Par brīvdienām dabas parkos, un ne tikai tajos

Esam pavadījuši Ņujorkas štatā divas nedēļas nogales apmeklējot dažādas atrakcijas. Bijām braukt ar tvaika vilcienu. Tas vizina tūristus ar tvaiku jau kopš 1962. gada. Vēl ilgi pirms tam, kad gāju uz Pikurskolu, un skatījos kā attīstītā sociālisma laikmetā tvaika lokomotīve velk kravas vilcienu. Šeit ar dīzeļiem darbināmas lokomotīves tvaiku esot izkonkurējušas jau 50. gados. Mēs apmeklējām Arkādes – Atikas dzelzceļu. Tas esot uzbūvēts ap 1880. gadu, lai vietējie zemnieki savus ražojumus var nogādāt Bufalo. Ap 1920. gadu lielāka dzelzceļu kompānija, kurā šis ceļš ietilpa, nolēma to likvidēt un sliedes nodot lūžņos. 350 vietējie sametušies 79 000 dolārus (ne jau katrs, bet kopā, jo 79 000 pirms astoņdesmit gadiem bija varena summa!), un izpirkuši dzelzceļu. Un tā nu tas turpina vest drusku kravas  vēl šobaltdien. Bet, kad ap 60. gadu kravu apjoms dramatiski kritās, šie iepirka pārīti norakstītu tvaika lokomotīvju. Un vizina tūristus. Sliedes ir parastā platuma, bet tik ‘bedrainas’, ka vilciens no 3 vagoniem un vienas vaļējas platformas knapi velkas. Cauri drusku nolaistai ainavai, kur ganās pa kādai govij, un, ja kaut kas tiek audzēts, tad tā noteikti būs kukurūza.

Bērniem – un tādu protams ir pilni vagoni – protams ļoti patīk. Ir arī bufetes vagons, protams nepārtraukti tiek tirgoti atspirdzinošie dzērieni un suvenīri. Galapunktā, pirms griezties atpakaļ ceļam, stāvam pusstundu, atkal jau, lai varētu nopirkt tur ierīkotajā cīsiņu tirgotuvē kārtējo hotdogu. Mēs vienīgie ēdam no savas pikniku kastītes. Kārlis protams gribētu hotdogu. Viņš arī iztērē kabatas naudu nopirkdams taukšķēto kukurūzu.

Atpakaļceļā lokomotīve brauc atpakaļgaitā. To gan atdzen vagonu otrā galā, lai sanāk nevis ‘stumiens’ , bet vilciens. Jocīgi gan izskatās, kad lokomotīve elš un pūš tepat blakus. Tā ir neliela manevru lokomotīve, kurai ir vienalga vai stumt vai vilkt, ja tik to dara lēnām. Pa divām atrakciju stundām nokurina 3/4 tonnas ogļu. To kāds dabū pārlāpstot.

Dabas parki

No sestdienas līdz pat pirmdienai pavadījām Aleganī dabas parkā Ņujorkas štata dienviddaļā. Aleganī parks aizņem 363 kvadrātkilometrus platības Apalaču kalnu pašā rietumu malā. Tas robežojas ar tāda paša nosaukuma valsts meža platībām Pensilvānijas štatā. Dabas parki – un Agita kaut kad dos izsmeļošāku skaidrojumu par tiem – pārsvarā ir izveidoti jau pirms 80 – 90 gadiem, un ne tikai, lai aizsargātu dabu, bet lai dotu vietu, kur dabas mīļotājiem dabu mīļot. Aleganī dabas parkā šim nolūkam ir izīrējamas ap 350 mājiņu (cabins), un vēl ir neskaitāmas piknika vietas, kempinga plači braucamo māju un telšu īpašniekiem, un desmitiem, ja ne simtiem jūdžu taku, gan pārsvarā ar kājām ejamu, ne riteņiem braucamu, kā mums ar Kārli nācās atklāt.

Parkā jau iepriekš caur internetu pasūtījām sev būdiņu. Izvēlējāmies no lētākajām, un mums tika būda numur 4, Gypsy takā. Ar būdas apstiprinājuma epastu atnāca arī šādi norādījumi: neievest malku, lai neievazātu slimības; malku pārdod tikai ar malku apsildāmām būdām, aizliegts smēķēt, tikai divi transportlīdzekļi uz būdu, teltis pie būdas nav atļautas, tikai vienam transportlīdzeklim ieeja parkā iekļauta cenā; viesiem no citiem štatiem jāpiemaksā 5$; tikai 2 mājdzīvnieki uz būdu, tiem jābūt pie saites, ne garākas par 6 pēdām visu laiku, un ar veterināra apstiprinātu pošu grāmatiņu; treileri un kemperi nav atļauti; būdās nav tekoša ūdens. Gan jau tur bija vēl kaut kas, bet tas tāds izvilkums lasot epastu pa diagonāli. Parkā ieradāmies, kad mums tuvākais birojiņš jau bija slēgts, nācās braukt atpakaļ kādas jūdzes 15, lai dabūtu savu atslēgu pie vienīgajiem, kas vēl strādā – parka policijas. Par to, kur meklēt atslēgu garumgarajā epastā nebija ne vēsts!

