Adirondaiki

Adirondaiki. Atrodas Ņujorkas štata ziemeļdaļā. Izmēri – kā pusei Latvijas. Iedzīvotāji – 130000 cauru gadu, 330000 – vasaras sezonā. Kalni, līdzīgi augstumā kā Karpati, arī tik pat mežaini. Kalni veci, granītam, no kā tie veidoti, ir vairāk kā miljards gadu. Pēdējais ledus laikmets granītā atstājis labi saskatāmas švīkas, un, pēc ledus nokušanas – neskaitāmus ezerus un ezeriņus. Bālģīmji ar cirvjiem un zāģiem apvidū ieradās samērā vēlu, jau tad, kad koku ciršanas industrija sāka norietēt. Šā vai tā, ne kalnrūpniecība, ne koku izciršana kalnus pilnībā izpostīt nepaspēja, kalnrūpniecība atrada labākus un lētākus izpausmes apvidus, kokrūpniecībā pēc ogļu atradņu atklāšanas Amerikas vidienē iestājās apsīkums. Izcirst paspēja tikai apvidus, tuvākos Hudzonas upei. Tad pamodās pirmie vides aktīvisti, kam aktīvi palīdzēja tirgoņu un transporta lobijs Ņujorkā – tirgoņi bažījās, ka pēc mežu izciršanas visu vārgo augsni lieti saskalos Hudzonā, kas aizsērēs, apstādinot visa štata transporta artēriju. Tā, kopīgiem spēkiem, jau 1885. gadā tika pieņemti pirmie likumi, kas beidzās ar to, ka Adirondaiki kā ‘mūžīgi mežonīgi’ ir ierakstīti štata konstitūcijā. Pēdējā stratēģija, kas parkam ir sacerēta 1972. gadā, paredz, ka attīstība ir iespējama tikai jau apdzīvotās vietās, un arī citur štata teritorijās zemes lietošana ir ļoti reglamentēta, kokus, piemēram, nedrīkst cirst nemaz, arī ne slimus vai bojātus, tāpat nedrīkst zemes pārdot, iemainīt, dāvināt, utt. Kad cauri parka malai būvēja autostrādi uz štata ziemeļiem, štatam vajadzēja mainīt konstitūciju, lai tas būtu iespējams! Privātās zemes, kas Parka teritorijā ir drusku mazāk par pusi, ir brīvākas savā darbībā. Mežus drīkst cirst, bet arī te jebkāda būvniecība utt ir jāsaskaņo ar neskaitāmām Parka administrācijas nodaļām, tādējādi apgrūtinot procesus.

Mēs parkā pavadījām 4 dienas. Apmetāmies vienā no privātajiem kempingiem Oldfordžā (Old Forge), kas vēl bija atvērts.

Pārsvarā visi jau ir ciet, sezona beigusies. Oldfordža ir mazs miestiņš pie Pirmā ezera. Jau rakstīju par iedvesmas trūkumu nosaukumos. Ezeru virknē ir visi no Pirmā līdz Astotajam, un visiem apkārt mežaini pauguri. Esam samērā ērtā namiņā, divas istabiņas, duša, apkure, elektrība, plīts, ledusskapis, mikroviļņu krāsns. Skatu uz ezeriņu (bez numura) drusku maitā citi namiņi un uz ziemu sakrautā piknika galdu čupa. Citos nameļos arī pilns ar viesiem, ir arī pa kādam dullajam ar telti (vakaros temperatūra pie nulles). Drusku apgriezušies namelī, un izlasījuši vietējās baumas avīzītē, dodamies pa vienu no ieteiktajām takām, kas ir tepat, apkārt ezeriņam aiz loga. Takas sākumā A4 formāta laminēta lapa, ka pilnu apli apiet nevarot, bebri esot pastrādājuši. Tā arī ir. Tur, kur strautiņš ietek ezeriņā, bebru dambji appludinājuši vārgos cilvēku centienus uzturēt taciņu. Acīmredzams, ka neko lieli tie centieni bijuši nav. Mūsu centieni apiet ezeram beidzas ar ledus mešanu uz cita ledus, un Klāva atklāsmēm, ka dubļos var iestigt.

