Arhīvs

Raksti

1962. gadā Pensilvānijas vidienē esošā miestiņa Centrālijas nomalē blakus kapiem vietējie dedzināja atkritumus, kā jau nereti bija darījuši. Atkritumu čupa bija sasviesta izstrādātā ogļu raktuvē, un notika tā, ka tur bija arī antracīta ogļu slānis, kas nebija izrakts. Un notika tā, ka ogles aizdegās. Tās gruzdēja vēl ilgi, līdz cilvēki kapos – tie, kas vēl nebija aprakti – sāka sūdzēties par galvas sāpēm. Pāris gadus vēlāk beidzot attapās kaut kādi oficiozie darboņi, un, izmērot CO līmeni saprata, ka zem zemes deg ogles. Degšana kulmināciju sasniedza ap 70. gadu beigām, kad nācās slēgt ceļa posmu, jo tas vairākos piegājienos iegrima par pāris metriem – burtiski karstās kritenēs. Ļaudis sāka no pilsētiņas plūst prom. Līdz no 1985. līdz 1991. gadam izsludināja vispārēju evakuāciju. Kādi 20 ļaudis gan ir palikuši, bet pārējie ir prom, mājas nojauktas. Palikušas dažas mājas kur dzīvo spītīgie, baznīca un kapi. Zeme kūp joprojām, un ogles degšot vēl 250 gadus. Interesanti, ka tikai pāris km uz abām pusēm ir citas pilsētiņas, kur dzīvo cilvēki un nesūdzas.

Nacionālais parks Shenandoah atrodas Apalaču kalnos, to daļā, ko dēvē par Blue Ridge kalniem (Zilie kalni, varētu teikt). Atkal, interesanta vēsture. Virdžīnijas pavalsts, kur kalni atrodas, ir viens no vecākajiem štatiem, un arī šie kalni nav izņēmums. Jau. Kopš 18 gs vidus baltie ieceļotāji 1920. gadu, kad tuvumā esošās Vašingtonas politiķi sāk spriest par dabas aizsargāšanu, un izveido Parku, Virdžīnijai nākas ar labu un ļaunu atpirkt ap 500 īpašumus. Daži, īpaši stūrgalvīgi kalnieši bija izcīnījuši tiesības palikt un dzīvot līdz mūža galam.
Lielākā parka atrakcija ir 160 km garais Skyline (debesmalas) ceļš. To izbūvēja 30. gados, un ceļš vijas gar kalnu grēdas virsotni, piedāvājot neskaitāmas skatu vietas. Kājāmgājējiem ir pieejamas ap 500 jūdžu garas takas, un visā parka garumā, 100 jūdzes, stiepjas daļa no Apalaču takas. Apalaču taka ir ap 3000 jūdžu gara…
Parkā ierodamies no ziemeļu puses. Esam atbraukuši darbdienā, jo nedēļas nogalēs parku gāž riņķī. Gadā to apmeklē ap miljons tūristu, no kuriem 200 000 tieši oktobrī, uz Zelta Rudeni. Lapu zelts ir īpaši krāšņs, jo te ir slavenie lapu koku meži. Pārsvarā ozoli, jo  dažādās hikorijas ir iznīcinājis kāds nebūt insekts. Drīz, pabraukuši pāris jūdzes, ejam staigāt. Izvēlamies trīs ap 2 km garas taciņas, jo mūsu mazie staigātāji diez ko vairāk noiet nevar. Ir brīnišķīgs rīts, debess zila jo zila, vēja nav, un var dzirdēt, kā krīt lapas un paukšķ zīles. Taka ved gar izbijušu saimniecību, vēl var nojaust, kur bijušas ēkas, redz kapu akmeņus, aku uz avota. Avotu jālej pudelē! Klāvs pavēl, bet šis avots ir gandrīz izsīcis, un pudelē tādu liet negribas. Pēc pusdienu uzkodām Agita un Kārlis aiziet ap 3 km garā slavenās Apalaču takas posmiņā (0.1 % no takas!). Pastaigas ir galvenais, ko te var darīt, bet lielais vairums tikai izbrauc cauri pa Skyline ceļu. Ir arī zirgu noma, bet velosipēdistus gan šeit īpaši negaida.
Protams, dzīvnieki bauda visas privilēģijas, redzējām vāveres, susurus, un briežus, bet lācis vēl nedodas rokā. Varbūt šodien, kad atkal dosimies uz šo pašu parku, jo tik daudz ko redzēt!

Atrodas Kanādā, Ontario provincē, Brūsa pussalā, kas savukārt iestiepjas Hurona ezerā, kādus 80 km. Tātad esam jau bijuši pie 3 no 5 Lielajiem ezeriem. Pussalā bālģīmji parādījušies samērā vēlu, tikai ap 1830. gadu, bet tad rāvušies čakli, un pa 20 gadiem visus mežus nocirtuši nost. Pēcāk arī lauksaimniecība sākusi nīkuļot, jo no Rietumiem, kur siltāks klimats un treknākas augsnes, labību ievest esot bijis lētāk. Metušies uz zveju, jo zivju bijis tā, ka ar katlu varējis pasmelt. Līdz kamēr kādam gaišprātim ienācis prātā, ka vajag ieviest nēģus. Un līdz ar to zivis no ezeriem pazudušas. Jo nēģi apēduši visus ikrus. Tagad Brūsa pussala atkopjas, jo šeit aktīvi cel un pērk vasaras mājas. Daba jau nu skaista, kaut kas uz Zviedrijas šēru pusi, vai Sāremā.

Nacionālais parks nav visā pussalas teritorijā, tikai tās ziemeļu daļā. Piebraucam pie ieejas. Tur jāmaksā 11,70 $, bet nav, kam. Ir jāaizpilda kvīts, un aploksnē ieliekot čeku vai kredītkartes datus, tā jāiemet kastē. Pašapkalpošanās!

Ejam uz ezera krastu gar mazāku ezeriņu. Blīvi skujkoku meži, egles, priedes, kadiķi, un tūjas. Ezeriņš caur karsta kriteņu notekām notek uz Hurona ezeru. Hurona krastā klinšu kraujas, šeit atsedzas 700 km garā Niagāras krauja, dolomītam līdzīgi nogulumieži. Taka, kas līdz ezeram (visu laiku gribas rakstīt – jūrai) ir itin lepna. pie klintīm paliek tāda, ka ar Kati un ratiem grūti izlēkāt. Klāvs gan rāpjas klintīs ka prieks.

Kaspars vēl iziet 5 km no Brūsa takas – tā iet pa un gar šo Niagaras krauju visus 700 km no Niagāras ūdenskritume līdz Brūsa pussalas galam. Skaistums neaprakstāms.

 

Esam ieslīguši sadzīvē un līdz ar to nekas ziņošanas vērts nešķiet.
Pagājšnedēļ bijām uz Lečvortas dabas parku vēlreiz, skatīties Zelta Rudeni. Kopā ar vēl 10000 skatītāju.
Mums mājā remontē vannas istabas. Pirmā stāva kaimiņiem pilnībā visu izrāvuši ārā, mums mainīs grīdas segumu.
Kārlim pa skolu iet ‘labi’ un ‘normāli’. Klāvs uz bērndārzu iet ja nu ne ar prieku, tad bez tik lielas bļaušanas kā pirmās nedēļas. Klāvs iemācījies braukt ar trīsriteni. Kate jau staigā vairāk, kā rāpo.
Agita sāk vākt datus savam pētījumam, ir izstrādājusi anketas. Tagad atkal esam Kanādā, apmeklējām mitrāju dabas rezervātu Longpointā (mitrājs nāca tāds no gaisa, ka nemaz no mašīnas ārā negribējās līst). Vietējā biedrība šeit pēc ilgstošiem pūliņiem panākusi atļaujas izbūvēt ejas zem ceļa, lai bruņurupuči un citi rāpuļi tiktu uz savām ziemošanas vietām. Pastaigājāmies pa platlapju mežiem, interesants mežu tips, spēj pastāvēt dēļ Ēri ezera siltuma efekta. Koku sugas kā Karolīnā 1000 jūdzes uz dienvidiem. 200 ha mežs saglabājies pateicoties vienas ģimenes izpratnei par pareizu mežkopību 5 paaudžu garumā, pārējie meži apkārtnē izcirsti jau senatnē.
Bildes un sīkākus aprakstus gaidiet otrdienas rītā. Ja pietiks iedvesmas! Kaspars

Latviešu luterāņu draudze Bufalo esot jau dikti sen, Sava dievnama gan nava, dievkalpojumi notiek 1925. gadā celtā mūra baznīcā tepat, 2 jūdzes no mums. Baznīca vienkārši luterāņu, ko lieto arī latviešu draudze.  Pašlaik kopā sanākšana notiek reizi mēnesī, kad uz šejieni atbrauc mācītājs no Toronto, Kanādas. Dievkalpojums gandrīz kā Latvijā. Ja neņem vērā pāris teikumus angliski, kas veltīts draudzes locekļiem, kas ar latviešu valodu uz jūs. Klāvam sākas nepaklausības lēkme. Jāiet ar viņu staigāt pa āru, lai neapgāž visu baznīcu. Baznīcēni pārsvarā jau labi gados, no tiem, kas dzimuši jau pēc kara, vai izbraukuši agrā bērnībā. Daži jaunāki pāri ar bērniem. Pēc dievkalpojuma sākas omulīgā daļa, ar vīniņu, kafiju, un kūkām. Tiek pieminētas divas jubilāres, esot ’29’ un ’30’ gadu. Apsveicina arī mūs, iztaujā. Bufalo apkārtnē esot ap 75 latvieši. Arī jaunatbraucēji. No tiem maz gan esot tādu, kas izvēloties piedalīties draudzes kopā sanākšanās. Mēs jau arī, ja nebūtu uzaicināti, paši diez vai atrastu ceļu uz draudzi.

ir arī divas jaunākas ģimenes ar bērniem. Viena ir draudzes vecākā meita Inga ar vīru amerikāni, un trim bērniem (kuriem visiem ir latviski vārdi, kas sākas ar ‘K’), un vēl viena ģimene ar pusauga dēlu vārdā Haris. Haris drusku parunājas ar Kārli, tīri labi runā latviski. Visiem šeit ir jau stereotipiskā amerikāniskā izruna, jaunākie saka, ka valoda ierūsējot. Saka, ka mums jānākot vēl, un ka aicināšot mūs ciemā. Nu tad gaidam, kad uzaicinās.

Klāva bērnudārza maksa iekļauj vismaz divus izbraucienus pie dabas. Mums atsūtīja oficiālu papīru ar jautājumu, vai ļausim savam bērnam braukt ar autobusu uz Lielo Ķirbju Fermu, un vai vecāki brauks līdzi. Labprāt braukšu, teicu, un tā arī ierakstīju papīrā. Izrādījās, ka vecāki pieteikušies tik daudz, ka visiem vietas autobusā nav. Žēl gan, tā cerēju izbraukt ar Lielo Dzelteno Autobusu!  Ferma ir 20 km attālumā, bet adrese ir Main Street, tātad, lielā ceļa malā. Jau šķita aizdomīgi, kāda tur var būt ferma, jo esam pa to ceļu braukuši. Ar Klāvu izbraucam divatā, un noteiktajā laikā – no 10:15 līdz 10:30 – esam klāt. Lielā Ķirbju Ferma ir ķirbju tirgotava ar dažādām atrakcijām. Interesanti, kas tiks piedāvāts bērnudārza grupai?

Kamēr apskatām lielos ķirbjus – tādi 500 kg un lielāki monstri izlikti uz paletēm, un mazos, kas izlikti tādā kā amfiteātrī un piramīdā, klāt arī autobuss. Lēnām nesteidzoties sagaidām Fermas darbiniekus, kas mūs sasēdina divu traktoru piekabēs un ved pa Fermu līku loču – ķirbjus lasīt. Klāvam nezin kāpēc uznāk mazās bailītes no traktora, bet neko, braucam. Gar kūti, pa celiņu, caur mežiņu, pār tiltiņu. Visur sabakstītas ķirbju tēmas, ir pat ķirbju šaušanas lielgabals. Un zemē mētājas lielāks daudzums kapakmeņu, nesaprotu, kam tie? Vēlāk, kamēr bērni lasa tāpat pļavā izmētātos ķirbjus (tikai pa vienam uz cilvēku!), prasu traktoristam, kas tie par akmeņiem? Esot izbrāķēti akmeņi, savesti lai taisītu ‘helovīnu’ noskaņu. Izbrāķēti, jo tiem jau iekalts miršanas gada pirmie divi cipari (19), un tad nu nederot. Hmm… Drusku dīvaina pieeja kapakmeņiem, ne? ķirbjus ar’ šie vairs nemaz neaudzējot, bet iepērkot.

Pēc ķirbju ‘novākšanas’ ir Vistu Izrāde – motorizēts leļļu teātris. Klāvam patīk, aplaudē dziesmām. Bērni tās zināmākās dziesmas dzied līdzi. Tad bērnus izved pa labirintu, veidotu no salmu ķīpām, tad bērni pabaro dažas aitiņas un lamas, kas ir aizgaldos, izvandās pa rotaļu laukumu, un izbraukums ‘pie dabas’ ir beidzies.

Kad bērni visas puķu vāzes bija apgāzuši, monētas izbārstījuši, magnētiņus no ledusskapja , un basketbolu pagalmā izspēlējušies, kad profesoriem sāka buksēt runājamais, posāmies uz māju pusi. Šoreiz braucām cik vien ātri iespējams, un tas ir pa daudzjoslu lielceļu. Nogriezāmies vien pie jau vakar pieminētās Niagara-On-The-Lake pilsētiņas. Tā ir pie Niagāras upes ietekas Ontārio ezerā, un jau izsenis ir bijusi visu varu iekārota. Pēdējo reizi nodedzinājuši to esot amerikāņi 1812. gadā, kad vēl joprojām plūcās ar britiem. Kopš tā laika ir saglabāts pilsētiņas šarms, tā izskatās kā jūrmalas kūrorts ar savām divu stāvu mājām un villām pie ezera krasta. Pāri upei ASV krastā var redzēt vecu cietoksni. Pie ezera neiztrūkstošais parks. No šīs Niagāras līdz tai pie ūdens krituma ceļš ved gar pašu upes jeb kanjona krastu. Līdz kamēr ieraugām izgaismoto Niagāras ūdenskritumu. Bērni saldi šņāc, un mums nav vaļas kāpt ārā to apbrīnot. Ceram uz sastrēgumiem iebraucot ASV, lai, stāvot rindā uz varavīksnes tilta, varētu apskatīt skatu, bet nekā, rindā tikai dažas mašīnas…

Pievienoju bildes no pastaigas pa Galtu.

Pagājušajā nedēļas nogalē braucām uz tepat blakus esošo Ontārio. Agitas pazītais profesors Pauls Īgls dzīvo tikai 2 stundu brauciena attālumā. Niagāras kanjons ir jāapskata no otras puses. Un Āfrikas zvēru safari parks ir atvērts pēdējo dienu.

Izbraucam sestdienā cik nu agri varam ar mūsu bērniem, kas vispār ir ļoti paklausīgi, bet ne jau visi vienā laikā. Pirmā pietura jau ir Kanādā, tepat aiz tilta. Robeža. Kur braucat, cik ilgi būsiet, kāds ir jūsu statuss ASV? Tādi bija jautājumi, un varējām braukt. Niagara Falls pilsēta Kanādas pusē ir tik masīva tūrisma citadele, cik vien tas vispār ir iespējams. Augstu viesnīcu virkne rindojas gar pašu upi un kanjonu, cita ar citu konkurējot par kādu no milzu tūristu pūļa. Pat ap 9 no rīta, pilnīgi nesezonā, ir samērā grūti noķert kādu kadru bez japāņa vai ķīnieša tajā. Tomēr iespaids, jāatzīst, ir tiešām labāks no Kanādas puses. Diemžēl tas nav nekāds noslēpums  nevienam, un par to ir arī jāmaksā. Ja ASV pusē atradām vietu mašīnai bez maksāšanas, tad Kanādas pusē tie ir 20 $. Labi var redzēt, ka amerikāņu puses kritums ir daudz mazāks. Viss lielais mākonis ceļas no Kanādas puses Pakava ūdenskrituma. Ūdenskritumam tiešām ir pusapaļa forma, un šķiet tieši formas dēļ tas veido savus slavenos mākoņus.

Arī ar laika apstākļiem mums ir noveicies, lai gan ir pavēss, ap 10 – 12 grādiem, ir saulains. Pēc pāris stundām dodamies tālāk. Gala mērķis – Kembridža. Amerikas kontinenta ieceļotājiem ir bijis stipri ierobežots vietvārdu katalogs, jo Eiropas pilsētu nosaukumus redzam atkal un atkal. Ir redzēta gan Livonija, gan Rīga, gan Maskava un Varšava. Kembridžas ir vairākas, un šī tātad ir Ontārio, Kanādā. Mēs esam izvēlējušies viesnīcu, kas sadarbojas ar mūsu safari parku, un par vienu cenu piedāvā arī parka biļetes.

Daba pa ceļam ir skaista, pilsētas – nu tā, ne visai. Īpaši nepievilcīga izskatās Hamiltona, ielas bedrainas, mājas un ēkas noplukušas. Izceļas divas lietas – garumu mēra kilometros, temperatūru mēra Celsija grādos, degvielu pārdod litros un ir īpaši daudz vīna dārzu. Metriskajā sistēmā izpaužas Kanādas franciskās saknes, franči Kanādu karalienei atdeva tikai pēc pazaudētā kara Eiropā ap 1790. gadu, ja nemaldos.

Arī mazu zemnieku bodīšu ar āboliem un citām rudens veltēm ir daudzum daudz. Vēlāk uzzinām interesantu lietu, šajā apvidū ir daudz menonītu fermeru. Menonīti ir reliģiska sekta, kristieši, kas pirms 500 gadiem sastrīdējās ar Romas pāvestu, un atbrauca uz Jauno kontinentu. Līdz šim baltam brīdim viņi ģimenēs runā savā viduslejasvācu valodā, bērnus māca paši, un zemi apstrādā ar zirgiem un savām rokām. Tādējādi viņus maz iespaido degvielas cenu pieaugums, kamēr viņu tradicionālajiem produktiem – augļiem un dārzeņiem, un lopkopības produktiem – pārdošanas cenas aug. Līdz ar to viņi – nu vismaz tie, kas ir čakli strādnieki – ir kļuvuši itin turīgi, un nesen viens nopircis savam dēlam fermu, samaksājot 400 000$ skaidrā naudā.

Līdz Hamiltonai ceļš iet starp Ontārio ezeru un Niagāras krauju, kas ir lieliska savā rudens rotā. Īpaši izceļas spilgti oranžās un sarkanās kļavas. Aiz Hamiltonas ceļš ved prom no ezera, un iekšā daudz lauksaimnieciskākos apvidos. Ceļu tīkls gan ir tikpat taisnstūrains kā ASV, un arī viss cits maz atšķiras. Miestos daudz visdažādāko konfesiju un ticību baznīcu, tādi paši ātrie ēstūži, tādi paši lielveikali un benzīna tanki. Patīkami atšķiras Galta, ko apmeklējam pastaigājoties pēcpusdienā, un Niagara-on-the-lake (Niagāra pie ezera), kam cauri braucam jau atpakaļceļā. Gelta nu ir viena no 3 pilsētiņām, kas saaugusi ar Kembridžu, kādreiz bijusi maza pilsēta pie lielas upes (Grand river) ar daudzām dzirnavām un manufaktūrām, Tagad tā ir jauki restaurēta ar glītām baznīcām un jaukām pastaigu takām gar upi.

Nākošais rīts, un dodamies uz Āfrikas Safari. Nedaudz dīvaini, Kanāda, zaļa daba, vēss rudens, un Āfrikas zvēri. No kādām 10 auto kasēm strādā divas. Laba zīme, apmeklētāju nebūs daudz. Uzreiz aiz kasēm norāde pa labi uz Safari Ceļu. Pēdējās Pieturas veikals, suņu būri, kur atstāt savus mīluļus, un uzraksts pie automātiskajiem vārtiem – Pārkāpēji Tiks Apēsti! Kā caur slūžām mūs ielaiž iekšā dārzā, kur krātiņā būsim mēs, bet zvēri – staigās brīvē. Pirmais aplis, un jau aiz žoga redzam pirmos leopardus. Oho, visi staipa kaklus, arī Kate. Klāvs un Kate tiek atsprādzēti no krēsliņiem lai labāk redz zvērus, un tur jau arī ir paši Lauvas. Kārtīgs bariņš, daži ieskājas, daži guļ nerātni izlaidušies, citi pastaigājas, bet Pats Lauva ar tumšām krēpēm guļ klasiskajā Lauvas Pozā un ne acu negroza un neliekas traucēties no kaut kādām tur mašīnām. Klāvs komentē, Kate skatās, Kārlis arī. Logu neviens vaļā negrib vērt. Kad kāds no lauvām noiet gar mašīnu pāris metrus atstatu, kņudinoša sajūta vēderā ir gan!

Nākošie – palieli mērkaķi ar plikām pakaļām, laikam paviāni. Viena paviānene ar ieskrējienu uzreiz uzlec mums pie loga, un, ar vienu roku turoties pie logu tīrītāja, ar otru grauž burkānu, ko iedevis kāds mazāk apzinīgs apmeklētājs, par ko tiek tūlīt skaļi apsaukts pa megafonu.

Tālāk nāk strausi, kas knābā spoguli, žirafes ar gariem kakliem, zebras, kas guļ tepat ceļa malā, degunradži mikroautobusa lielumā, kas ganās 2 metri no mums (aizver logu, tūlīt aizver logu – Agita brēc), Rags viņam tāds, ka šķiet ar to kā ar konservtaisāmo varētu mašīnu uzšķērst! Un kur tad vēl visas antilopes, putni, stirnas, bifeļi, jaki, un brieži!

Kad vēl neesam galā, Kate jau čuč. Iespaidi par daudz… Agita un puikas vēl izbrauc ar vilcieniņu un kuģīti, un dodamies pie profesora Īgla, kur mūsu bērni taisa troksni, kamēr profesori pie tējas tases runā savu profesoru runājamo. Īgls šķiet tik daudzpusīgs, visu viņš zina, par visu viņš ir interesējies.

Šodien ir trīs nedēļas (Agita to rakstīja jau senāk. K) kopš iebraucām Amerikā. Sadzīves lietas ir daudz maz iepazītas un darbs arī uzsākts.  Pēdējās nedēļas laikā ir bijuši vairāki raksti LV par izglītības ministra R.Ķīļa cīniņiem reformās, kompromisiem , rektoriem, studiju kvalitāti.  Tad nu īsumā pastāstīšu, kā šīs darba-izglītības, zinātnes lietas izskatās no šejienes. Sākšu ar to, ka vēl līdz šodienai neesmu tikusi pie pieejas universitātes datorsistēmai, bibliotēkai, bet tas joprojām tiek kārtots! Mans līgums arī paredz, ka universitāte mani nodrošina ar biroja vietu, datoru. Arī šīs struktūras vadītājs  to jau apliecināja savā pērnā gada novembra vēstulē.  Tā kā pirmās dienas bija aizņemtas ar mitekļa meklēšanu, tad par darba vietu arī dikti neinteresējos. Kad jautāju par savu darba telpu, tad viņi esot plānojuši man vietu skolas otrajā ēkā, kas nebūtu īsti prātīgi, jo mans profesors būtu citā ēkā (arī citus docētājus, ar kuriem profesors Sems mani iepazīstināja semestra atklāšanas dienā, ir Sema ēkā). Pie darba telpas tiku, jo mans profesors bija ar mieru savu kabinetu dalīt ar mani, tajā vietas tiešām pietiek un arī bija otrs galds. Profesors pats pamatā strādā mājās, bet šeit ir dienās, kad ir nodarbības. Tad varam arī aprunāties, dzirdēju arī viena studenta konsultāciju- atnāca papļāpāt , ka interesē  tas un tas, ko varētu ieteikt. Man patika ieteikums- palasi zinātniskos rakstus-šajā jomā to ir daudz un labi! Jāsaka, ka šeit plānojot nodarbību grafiku, docētāju vēlmes īpaši netiek ņemtas vērā, vismaz visu nē. Profesoram Semam šajā semestrī ir nodarbības 4 reizes nedēļā, sākas pirmdien plkst. 8:30, ar ko viņš ir neapmierināts- uz nodarbībām nāk tik kāda puse studentu. Redzēs cik studentu atnāks uz nodarbību, kad es to vadīšu! Atgriežoties pie darba vietas, Sema ieteikums bija izmantot savu pārnēsājamo datoru. Un labi, ka tam arī sekoju-citādi būtu vēl bez datora, ne tikai bez pieejas trūkuma datorsistēmai. Tā ka mans vecais Dell jau bija kalpojis kādus gadus 4-5, tad bija plānots šeit iepirkt jaunu. Tad nu varētu palepoties ar savu jauno HP Folio 13 collu datoru un īpaši jauko mapīti aploksnes formā (Tā gan ir MacBook Air, bet der labi. Biju noskatījusi citu, bet internets neakceptēja manu norādīto pasta adresi, jo tā atšķīrās no bankā norādītās adreses.) Jāsaka gan, ka varu lietot Universitātes viesu internetu, ko arī lietojam mājās-otrpus ielai.

Esmu pabijusi 2 studentu nodarbībās.  Nevaru piekrist viedokļiem, ka LV vismaz manā augstskolā būtu zema kvalitāte nodarbību saturam, organizācijai un infrastruktūrai.  Šeit praktiskie darbi Tūrisma plānošanā notiek nelielai grupai 10 cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies šo virzienu. Telpa neliela, profesors nāk ar pārnēsājamo projektoru datoru. Paiet kāds brīdis, kamēr sastellē! Tiek rādītas filmas, studiju piemēri, pēc kuru noskatīšanās to pārrunā.  Manuprāt, mūsu studenti ir prasīgāki, bet šeit izpildīgāki. Uzdotos darbus, bez ierunām izdara, arī uz vietas liek lasīt rakstus, tad pārrunā.. Labi, ka Džineta bija mani brīdinājusi par ēšanu nodarbībās, tas tiešām pārsteidz un nav diez ko feini, ka kāds sāk ēst salātus no bļodas!!

ŠODIEN 5. Oktobrī rakstu turpināju šim gabaliņam, jo mans pacietības mērs ir tuvu beigām. Vakardien, kas ir vairāk kā pēc mēneša,  IT puisis atveda uz ratiņiem datoru, ko uzlikt man kā stacionāro uz galda. Kaut biju teikusi, ka man ir savs pārnēsājamais dators, ka bez galda datora varu iztikt, bet man vajag pieeju printerim, lai varu izdrukāt kādu lapu. Puisis vēlējās saslēgt datoru, kamēr es esmu prom. Tā nu aizgāju mājās un šorīt nācu uz darbu ar domu, ka būs pieejams printeris. Protams vilšanās- nav pieejas printerim. Ap pēcpusdienu ierodas IT puisis un sāk kaut ko vāvuļot par printeri un pieejām, kas ir atļauts. Mēģina uz vietas pievienot vienam printerim šajā ēkās, kas neizdodas- nav tiesību. Tagad puisis aizgāja uz savu biroju, kaut ko noskaidrot, izdarīt.  Domāju izdrukāšu svētdienas sarunai sagatavoto materiālu ar profesoru Īglu Kanādā no Sema datora, jo tas ir visu laiku ieslēgts. Tas rāda, ka ir kļūda.. Esmu vienkārši loti nikna un dusmīga, novērojusi esmu, ka kādreiz Sems procesoram kuat ko aizmugurē pačubina.. Tagad jau smiekli nāk, bet manis pāris lapas tā arī nav izdrukātas. Būs jāiet kādā kabinetā prasīt palīdzību vai arī pie sarunām ar profesoru jāvelk dators ārā, vai jāuzraksta ar roku uz lapas..

Pirmdien 8. Oktobrī man pie Sema maģistra studentiem ir lekcija 2 stundu un 10 min. garumā- labi, ka tā ir jau izprintēta, lai varu piezīmes aprakstīt uz malām. Brīžiem nevar saprast vai viņi šeit baidās no manis, iztērēšu viņu resursus vai arī milzīgās procedūras visam lielā augstskolā, lai to pārvaldītu. Agita