Būda prasta. Bet tīra un samērā kārtīga, arī četras guļamierīces bija gandrīz nesalauztas. Būdā vēl ir čuguna krāsniņa, gāzes plīts (propāns no lielām mucām centralizēti), un plaukts. Elektrības un ūdens nav, bet turpat pāri celiņam ūdens krāns, un nedaudz tālāk tualešu māja. Dušas gan tikai ar mašīnu aizbraucamā tālumā, tās tā arī nemeklējām. Uz terases galds un divi soli, ārā pie ugunskura vietas vēl divi ērti atzveltnes soli. Solīja pavēsu nakti, būda drēgna, aidā uz turpat esošo parka veikaliņu pēc piena kafijai un malkas klēpja. Mjā… tūristu slazds numur viens… Piens 4 dolāri pusgalons (Aldi cena – 2 $ pa galonu), malka – 7.99 par klēpīti…

Parks pats – kā jau mežs. Ielejas ar apmēram 300 m dziļumu, upītes, ezeriņi. Meži pārsvarā lapu koku, un jau sāk nedaudz dzeltēt lapas. Krāšņi, lai gan no meža diez ko tālāk par kokiem neredz. Pamaz skatu laukumu, ainavu. Pie Kvēkeru ezera ceļš uz vienīgo parka pludmali ir slēgts, pa to ejam pastaigāties. Ap ezeru vismaz ir redzamas ainavas, ir arī vairāki slēpņi, ko atrodam. Klāvam un Kārlim gan vairāk prieka reizēm sagādā zīļu lasīšana, Klāvs atrod arī vienu bērzlapi, ko vēlāk pats dabū pusdienās. Sapņojām par kanoe iznomāšanu, un braukšanu pa ezeru vai upi, bet te nekā tāda nav, piedāvā tikai pedāļminamo peldlīdzekli un mazā dīķītī. Parka administrācija sev jau 30. gados ir uzcēlusi varenu ēku ar krāšņu skatu uz ezeru.

Abi ar Kārli gribam sasniegt kādu virsotni, no kuras pavērtos krāšņs skats. Dodamies pa taku nr 1 Tuskarora virzienā. (skat. karti http://enchantedmountains.com/files/downloads/map/map-asp-visitors-map-20100305-300max.pdf , tā esot labākā karte kas viņiem ir…). Pēc 10 minūtēm saprotam, ka kājāmgājēju taka tikai kājāmgājējiem arī ir. Ar riteni te švaki.

Nācās griezties atpakaļ skatus neredzējušiem. Nākošais mēģinājums bija pie viena no 4 ugunsdzēsēju novērošanas torņiem. Tornis no leņķdzelzs, sen vairs netiek izmantots mērķim, jo visu novēro no kosmosa, bet tajā drīkst kāpt. Skāde tik, ka augšējā platforma slēgta, un tieši augšējās pietrūka, lai būtu Plašais Skats. Klāvs arī droši uzkāpa līdz augšai, lejā gan bija jānes, Kārlis nemaz nekāpa! Tad mēs ar Kārli devāmies  pa īsto velo taku, tādu, kas arī kartē ir atzīmēta kā velo taka. Žēl gan, ka šis velo takas ir tikai vienā apvidū, kur veido noslēgtus, radiālus apļus, nevis iet pāri visam parkam. Izvēlējāmies pēc kartes itin īsu gabalu. Kļūda. Kļūda tajā, ka mūsu taka gāja no lejas uz augšu, un pie tam vēl vijās līku loču un uz augšu un leju. Galu galā 5 jūdžu gabalā no Siguldas Gaujas kalna augstumiem laidāmies lejā kādas 6 reizes, un arī augšup devāmies tik pat daudz reižu… Ziemā šīs takas tiek izmantotas kā distanču slēpošanas trases. Zinu vienu nu jau Siguldieti, kam tās ļoti patiktu!

Uzraksta, ka ir visgrūtākā trase otrā galā nebija, tikai augšpusē.