Nākošā dienā braucam nomāt kanoe. Kasparam un Kārlim nu dikti vajag izmantot šķietami pēdējo atvasaras dienu. Kanoe nomas vietā par laivu trūkumu sūdzēties nevar. Uz steķiem ir ap 500 kanoe un kajaku, un aiz stūra vīdēja vēl. Laime, ka cenas nebija tik pat lielas (38$ plus nodoklis dienā), un apkrāvām mūsu blūzmobīli ar dzeltenu kanoe. Mums ieteica pāris ezeriņus, vai Mūsu (Moose) upi. Uz ezeriņu aizbraucām izvizināt Agitu un mazos, bet pa upi laidās Kaspars un Kārlis. Upe dikti jau līdzenu tecējumu, nemaz nelīdzinās kalnu upei. Mazliet līdzīga Irbei, smilšains dibens, kristāldzidrs ūdens, priežu un egļu meži. Bebru paradīze, bet šeit tiem nav jāgrauž lielie koki, upes līkumi un vecupes nodrošina ūdens daudzumu, un krūmi – barību. Dambjus redzējām tik uz dažām pietekām. Upe pati tīrīta no kritušajiem kokiem. Lai gan upe tek tik netālu no apdzīvotām vietām, cilvēka darbības pēdas redz maz. Viena, divas nojumes, divi tilti, un dažas uz airiem uzzīmētas norādes, ja līkumi pārāk sazarojas. Vēl krāčaina posma apiešana pa tiltiņu, un divas dzērienu bundžas – nav daudz, ja kanoe puisis teica, ka sezonā pa upi palaižot ap 150 laivām dienā! Dzīvo, aizsargājamo dabu gan neredz. Tikai dažas pīles, un pāris bebru šļakstu. Cerējām ieraudzīt lāci…

Lāči visos Adirondaikos esot ap 4000 īpatņu. Tie gan ir mazāki par mūsu dažiem brūnajiem pinkaiņiem, melnie lāči. Šogad esot ap 100 zināmu gadījumu, kad lāči traucējuši cilvēkiem – vai otrādi. Adirondaikos privātās zemēs ir atļauts arī medīt, un esot nomedīti ap 300 lāču. 13 nošauti tādi, kas uzmākušies barības meklējumos. Viens esot iemanījies attaisīt mašīnas durvis, un pēc tam paklupis aiz telts striķiem, uzkrītot pusaudža kājām. Puika teicis, ka licies, ka liels suns uzveļas uz telts.

Pa vakara tumsu izbraucam līkumu gar pirmo līdz ceturto ezeru. Apbūvēts tā, ka reti kur var pie krasta tikt. Nav arī pie mums pierastās tauvas joslas, kanoe puisis teic, ka ar airu laiviņu šitajos 20 km garajos ezeros nav ko darīt, jo nav kur izkāpt krastā.

Nākošā dienā atvasara beigusies nav. Ejam pārgājienā uz Bald (plikpauraino) kalnu. Pie takas sākuma esam jau pēc astoņiem, vēl neviena cita kāpēja nemana. Takas galā nojumīte ar kasti, kastē grāmata, grāmatā jāpierakstās, kas takā ieiet, kas iznāk. Kamēr čammājamies, takā aiziet pāris ar suni, tie saka, ka Kates ratus kalnā pa klintīm nedabūsim. Ka ne, ne, ejam tāpat. Kate ik pa brīdim pa 10, 20 metriem noiet pati. Klāvs visās klintīs grib uzlīst pats. Kalns jau nav diez ko augsts, varbūt metrus 200, bet skati ir pa visiem 1000! Ezeri, ko ieskauj mežainie pakalni. Tik vējš, kas sacēlies, un sola laika maiņu, dzen mūs no kalna lejā. Visa pastaiga mums aizņem ap 3 stundām. Domājam, ka mazie bērni tūlīt mašīnā tikuši, gulēs, bet nekā, vēl ēdot ēstūzī 2. brokastis, mazie skraida no viena gala uz otru. Pēcpusdienai esam iecerējuši vēl citu pastaigu. Ap Moss (sūnu) ezeriņu, ap to pašu, pa kuru vakar vizinājāmies ar laivu. Domāts, darīts, un pastaigā mēs ejam. Kate ratos, Klāvs uz mazā trīsritenīša. Nebija ar mieru to atstāt. Laime, ka Kasparam līdzi bij striķis, ar ko Klāva transporta līdzekli vilkt tauvā. Un laime, ka ap minēto ezeru bij pamatīga taka, kādreiz izbūvēta kā zirgu izjādes ceļš.

Ezeriņš tik kluss un mierīgs, ka vai gribas makšķeri iesviest. Bet arī Adirondaikos, tāpat kā Bufalo apkārtnē, zivis satur daudz smago metālu. Lai gan Adirondaiki nekad nav bijuši tik industriāli kā daudzas citas vietas ASV, dzīvsudraba savienojumi te zivju barības ķēdē nonāk ar skābajiem lietiem no ASV vidienes lielajām ogļu spēkstacijām un dzelzs kausētuvēm. Ar ī meži cieš no skābajiem lietiem, vājinātajos kokos vieglāk ieviešas sēņu slimības un insekti. Dižskābarži, piemēram, gandrīz ir iznīkuši, un mežsargi ar bažām gaida citur jau esošās ošu insektu ordas.

Nākošās dienas rīts mūs sagaida ar pārsteigumu, atvasara ir beigusies, un uz zemes ir pirmais sniegs! Ir apmācies, bet dienas gaitā skaidrojas, un pa ceļam uz mājām vēl ilgi baudām skaistos ziemas cienīgos kalnu skatus.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: