāņu vietvārdus, bet netrūkst arī tādu kā – Piecu Jūdžu strauts, un tamlīdzīgi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. „Aizliegts mēslot, sods 500$”. „Štata likums: sodi dubultoti remontdarbu zonā”. Remontdarbu daudz. Arī ceļa stāvoklis stipri dažāds, visvairāk kaitina vecie betona ceļa gabali, braucam kā ar vilcienu, dudun, dudun. Dudun, dudun. Tilti tikai ar betona segumu, tas rievots, lai labāka saķere. Un skaļš riepām. ‘Kas tur bija?’ Klāvs vienmēr prasa. Pirms tiltiem atgādinājums – „Tilts var būt ledains”. Dažās vietās, kur kaut kas īpaši bīstams vai, atgādinājums „Tiesības nost pēc diviem ātruma pārkāpumiem”, „Dzert un braukt stingri aizliegts”. Benzīna tankos, kur piestājam izlaist upi, tāpat kā pie mums un citur pasaulē plašā klāstā tirgo alu. Visos ēstūžos gan tā nav, vismaz mums trāpījās viens, kur nebija. Toties tur deva ledus tēju bez ierobežojuma. Un tā bija īsta tēja, kas atdzesēta un papildināta ar ledu, nevis cukurūdens no pudeles. Braucam tālāk. Iebraucam Pensilvānijā. Pensilvānijas apvidus ir ainavisks ar kalniem, pauguriem un skaisti iekrājuši sārti. Ceļš labāks, štats var atļauties pirms tiltiem uzlikt ne tikai lakonisko „Uzmanību, ledus”, bet gan izsmeļošo „Ceļa segums uz tiltiem un pārvadiem apledo pirms pārējā ceļa seguma”. Paldies par informāciju, būs jāliek aiz auss. Ziņa par to, ka „Lietojiet gaismas, ja lietojiet logu tīrītājus” gan bija noderīga. Vismaz sapratu, kāpēc daži vēl līdz vēlam vakaram neslēdz gaismas iekšā. Visi jau nevar būt tādi kā Agita, kas domā, ka gaismas ir automātiskas, un ieslēdz tās tikai pēc atgādinājuma. Satumst jau ap 19:00. Vēl braucams labs gabals, kad Agita pēkšņi tumsā sajauc lielceļa nobrauktuves un aizbrauc nepareizi. Jāatzīst, ka braukt tumsā un paralēli skatīties kartes maršrutēšanā, īpaši palielinoties auto plūsmai un Katei spiedzot, brēcot bija grūti. Kārlis gan centās kā varēja māsiņu nomierināt, bet viņa nepadevās un turpināja āli! Ātri gan attopas, bet paliek aiz mums ar Klāvu. Nu esam pilnīgi Google navigācijas varā, bet tā itin labi nogādā mūs līdz viesnīcai Ecolodges. Agita ir klāt pēc dažām minūtēm. Un bērni nomierinājušies, bet sākas jauna cīņa par televīzijas kanāliem, jo jāpiebilst, ka mūsu miteklī šīs ierīces nav.

Nākošajā dienā, sestdienā, mūs gaida vēl 2 stundu brauciens līdz Hercam, un tad vēl 2 stundu brauciens līdz Katskiļu (Catskills) kalniem, kur esam sarunājuši naktsmājas Ņujorkas latviešu draudzei piederošā atpūtas namā. Brauciens līdz turienei ir vakarvakara turpinājums, lielceļi mums jau līdzinās modernizētai Dantes ellei. Kad ieraugām Hertz biroju, tad riņķojam kādus divus goda apļus, lai saprastu kur un kā iebraukt, lai auto nodotu. Viss beigās norit ātri, pēc telefona zvana uz kantori. Tad nu visi sarāpjamies savā Kavalierī un dodamies tālāk ar vienu auto. Klāvs vēlāk šad un tad skaidros, kur otra mašīna! Kad esam tuvāk Katskiļiem, braucam nost no šosejas, un izvēlamies tūristu pilnos mazos celiņus. Pilsētiņas greznas, un vienas no vecākajām jaunajā kontinentā. Kad holandieši nodibināja Jauno Amsterdamu – tagadējo Ņujorku – tad viņu tirgotāji un kolonisti devās uz augšu pa Hudzona upi, un dibināja apmetnes, lai tirgotos ar iezemiešiem, un vēlāk arī apmetās tur uz dzīvi. Pilsētiņām – gan tikai centriņiem – tiešām ir zināms Anglijas ciemu šarms.

Ierodamies latviešu draudzes vasaras atpūtas namā.

Tur saimnieko Janīna un Jānis, šķiet brālis un māsa?, abi jau gados, šķiet, ap 60. Esot 80. gados atbēguši no Polijas uz ASV, dzimuši Polijā, Latviju redzējuši nav. Nometne iekārtojusies nelielā kalnu ielejā, pie upītes (Daugava, vēsta uzraksts pie tiltiņa, bet šai Daugavai suns pāri varētu pārčurāt), kas ietek ezeriņā. Platība esot ap 70 akru (kādi 35 ha). Blakus vēl 2 latviešu, un viens vāciešu īpašums. Iekārtojamies istabās, ejam apskatīt apkārtni. Ēkas visas pavecas, bet kārtīgas. Pašlaik tukšas, bet visu vasaru nepārtraukti esot visādas nometnes un sarīkojumi. Ir vairākas viesu ēkas, sporta laukumi, peldu vieta ezeriņā. Laiks ļoti miglains, mitrs, velk uz lietu. Kārtīgi izšūpinājuši bērnus, kas ir sajūsmā, paēdam pašu gatavotas vakariņas lielajā virtuvē uz pannas, kam ir apmēram metrs diametrā, un liekamies pie miera.

Svētdiena uzaust skaidra. Debess ir zila, kalni – jau rudenīgā rotā. Skaisti, aizvējā silti, un tāds miers…

To traucē tikai mūsu bērnu čala, kam nevajag nekādus obligātos skatu punktus un izcilos tūrisma objektus. Pie brokastu galda ar apspriežoties ar Janīnu tomēr top skaidrs – tos vajadzēs. Jo pierādās Apalaču spožums un posts, tie ir tik ļoti mežiem apauguši, ka tālus skatus no tiem ieraudzīt grūti. Tuvākais kalns no atpūtas nama ir tepat, stundas kāpiena attālumā, bet, ak vai, aiz vāciešu privātīpašuma, kam netīk, ka caur viņu mežu kāds staigā. Citas takas, kas kartē redzamas, esot stāvas un mums ar maziem bērniem pavisam nepieejamas. Nu ko, braucam uz kārtējo dabas parku (iebraukšana $8), un ejam aplūkot slavenu skatu – izbijušu viesnīcas vietu, kur no augšas paveras skats kādu 30 km garumā uz 5 – 8 km tālu esošo Hudzona upi un tās ieleju. Nu ko lai saka – skaisti!

Viesnīca tur bijusi no 1880. gadiem līdz 1960. gadiem, kad bagātie ņujorkieši to izbrāķējuši par labu aizjūras kūrortiem. Katskiļi ap to laiku tā kā pagrimuši, un tajos sacelti ne mazums līdzīgu atpūtas namu kā latviešu nams. Redzējām uzrakstu arī krievu valodā, kas izskatījās nedaudz jocīgi, baza otdiha, un arī ukraiņu katoļu koka baznīciņu, kas izskatījās nu īsti kā Karpatos. Tagad gan Katskiļi ir itin populāra atpūtas vieta, arī ziemā, jo te ir tuvākie nopietna izmēra slēpošanas nobraucieni Ņujorkai.

Mājupceļā devāmies uz rietumiem pa maziem celiņiem. Kalni palika aizvien mazāki, līdz ceļš vairs nelīkumoja tiem apkārt, bet pa amerikāņu modei gāja pa taisno, augšā, lejā, augšā, kā pa milzīgu veļas dēli. Braucām gar Pirkstu ezeriem (Finger lakes), gariem, šauriem glaciāliem ezeriem. Pamanot norādi – skats uz ūdenskritumu – devāmies turp, lai rietošās saules staros pagūtu skatīt ideālas formas idillisku ūdenskritumu, un vēlreiz gūtu apstiprinājumu jau saprastajai atziņai – ASV austrumu krastā ir tik daudz ko skatīt, redzēt, un piedzīvot, ka mums nebūs laika doties ‘skatīt kaut ko lielu’ uz Rietumiem.