Skaistos, apsolītos skatus tomēr neredzējām, tikai varēja nojaust, ka braucam pa kalnu grēdas augšpusi.

Īpatnība arī tā, ka maz var dzirdēt dziedātājputnus. Mežos gan dzīvojot savvaļas tītari, dīķos redz zosis – ļoti drošas! – un pīles, arī dzērves un dažādi vanagveidīgie, protams arī vārnas, kā nu bez tām. Bet, saulei austot mežā ir spocīgs klusums. Tikai pa retam kaut kur kāds putns iesvilpjas, čab lapas un čalo strauts. Pirmāk nemaz nevarēju saprast, kā trūkst!

Toties redzējām briežus, vāveres, susurus kaut kādus, un Agita ar puikām arī dzīvu dzeloņcūku. Tā bij lēni un cienīgi pārgājusi pāri takai kādus 10 metrus atstatu. Lāci gan nevienu neredzējām. Bet ir pilns brīdinājumu, kā uzglabāt pārtiku (un izlietotās autiņbiksītes!) kas tā patīk palaidņa lāčiem. Brīdinājums lāčus nebarot arī bij garajā vēstulē.

Turpceļā vēl apmeklējām Agitas profesoru Semu. Viņam ar sievu Vikiju (nejaukt ar mūsu sunīti!) ir mājiņa kalnos, netālu no cita štata meža. Nopircis pirms 10 gadiem tukšu čaulu kā šķūni, lēnām izbūvējis par atpūtas namiņu, kur pavada gan ziemas, gan vasaras nedēļas nogales. Ieraudzījuši šo namiņu, sapratām, kāpēc viņu pilsētas mājas dārzs ir tāds nekāds – visu ielikuši šeit.

Abi viņi ir pēc izcelsmes angļi, bet jau 30 gadus dzīvo šeit. Ar viņiem vismaz par amerikāņiem var pajokot! Cepām gaļu uz grila. Sems teic, ka viņam neesot grilēšanas gēns, un parasti viņš šādam darbam sadabūjot kādu amerikāni… Kaimiņi gan bezmaz katru dienu kūpinot savējo. Tomēr dabūjam megalabus hamgurgergaļas gabalus ar saldo kukurūzu un vēl cīsiņus bērniem.

Sems arī vēl izvadā pa tuvējo mežu, kur pats izkopis savas riteņbraukšanas trasītes. Esot tīri nekas, tik jāvelkot mugurā kaut kas pēc iespējas oranžāks, jo vietējie, kad saožot medību sezonu, šujot uz visu, kas kustas!

pats ar kundzi

Apkārtne ir slavena ar saviem slēpošanas kūrortiem Elikotvillē. Nu ko, tāds ‘bagātu ļaužu laiciņš’ spīd no tās pilsētiņas, kur par rodeļa nobraucienu prasa 8$… Bijām tur rokenrola nedēļas nogales izskaņā, uz antīko auto parādi. Agita kaut kur pierakstīja, ka auto visvisādi, bet patiesībā bez 2 angļu auto, 2 vabolēm, un 2 pirmskara spēkratiem visi citi bija 60. un 70. gadu laineri un pikapi.


Domu grauds nobeiguma vietā:

(Ja vīrs ir viens pats mežā, un ja viņš runā, bet sieva nedzird, vai viņam vienalga nav taisnība?)

Advertisements
2 comments
  1. Kā gan lai izsaka Juns pateicību par tik burvīgi aprakstītajiem piedzīvojumiem un novērojumiem!? Sirsnīgs paldies!

    Mūsu ģimenē man jau tas kļūst par ieradumu no rîta paskatīties, vai no Līviņiem ir kas jauns blogā parādījies. Ļoti jau nu interesanti stāstījumi Jums izdodas.

    Par ASV parkiem esmu daudz jo dikti dzirdējis un lasījis un National Geographic pētījis arīdzan – priekšstats ir tiešām tāds arī radies, kā Kaspars raksta – viss sakopts, skaists, pārdomāts, ir kur izpausties un tai pat laikā netiek pārbāzts ar tūrisma speciāli veidotām atrakcijām. Ja vēlies – ej, staigā, skrien, slēpo, brau ar velo – un baudi to, kas mazliet liecina par Ameriku pirms industriālās revolūcijas.

    Nez cik amerikāņi paši ir aktīvi šo parku apmeklētāji? Ko viņi tur visvairāk dara?

  2. no novērojumiem – dabas parkus vairāk apmeklē tieši vietējā publika, un top izklaides ir ēšana, staigāšana, laivošana. tādā secībā! izjūt milzu atšķirību sezonalitātē, bēŗni skolā, parki tukšāki

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: