Centrālija

1962. gadā Pensilvānijas vidienē esošā miestiņa Centrālijas nomalē blakus kapiem vietējie dedzināja atkritumus, kā jau nereti bija darījuši. Atkritumu čupa bija sasviesta izstrādātā ogļu raktuvē, un notika tā, ka tur bija arī antracīta ogļu slānis, kas nebija izrakts. Un notika tā, ka ogles aizdegās. Tās gruzdēja vēl ilgi, līdz cilvēki kapos – tie, kas vēl nebija aprakti – sāka sūdzēties par galvas sāpēm. Pāris gadus vēlāk beidzot attapās kaut kādi oficiozie darboņi, un, izmērot CO līmeni saprata, ka zem zemes deg ogles. Degšana kulmināciju sasniedza ap 70. gadu beigām, kad nācās slēgt ceļa posmu, jo tas vairākos piegājienos iegrima par pāris metriem – burtiski karstās kritenēs. Ļaudis sāka no pilsētiņas plūst prom. Līdz no 1985. līdz 1991. gadam izsludināja vispārēju evakuāciju. Kādi 20 ļaudis gan ir palikuši, bet pārējie ir prom, mājas nojauktas. Palikušas dažas mājas kur dzīvo spītīgie, baznīca un kapi. Zeme kūp joprojām, un ogles degšot vēl 250 gadus. Interesanti, ka tikai pāris km uz abām pusēm ir citas pilsētiņas, kur dzīvo cilvēki un nesūdzas.