Cuyahoga Valley National Park

 

Kajugas upe – no irokēzu valodas – līkumainā – patiešām ir līkumaina upe, kas savus 150 vai cik km tek cauri skaistai ielejai. Ieleju upe izgrauzusi 300 – 350 miljonus senos nogulumiežos, dolomītos. Ap 1795. gadu upe bija robeža starp ASV pavalstīm un Rietumu teritorijām. Tad ieradās pirmie uzņēmīgie bālģīmji, un sāka uz upes celt savas dzirnavas un kokzāģētavas. Pāris desmitgažu laikā upes ieleja tika pilnīgi pārmainīta. Līdz ap 1830. gadiem uzbūvēja Ohaio – Ēri kanālu, kas bija svarīgs posms satiksmes artērijā, lai no auglīgajiem Rietumu līdzenumiem labību un citus lauksaimniecības produktus nogādātu līdz Ēri ezeram, pa to līdz Bufalo, un tad pa mūsu jau iepazīto Ēri kanālu uz Olbani un Ņujorku. Ap Kajugu izauga rosīga rūpniecība, lai apkalpotu šo tirdzniecības ceļu. Rūpniecība, ko tajos laikos neregulēja nekas un neviens, Kajuga upi izmantoja tikai kā ūdens avotu un kanalizācijas noteci. Jau 1868. gadā upe bija tiktāl piegānīta ar rūpnieciskajiem atkritumiem, ka tā … aizdegās! Laikā no minētā gada līdz 1969. gadam ļaudis bija pieraduši redzēt upi kā neglītāko notekcauruli visā ASV… Nekas dzīvs upē nevarēja dzīvot līdz pat 75 jūdzes uz augšu no Klīvlendas, kur upe savu ‘bagātību’ iepludināja Ēri ezerā. 100 gadu laikā upe esot aizdegusies ‘vismaz’ 13. reižu. Tad, 1969. gadā, publika beidzot attapās. Pēc kaislīga raksta ietekmīgā Ņujorkas žurnālā, kas rakstīja, ka upe nevis tek bet izgaro, ka ļaudis upē nevar ielaist laivas, jo tās var izšķīst, nerunājot nemaz par peldēšanu, attapās arī valdīšana. No ap 100 līdzīgi ‘attīstītām’ teritorijām ASV tieši Kajuga, kas bija ja ne visvairāk sagandētā, tad viszināmākā vieta, tika pasludināta par vietu, kas jāaizsargā un jāreanimē. 1972. gadā prezidents parakstīja likumu, kas izveidoja Kajuga nacionālo rekreācijas zonu. 2000. gadā šī teritorija pārtapa par nacionālo parku, kongresmenim ieviešot izmaiņas likumā. Mainoties teritorijas statusam ir palielinājies apmeklētāju skaits teritorijā. No tā laika līdz šodienai ir pagājuši 40 gadi, un dzīvā daba Kajugā ir atgriezusies. No kanāla ir pāri palikušas tikai drupas, bet kanāla velkamā taka ir visapmeklētākais objekts Parkā. Piesārņojums tomēr vēl ir liels. Plakāts aicina zivis, kas noķertas upē, ēst tikai reizi divos vai vienā mēnesī, un mūsu grāmata par parkiem neiesaka upē peldēties. Parka brīvprātīgā darbiniece, ar ko aprunājamies, gan nav tik kategoriska, bet atzīst, tepat uz augšu pa upi esot vēl piesārņotas teritorijas, kas palu laikā applūstot, un tad ūdeņi nokļūstot upē.

Parks ir samērā apdzīvots, un šajā ziņā ir līdzīgs Gaujas NP. Arī ieleja ir līdzīga mērogos. Upe gan ir seklāka un mazāka par Gauju pie Siguldas. Pašlaik lapas kokiem ir gandrīz nobirušas, un tas labi, jo varam redzēt vairāk no ielejas, zaļā koku rota netraucē tālajiem skatiem.

Parka atrašanās apdzīvotā teritorijā, līdz ar to risinot parka attīstības jautājumus ar zemes īpašniekiem un iedzīvotājiem, kā arī netradicionālā situācija par aizsargājamas teritorijas izveidi ļoti piesārņotā vidē un teritorijas statusa maiņa bija būtiski iemesli, lai tieši šo parku izvēlētos iekļaut savā pētījuma darbā. Tad nu rīkojos pēc principa kā vēlēšanu kampaņās un arī mans profesors ieteica, vienkārši iet un klauvēt pie durvīm, bez iepriekšējas tikšanās saskaņošanas. Līdz ar to parka apmeklējumu sākām ar nacionālo parku servisa reģionālā Kajugas parka biroja apmeklējumu. Ieejot iekšā sagaida administratore, kundzīte gados, kura uzreiz noskaidro ko es vēlos, un tā kā gaitenī ir vēl kādi 5 darbinieki- visi parka formas tērpos, tad vienai no darbiniecēm viņa pārstāsta manu vajadzību. Nospriežu, ka šāda tipa saruna īsti nebūtu tāda, kas man vajadzīga. Bet nāk jau priekšnieka vietnieks, kurš ļoti laipni man veltīja kādu stundu laika, pastāstīdams par parka izveidi un apsaimniekošanu man interesējošos jautājumus, uzdāvināja man ASV parku apsaimniekošanas rokasgrāmatu, ko pats tiešām biezi izmanto darbā, to var redzēt pēc daudzajām atzīmēm un lapiņām grāmatā. Šī parka gada budžets ir 11 miljoni $ un tā kā šis parks ir apdzīvots ar plašām iespējām tajā iebraukt, tad parkā nav ieejas maksas kā tas ir lielākajā daļā citu parku. Parka teritorijā ir dzelzceļš, kura infrastruktūra pieder parkam, bet apsaimnieko nevalstiskā organizācija, nodrošinot pakalpojumu sniegšanu – parka apskates ainaviskās tūres. Parkam vēl ir laba sadarbība ar neatvalstisko organizāciju, kura apvieno 12 fermas jeb zemnieku saimniecības. Sarunas ar partneriem (īpašniekiem, iedzīvotājiem, pašvaldību, uzņēmējiem) parka teritorijā paņem daudz laika, bet tā kā parka darbība ir ilgtermiņa, tad nu atliek vien runāt, komunicēt un rast risinājumus. Šis kungs jau parku sistēmā strādā 33 gadus, bet ne mirkli nepalika iespaids, ka darbs būtu rutīna, viņš tiešām ar ļoti lielu aizrautību un dzīvi stāstīja par parku. Arī to, ka tomēr ir lietas, kuras aiziet līdz tiesai, tad tiesa ir tā, kura pieņēmumu lēmumu par konkrētā jautājuma virzību tālāk. Vēl jāatzīmē, ka parkos ir ļoti izplatīts brīvprātīgais darbs, šajā parkā ir ap 5000 brīvprātīgo, arī korporatīvie brīvprātīgie (uzņēmumi). Kundzīte, kas sagaida ienākot birojā, arī ir brīvprātīgā, kas gadā parkā nostrādā ap 600 stundu. Viņa ir aizgājusi pensijā, pirms tam strādājot pavisam citā nozarē, bet dzīvo parka teritorijā un ar prieku dara savu darbu. Patlaban parks strādā pie sabiedrības demogrāfijas portreta, lai apzinātu dažādas iedzīvotāju grupas, tsk tautības, lai izprastu kād veida pasākumi ir nepieciešami, lai cilvēki nāktu uz parku, izzinātu to un atrastos brīvā dabā. Jo kā Kanādas profesors Īgls minēja, tad ķīniešiem nemaz nav tādas parku kultūras, viņi nav auguši vidē, kur ierasts iet uz parku. Pēc šīs sarunas aiz prieka, ka tā ir izdevusies biju kā spārnos pacēlusies, lai pēc tam iepazītu parku. Nofotografējos kopā ar Paulu pie parka zīmes, no visiem ko manīju viņš vienīgais nebija formā! Tik daudz līdzīga bija ar Gaujas NP, kā būtu mājās, izņemot parka daļu, kas iekļaujas rūpnieciskajā teritorijā, bet arī tur ik pa brīdim ir nelieli sakopti zaļi atpūtas pleķīši. Līdzās pastāv ļoti liela daudzveidība, kas mēģina rast kompromisus, sadzīvot. Nacionālā parka teritorijā vēl atrodas nelieli pašvaldības parki apdzīvotajos centros, lai nodrošinātu atpūtas iespējas saviem iedzīvotājiem. Šeit kopumā ASV ir ļoti labi veidota pastaigu taku tīkla sistēma, nodrošinot savienotās takas ar citām pastaigu takām, piem., ar pašvaldības, štatu, nacionālo parku, Ēri kanāla utt.. Bija darba dienas vidus un cilvēki pa vienam, pa pāriem, vai ar suni pastaigā atbrauc izstaigā kādu līkumu un dodas projām. Dodoties no parka māju virzienā, izbraucām cauri Klīvlendas pilsētai, kas pārsteidza ar milzīgajiem rūpniecības apjomiem un pilsētas debesskrāpjiem. (Kaspars un Agita)

Advertisements
3 comments
  1. Aigars said:

    Par ķiniešiem un parkiem ,tie ir apsolūti meli , ka ķīniesiem nav parku kultūras , aizbrauciet ,paņemiet līdzi to pārgudro reindžeri un paskatieties, Jūs abi dzirdējāt manu stāstu, kāpēc ķīniesiem nedod pļaujmašīnu. Tas ir par parkiem…..

  2. Aigar, doma bij tāda, ka jaunajiem imigrantiem noi Dienvidaustrumāzijas, gan ķīniešiem, gan citiem, nav pierasts, vai ir mazāk pierasts apmaklēt Parkus. Nevis tas, ka Ķīnā nav nacionālo parku. Kas tas par ļaujmasīnas stāstu?

  3. Un profesors Īgls nav nekāds pārgudrais reindžeris, viņš ir Autoritāte ar Lielo Burtu savā jomā, un nesen uzrakstījis grāmatu par parkiem Ķīnā. Uzsvaru liekot uz to, ka parki Ķīnā diemžēl kalpo vairāk kā kabatas piepildītājs valdošajai elitei, nevis kā dabas aizsardzības vai rekreācijas instruments…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: