Arhīvs

Raksti

 

Kajugas upe – no irokēzu valodas – līkumainā – patiešām ir līkumaina upe, kas savus 150 vai cik km tek cauri skaistai ielejai. Ieleju upe izgrauzusi 300 – 350 miljonus senos nogulumiežos, dolomītos. Ap 1795. gadu upe bija robeža starp ASV pavalstīm un Rietumu teritorijām. Tad ieradās pirmie uzņēmīgie bālģīmji, un sāka uz upes celt savas dzirnavas un kokzāģētavas. Pāris desmitgažu laikā upes ieleja tika pilnīgi pārmainīta. Līdz ap 1830. gadiem uzbūvēja Ohaio – Ēri kanālu, kas bija svarīgs posms satiksmes artērijā, lai no auglīgajiem Rietumu līdzenumiem labību un citus lauksaimniecības produktus nogādātu līdz Ēri ezeram, pa to līdz Bufalo, un tad pa mūsu jau iepazīto Ēri kanālu uz Olbani un Ņujorku. Ap Kajugu izauga rosīga rūpniecība, lai apkalpotu šo tirdzniecības ceļu. Rūpniecība, ko tajos laikos neregulēja nekas un neviens, Kajuga upi izmantoja tikai kā ūdens avotu un kanalizācijas noteci. Jau 1868. gadā upe bija tiktāl piegānīta ar rūpnieciskajiem atkritumiem, ka tā … aizdegās! Laikā no minētā gada līdz 1969. gadam ļaudis bija pieraduši redzēt upi kā neglītāko notekcauruli visā ASV… Nekas dzīvs upē nevarēja dzīvot līdz pat 75 jūdzes uz augšu no Klīvlendas, kur upe savu ‘bagātību’ iepludināja Ēri ezerā. 100 gadu laikā upe esot aizdegusies ‘vismaz’ 13. reižu. Tad, 1969. gadā, publika beidzot attapās. Pēc kaislīga raksta ietekmīgā Ņujorkas žurnālā, kas rakstīja, ka upe nevis tek bet izgaro, ka ļaudis upē nevar ielaist laivas, jo tās var izšķīst, nerunājot nemaz par peldēšanu, attapās arī valdīšana. No ap 100 līdzīgi ‘attīstītām’ teritorijām ASV tieši Kajuga, kas bija ja ne visvairāk sagandētā, tad viszināmākā vieta, tika pasludināta par vietu, kas jāaizsargā un jāreanimē. 1972. gadā prezidents parakstīja likumu, kas izveidoja Kajuga nacionālo rekreācijas zonu. 2000. gadā šī teritorija pārtapa par nacionālo parku, kongresmenim ieviešot izmaiņas likumā. Mainoties teritorijas statusam ir palielinājies apmeklētāju skaits teritorijā. No tā laika līdz šodienai ir pagājuši 40 gadi, un dzīvā daba Kajugā ir atgriezusies. No kanāla ir pāri palikušas tikai drupas, bet kanāla velkamā taka ir visapmeklētākais objekts Parkā. Piesārņojums tomēr vēl ir liels. Plakāts aicina zivis, kas noķertas upē, ēst tikai reizi divos vai vienā mēnesī, un mūsu grāmata par parkiem neiesaka upē peldēties. Parka brīvprātīgā darbiniece, ar ko aprunājamies, gan nav tik kategoriska, bet atzīst, tepat uz augšu pa upi esot vēl piesārņotas teritorijas, kas palu laikā applūstot, un tad ūdeņi nokļūstot upē.

Parks ir samērā apdzīvots, un šajā ziņā ir līdzīgs Gaujas NP. Arī ieleja ir līdzīga mērogos. Upe gan ir seklāka un mazāka par Gauju pie Siguldas. Pašlaik lapas kokiem ir gandrīz nobirušas, un tas labi, jo varam redzēt vairāk no ielejas, zaļā koku rota netraucē tālajiem skatiem.

Parka atrašanās apdzīvotā teritorijā, līdz ar to risinot parka attīstības jautājumus ar zemes īpašniekiem un iedzīvotājiem, kā arī netradicionālā situācija par aizsargājamas teritorijas izveidi ļoti piesārņotā vidē un teritorijas statusa maiņa bija būtiski iemesli, lai tieši šo parku izvēlētos iekļaut savā pētījuma darbā. Tad nu rīkojos pēc principa kā vēlēšanu kampaņās un arī mans profesors ieteica, vienkārši iet un klauvēt pie durvīm, bez iepriekšējas tikšanās saskaņošanas. Līdz ar to parka apmeklējumu sākām ar nacionālo parku servisa reģionālā Kajugas parka biroja apmeklējumu. Ieejot iekšā sagaida administratore, kundzīte gados, kura uzreiz noskaidro ko es vēlos, un tā kā gaitenī ir vēl kādi 5 darbinieki- visi parka formas tērpos, tad vienai no darbiniecēm viņa pārstāsta manu vajadzību. Nospriežu, ka šāda tipa saruna īsti nebūtu tāda, kas man vajadzīga. Bet nāk jau priekšnieka vietnieks, kurš ļoti laipni man veltīja kādu stundu laika, pastāstīdams par parka izveidi un apsaimniekošanu man interesējošos jautājumus, uzdāvināja man ASV parku apsaimniekošanas rokasgrāmatu, ko pats tiešām biezi izmanto darbā, to var redzēt pēc daudzajām atzīmēm un lapiņām grāmatā. Šī parka gada budžets ir 11 miljoni $ un tā kā šis parks ir apdzīvots ar plašām iespējām tajā iebraukt, tad parkā nav ieejas maksas kā tas ir lielākajā daļā citu parku. Parka teritorijā ir dzelzceļš, kura infrastruktūra pieder parkam, bet apsaimnieko nevalstiskā organizācija, nodrošinot pakalpojumu sniegšanu – parka apskates ainaviskās tūres. Parkam vēl ir laba sadarbība ar neatvalstisko organizāciju, kura apvieno 12 fermas jeb zemnieku saimniecības. Sarunas ar partneriem (īpašniekiem, iedzīvotājiem, pašvaldību, uzņēmējiem) parka teritorijā paņem daudz laika, bet tā kā parka darbība ir ilgtermiņa, tad nu atliek vien runāt, komunicēt un rast risinājumus. Šis kungs jau parku sistēmā strādā 33 gadus, bet ne mirkli nepalika iespaids, ka darbs būtu rutīna, viņš tiešām ar ļoti lielu aizrautību un dzīvi stāstīja par parku. Arī to, ka tomēr ir lietas, kuras aiziet līdz tiesai, tad tiesa ir tā, kura pieņēmumu lēmumu par konkrētā jautājuma virzību tālāk. Vēl jāatzīmē, ka parkos ir ļoti izplatīts brīvprātīgais darbs, šajā parkā ir ap 5000 brīvprātīgo, arī korporatīvie brīvprātīgie (uzņēmumi). Kundzīte, kas sagaida ienākot birojā, arī ir brīvprātīgā, kas gadā parkā nostrādā ap 600 stundu. Viņa ir aizgājusi pensijā, pirms tam strādājot pavisam citā nozarē, bet dzīvo parka teritorijā un ar prieku dara savu darbu. Patlaban parks strādā pie sabiedrības demogrāfijas portreta, lai apzinātu dažādas iedzīvotāju grupas, tsk tautības, lai izprastu kād veida pasākumi ir nepieciešami, lai cilvēki nāktu uz parku, izzinātu to un atrastos brīvā dabā. Jo kā Kanādas profesors Īgls minēja, tad ķīniešiem nemaz nav tādas parku kultūras, viņi nav auguši vidē, kur ierasts iet uz parku. Pēc šīs sarunas aiz prieka, ka tā ir izdevusies biju kā spārnos pacēlusies, lai pēc tam iepazītu parku. Nofotografējos kopā ar Paulu pie parka zīmes, no visiem ko manīju viņš vienīgais nebija formā! Tik daudz līdzīga bija ar Gaujas NP, kā būtu mājās, izņemot parka daļu, kas iekļaujas rūpnieciskajā teritorijā, bet arī tur ik pa brīdim ir nelieli sakopti zaļi atpūtas pleķīši. Līdzās pastāv ļoti liela daudzveidība, kas mēģina rast kompromisus, sadzīvot. Nacionālā parka teritorijā vēl atrodas nelieli pašvaldības parki apdzīvotajos centros, lai nodrošinātu atpūtas iespējas saviem iedzīvotājiem. Šeit kopumā ASV ir ļoti labi veidota pastaigu taku tīkla sistēma, nodrošinot savienotās takas ar citām pastaigu takām, piem., ar pašvaldības, štatu, nacionālo parku, Ēri kanāla utt.. Bija darba dienas vidus un cilvēki pa vienam, pa pāriem, vai ar suni pastaigā atbrauc izstaigā kādu līkumu un dodas projām. Dodoties no parka māju virzienā, izbraucām cauri Klīvlendas pilsētai, kas pārsteidza ar milzīgajiem rūpniecības apjomiem un pilsētas debesskrāpjiem. (Kaspars un Agita)

Advertisements

Vēlēšanu kampaņa ASV

Pēc 2 dienām būs noslēgušās prezidenta vēlēšanas ASV, kur cīņa notiek starp Obamu Demokrātiem un Romniju Republikāņiem. Kas uzvarēs (par šo domājām, kad pirms 2 nedēļām Vašingtonā noraudzījāmies uz Balto namu) un kā notiek šo vēlēšanu kampaņa? Mūsu miteklī TV nav, bet esam internetā noskatijušies otro debati starp kandidātiem. Plakātus ielās daudz nemana, tikai atsevišķus nelielus plakātus, kas pārsvarā iesprausti zemē pie māju pagalmiem, ielas malā, bet to nav nomācoši daudz kā tas ir Latvijā, ka uz katra staba rēgojas kāds politiķis. Man bija lieliska iespēja uzzināt vairāk par vēlēšanām ASV, piedaloties Fulbraita stipendiātu pieredzes seminārā par demokrātiju vēlēšanās, kas notika Nevadas štata Rīno pilsētā pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām. Vispirms – kāpēc Nevadā? Izrādās, ka Nevadas štata balsojumam ir izšķirošā nozīme uzvarai prezidenta vēlēšanās, tieši šīs 6 balsis izšķir rezultātu. Jo visos citos štatos iznākums jau esot prognozējams. Gatavošanās velēšanu kampaņai notiek 1,5 gadu iepriekš ar tendenci ar katrām pēdējām vēlēšanām arvien ātrāk sākties. Kopumā tiek lēsts, ka šajās vēlēšanas ir iztērēti 2 miljardi $. Bija iespēja dzirdēt daudz debates, kādas 6, kuras visas tika organizētas līdzīgi, 4 panelisti-diskusiju dalībnieki (pārstāvot gan demokrātus, gan republikāņus) un viens moderators un pēc tam kaudze ar fulbraitiešu jautājumiem, nekad nepietika laika, lai visi jautājumi tiktu uzdoti.

Interesantākās no visām diskusijām bija par spāņu izcelsmes amerikāņiem vēlēšanās, kas kopumā ir 56 miljoni balsu. Uz ko tika norādīts, ka Republikāņi ‘spāņu’ balsis ir zaudējuši ar izteikumu debatēs par to, ka viņiem pašiem (nelegālajiem imigrantiem) labprātīgi jāemigrē. Vēl tikāmies arī ar indiāņu jeb iedzimtajiem amerikāņiem (vienas no 556 ciltīm) pārstāvjiem. Radās iespaids, ka viņiem tomēr tā politika ir tālāka, ka pašiem vien ir jācīnās par pastāvēšanu.

Par ko galvenokārt sabiedrība runā vēlēšanu kontekstā, visnotaļ tās ir TV debates, tiek analizēts un uzskaitīts katrs vārds, piemēram, cik reizes kopumā, kurš no kandidātiem ir pieminējis Lībiju, Irānu, Ķīnu, Sīriju. Vai šīs ir ASV prezidenta vēlēšanas vai Irākas vēlēšanas. Cits pamanās, kāpēc Indija ne reizi nav pieminēta. 2 reizes apmeklēju republikāņu ofisu (tā bija sagadīšanās, jo bijām sadalīti dažādās grupās, citi apmeklēja arī demokrātus). Kas notiek kampaņas birojā 4-5 dienas pirms vēlēšanām un ko tad dara birojos?  Viens birojs ir telefoncentrāle ar 10 brīvprātīgajiem pie telefona – gados jaunākiem brīvprātīgajiem, kuru uzdevums ir zvanīt katram vēlētājam. Visi telefona zvani tiek reģistrēti internetā norādot vārdu, uzvārdu, sarunu uzdotos jautājumus, lai saprastu par kuru partiju vēlētājs balsos. Otrā birojā (ēkā) ir gados izteikti veci cilvēki –brīvprātīgie, kas kārto reklāmas materiālus. Balsot šajās vēlēšanās varēja jau 2 nedēļas iepriekš līdz sestdienai 3. novembrim un partijas centās pēc iespējas pielikt visus pūliņus, lai cilvēki nobalsotu iepriekšējā balsošanā. Visas reģistrētās telefonsarunas vismaz republikāņi nosūta uz partijas galveno biroju Vašingtonā, analizē situāciju un atkal zvana cilvēkiem, stāsta, runā, bet kampaņa ar telefonu vien nebeidzas. Viņi iet klauvē mājās pie durvīm vai līdzīgi kā viesnīcās uz durvju rokturiem uzkabina „ Lūdzu netraucēt” – tā šeit uzkarina bukletu ar aicinājumu balsot un informāciju par partiju. Tā vismaz notiek Nevadas štatā, jo kā jau minēju tur notiek cīņa par katru balsi. Daži iedzīvotāji jau ir pie savas mājas durvīm uzlikuši zīmes „ Es jau nobalsoju”, lai vairāk netraucē kampaņas cilvēki. Tie, kuri šaubās, par ko balsot , tātad saņem dubultā šo kampaņu no abām partijām. Šeit partijas zin, kurš ir nobalsojis un par ko. Lektore stāstīja, ka sestdien nobalsojusi un svētdien telefona zvans paldies, ka balsojāt par Obamu. Kā viņi to zin- vienkārši ļoti rūpīga ir analīze, pieņēmumi, modelēšanas programmas. Līdz ar to pēc redzētā un dzirdētā ir grūti teikt, ka šeit ir demokrātija vēlēšanās. Tajā pašā laikā ir vēlētāji- vietējās amatpersonas, kuras saka, ka viņu balsojums ir slepens, bet cits skaļi pauž, ka lepojas ar to, ka balsojis par..

Laika ziņā nekādi ierobežojumi kampaņām nav. Nevadas Universitātē Rīno pagalmā bija Obama reklāmas telts, bet universitātē iekšā bija plakāts, ka aiz šīs līnijas nekādas vēlēšanu reklāmas.

Rīno bija atsaukti gan kongresmeņi, gan senatori, lai runātu ar cilvēkiem un pēdējās 3 dienās teica, ka būs un būs vēl, ka darīs visu kampaņai, lai pārliecinātos, ka tie, kuri nav nobalsojuši pirms vēlēšanu termiņa, to noteikti izdarītu 6. novembrī otrdienā. Kārlim otrdien uz skolu nav jāiet, bet vai tur būs vēlēšanu iecirknis vai vienkārši, ka vēlēšanās skola slēgta, nezinām. Republikāņi, kas dzīvo Kalifornijas štatā, lai neizniekotu savu balsi, brauc vēlēt uz Nevadu. Pēc visa šī pastāsta un pieredzētā gaidu vēlēšanu iznākumu. Agita (līdz šim domāju, ka uzvarēs Obama, bet  tagad šaubos, un vairāk sliecos uz Romnija pusi

)

Braucot pa platajiem un šaurajiem lielceļiem veselām dienām, kaut kur kaut kas ir jāēd. Ceļinieku barošana ASV ir liela lieta. Ēstūžu ka biezs, bet nomācošais vairums ir arī nomācoši vienveidīgs. Pārsvarā makdonalda tipa iestādījumi (neesmu gan manījis, ka tos kāds šeit mēģinātu iesmērēt par restorāniem). Tad nāk dažāda kalibra picērijas – pie lielām franšīzes ķēdēm piederošas, un vienkāršākas. Un tad iestādījumi, kam nosaukumā figurē diner– nevis (diner) bet (dainer), no vārda pusdienot (to dine (to dain)). Tie beidzot ir ēstūži, kur iespējams var dabūt normāli ceptus kartupeļus un gaļas gabalu uz porcelāna šķīvja.

Pensilvānijas ziemeļos, vai Ņujorkas štata dienvidos iebraucām tādā. Novietojies starp lielceļu un trīszirgu miestiņu, tas bija balts namiņš autostāvvietas malā. Ejam iekšā, ēd vēl viena kompānija. Galdiņi servēti ar galdautiem un duramajiem. Izskatās ok. Sēžamies, puisis atnes ēdienkarti. Ēdienkarte it kā plaša, bet pamatideja – ņemiet dienas piedāvājum. Šodien svētdiena, par 11.95 lielam un 6.95 mazam (plus nodoklis un gandrīz obligātā deramnauda) piedāvā komplektu – dzērienu, salātiņu, pamatēdienu, saldējumu, kafiju vai limonādi. Ņemam. Maizītes, sviestu un zapti (protams, mazajos plastmasas ķocīšos) atnes uzreiz, tad kafiju un limonādi. Pepsi kaut ārā gandrīz salst, nes ar ledu. Ledus vispār te gandrīz kā obligātā dzērienu piedeva, ledus mašīnas visos hoteļos, un ledu gāž pie visiem dzērieniem. Bez žēlastības  prasām, lai maina un dod bez ledus. Salāti – trīs ēdamkarotes kapātu kāpostu, vai tikpat ābolu biezeņa – ir klāt arī tad pat. Un otrais ēdiens arī nav jāgaida ilgi. Kartupeļu biezputra, zirnīši, un vai nu šķiņķa šķēlītes, vai vistas fileja. Šķiņķis šķiet svaigi no konservu kārbas, biezenis – no pakas, un vista – kā jau ātrā sporta vista. Ēdam. Un pieēdam pilnus jo pilnus punčus. Kafiju papildina cik gribi, saldējums jau iet iekšā ar grūtībām.

Ēdnīcas iekārtojums vienkāršs, bet bez pretenzijām uz jebkādu stilu. Stūrī citas ceļotājiem noderīgas mantas – vietējie suvenīrķoči ar kļavu sīrupu, magnētiņi ar God Bless America, apsveikumu kartiņas, darba cimdi, un dažas rotaļlietas. Klāvs un Kate no tā plaukta (kur rakstīts – neaiztieciet, ja nevēlaties pirkt) ir jāgana nost. Pieejot tuvāk, ieraugu grāmatiņu OPPOSITES (Pretstati) un, tavu brīnumu – latviešu un angļu valodā! No kurienes šeit – ASV nomales vidū – varēja rasties veselas divas tādas, 1990. gadā Holandē iespiestas bērnu grāmatiņas, apkalpotājs nezināja. Šā vai tā, par 99 centiem atļāvāmies nopirkt vienu.

1962. gadā Pensilvānijas vidienē esošā miestiņa Centrālijas nomalē blakus kapiem vietējie dedzināja atkritumus, kā jau nereti bija darījuši. Atkritumu čupa bija sasviesta izstrādātā ogļu raktuvē, un notika tā, ka tur bija arī antracīta ogļu slānis, kas nebija izrakts. Un notika tā, ka ogles aizdegās. Tās gruzdēja vēl ilgi, līdz cilvēki kapos – tie, kas vēl nebija aprakti – sāka sūdzēties par galvas sāpēm. Pāris gadus vēlāk beidzot attapās kaut kādi oficiozie darboņi, un, izmērot CO līmeni saprata, ka zem zemes deg ogles. Degšana kulmināciju sasniedza ap 70. gadu beigām, kad nācās slēgt ceļa posmu, jo tas vairākos piegājienos iegrima par pāris metriem – burtiski karstās kritenēs. Ļaudis sāka no pilsētiņas plūst prom. Līdz no 1985. līdz 1991. gadam izsludināja vispārēju evakuāciju. Kādi 20 ļaudis gan ir palikuši, bet pārējie ir prom, mājas nojauktas. Palikušas dažas mājas kur dzīvo spītīgie, baznīca un kapi. Zeme kūp joprojām, un ogles degšot vēl 250 gadus. Interesanti, ka tikai pāris km uz abām pusēm ir citas pilsētiņas, kur dzīvo cilvēki un nesūdzas.

Nacionālais parks Shenandoah atrodas Apalaču kalnos, to daļā, ko dēvē par Blue Ridge kalniem (Zilie kalni, varētu teikt). Atkal, interesanta vēsture. Virdžīnijas pavalsts, kur kalni atrodas, ir viens no vecākajiem štatiem, un arī šie kalni nav izņēmums. Jau. Kopš 18 gs vidus baltie ieceļotāji 1920. gadu, kad tuvumā esošās Vašingtonas politiķi sāk spriest par dabas aizsargāšanu, un izveido Parku, Virdžīnijai nākas ar labu un ļaunu atpirkt ap 500 īpašumus. Daži, īpaši stūrgalvīgi kalnieši bija izcīnījuši tiesības palikt un dzīvot līdz mūža galam.
Lielākā parka atrakcija ir 160 km garais Skyline (debesmalas) ceļš. To izbūvēja 30. gados, un ceļš vijas gar kalnu grēdas virsotni, piedāvājot neskaitāmas skatu vietas. Kājāmgājējiem ir pieejamas ap 500 jūdžu garas takas, un visā parka garumā, 100 jūdzes, stiepjas daļa no Apalaču takas. Apalaču taka ir ap 3000 jūdžu gara…
Parkā ierodamies no ziemeļu puses. Esam atbraukuši darbdienā, jo nedēļas nogalēs parku gāž riņķī. Gadā to apmeklē ap miljons tūristu, no kuriem 200 000 tieši oktobrī, uz Zelta Rudeni. Lapu zelts ir īpaši krāšņs, jo te ir slavenie lapu koku meži. Pārsvarā ozoli, jo  dažādās hikorijas ir iznīcinājis kāds nebūt insekts. Drīz, pabraukuši pāris jūdzes, ejam staigāt. Izvēlamies trīs ap 2 km garas taciņas, jo mūsu mazie staigātāji diez ko vairāk noiet nevar. Ir brīnišķīgs rīts, debess zila jo zila, vēja nav, un var dzirdēt, kā krīt lapas un paukšķ zīles. Taka ved gar izbijušu saimniecību, vēl var nojaust, kur bijušas ēkas, redz kapu akmeņus, aku uz avota. Avotu jālej pudelē! Klāvs pavēl, bet šis avots ir gandrīz izsīcis, un pudelē tādu liet negribas. Pēc pusdienu uzkodām Agita un Kārlis aiziet ap 3 km garā slavenās Apalaču takas posmiņā (0.1 % no takas!). Pastaigas ir galvenais, ko te var darīt, bet lielais vairums tikai izbrauc cauri pa Skyline ceļu. Ir arī zirgu noma, bet velosipēdistus gan šeit īpaši negaida.
Protams, dzīvnieki bauda visas privilēģijas, redzējām vāveres, susurus, un briežus, bet lācis vēl nedodas rokā. Varbūt šodien, kad atkal dosimies uz šo pašu parku, jo tik daudz ko redzēt!

Atrodas Kanādā, Ontario provincē, Brūsa pussalā, kas savukārt iestiepjas Hurona ezerā, kādus 80 km. Tātad esam jau bijuši pie 3 no 5 Lielajiem ezeriem. Pussalā bālģīmji parādījušies samērā vēlu, tikai ap 1830. gadu, bet tad rāvušies čakli, un pa 20 gadiem visus mežus nocirtuši nost. Pēcāk arī lauksaimniecība sākusi nīkuļot, jo no Rietumiem, kur siltāks klimats un treknākas augsnes, labību ievest esot bijis lētāk. Metušies uz zveju, jo zivju bijis tā, ka ar katlu varējis pasmelt. Līdz kamēr kādam gaišprātim ienācis prātā, ka vajag ieviest nēģus. Un līdz ar to zivis no ezeriem pazudušas. Jo nēģi apēduši visus ikrus. Tagad Brūsa pussala atkopjas, jo šeit aktīvi cel un pērk vasaras mājas. Daba jau nu skaista, kaut kas uz Zviedrijas šēru pusi, vai Sāremā.

Nacionālais parks nav visā pussalas teritorijā, tikai tās ziemeļu daļā. Piebraucam pie ieejas. Tur jāmaksā 11,70 $, bet nav, kam. Ir jāaizpilda kvīts, un aploksnē ieliekot čeku vai kredītkartes datus, tā jāiemet kastē. Pašapkalpošanās!

Ejam uz ezera krastu gar mazāku ezeriņu. Blīvi skujkoku meži, egles, priedes, kadiķi, un tūjas. Ezeriņš caur karsta kriteņu notekām notek uz Hurona ezeru. Hurona krastā klinšu kraujas, šeit atsedzas 700 km garā Niagāras krauja, dolomītam līdzīgi nogulumieži. Taka, kas līdz ezeram (visu laiku gribas rakstīt – jūrai) ir itin lepna. pie klintīm paliek tāda, ka ar Kati un ratiem grūti izlēkāt. Klāvs gan rāpjas klintīs ka prieks.

Kaspars vēl iziet 5 km no Brūsa takas – tā iet pa un gar šo Niagaras krauju visus 700 km no Niagāras ūdenskritume līdz Brūsa pussalas galam. Skaistums neaprakstāms.