Brauciens uz Katskiļiem

Tātad, jau ziņojām, ka iegādājāmies gaiši zilu jeb zaļu automobili Kavalieri, ar ko turpmāk pārvietoties. Herca aģentūra mums gribēja piestādīt 400 dolāru rēķinu, ja Ņūdžersijā iznomāto auto mēs atstātu Bufalo. Ja nogādātu līdz 30 jūdzes no oriģinālās izīrēšanas vietas – nekas nav jāmaksā. Tad ko? Izvēlamies Morisburgu, kas ir 20 jūdzes no Meiplvudas mums tuvāk, un braucam atdot vāģi. Vienā virzienā – 381 jūdze, jeb 613 km. Kaspars un Klāvs ‘jaunajā’ 1993. gada ‘blūzmobīlī’, Agita, Kate, un Kārlis – ‘vecajā’ 2012. gada nisanā. Piektdiena, izbraucam uzreiz pēc Kārļa atvešanas no skolas. Tieši pirms izbraukšanas – uzkaras telefonā esošā iGo navigācija. Kā parasti. Nisanā gan ir Herca navigācija, un sūtam Agitu pa priekšu. Piektdienai paredzētas ap 250 jūdzes līdz kādai vietai ar nosaukumu Klārka Virsotnes, kur paredzam naktsmājas. Braucam pa maksas lielceļu. Garlaicība tāda, ka pat bērnu čurāšanas pauzes uztveram ar prieku. Lasu ceļa zīmes. Jo amerikāņiem no Eiropā pierastām ceļa zīmēm ir tikai divas – STOP un ”dodiet ceļu’. Ātruma ierobežojumi un aizlieguma zīmes – uz balta fona vienkāršs teksts, brīdinājuma zīmes – dzelteni kvadrāti ar tekstu vai apzīmējumu. Ātruma ierobežojums – 65 mph (jūdzes stundā, ap 105 kmh). Remontu zonās parasti 55 mpg (ap 88 kmh). Īpaši ātrāk par 75 mph (120 kmh) nebraucam ne mēs, ne arī kāds cits. Tomēr divās trīs vietās redz policijas apstādinātus auto. Blūzmobīlis par spīti gadiem, rūsai, un krāsai satiksmei līdzi turas godam. Drusku skaļāks ir, šis tas grab, amortizatoru, šķiet, nav nemaz, bet pabraukt var itin labi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. Jo arī citi teksti ir visai interesanti. Visi šķērsojošie ceļi, gan pa augšu, gan pa apakšu, ir ar norādēm, kā tos sauc. Protams, arī upes. Upju nosaukumos visbiežāk var atpazīt indiāņu vietvārdus, bet netrūkst arī tādu kā – Piecu Jūdžu strauts, un tamlīdzīgi. Braucam. Garlaicība. Lasam ceļa zīmes. „Aizliegts mēslot, sods 500$”. „Štata likums: sodi dubultoti remontdarbu zonā”. Remontdarbu daudz. Arī ceļa stāvoklis stipri dažāds, visvairāk kaitina vecie betona ceļa gabali, braucam kā ar vilcienu, dudun, dudun. Dudun, dudun. Tilti tikai ar betona segumu, tas rievots, lai labāka saķere. Un skaļš riepām. ‘Kas tur bija?’ Klāvs vienmēr prasa. Pirms tiltiem atgādinājums – „Tilts var būt ledains”. Dažās vietās, kur kaut kas īpaši bīstams vai, atgādinājums „Tiesības nost pēc diviem ātruma pārkāpumiem”, „Dzert un braukt stingri aizliegts”. Benzīna tankos, kur piestājam izlaist upi, tāpat kā pie mums un citur pasaulē plašā klāstā tirgo alu. Visos ēstūžos gan tā nav, vismaz mums trāpījās viens, kur nebija. Toties tur deva ledus tēju bez ierobežojuma. Un tā bija īsta tēja, kas atdzesēta un papildināta ar ledu, nevis cukurūdens no pudeles. Braucam tālāk. Iebraucam Pensilvānijā. Pensilvānijas apvidus ir ainavisks ar kalniem, pauguriem un skaisti iekrājuši sārti. Ceļš labāks, štats var atļauties pirms tiltiem uzlikt ne tikai lakonisko „Uzmanību, ledus”, bet gan izsmeļošo „Ceļa segums uz tiltiem un pārvadiem apledo pirms pārējā ceļa seguma”. Paldies par informāciju, būs jāliek aiz auss. Ziņa par to, ka „Lietojiet gaismas, ja lietojiet logu tīrītājus” gan bija noderīga. Vismaz sapratu, kāpēc daži vēl līdz vēlam vakaram neslēdz gaismas iekšā. Visi jau nevar būt tādi kā Agita, kas domā, ka gaismas ir automātiskas, un ieslēdz tās tikai pēc atgādinājuma. Satumst jau ap 19:00. Vēl braucams labs gabals, kad Agita pēkšņi tumsā sajauc lielceļa nobrauktuves un aizbrauc nepareizi. Jāatzīst, ka braukt tumsā un paralēli skatīties kartes maršrutēšanā, īpaši palielinoties auto plūsmai un Katei spiedzot, brēcot bija grūti. Kārlis gan centās kā varēja māsiņu nomierināt, bet viņa nepadevās un turpināja āli! Ātri gan attopas, bet paliek aiz mums ar Klāvu. Nu esam pilnīgi Google navigācijas varā, bet tā itin labi nogādā mūs līdz viesnīcai Ecolodges. Agita ir klāt pēc dažām minūtēm. Un bērni nomierinājušies, bet sākas jauna cīņa par televīzijas kanāliem, jo jāpiebilst, ka mūsu miteklī šīs ierīces nav.

Nākošajā dienā, sestdienā, mūs gaida vēl 2 stundu brauciens līdz Hercam, un tad vēl 2 stundu brauciens līdz Katskiļu (Catskills) kalniem, kur esam sarunājuši naktsmājas Ņujorkas latviešu draudzei piederošā atpūtas namā. Brauciens līdz turienei ir vakarvakara turpinājums, lielceļi mums jau līdzinās modernizētai Dantes ellei. Kad ieraugām Hertz biroju, tad riņķojam kādus divus goda apļus, lai saprastu kur un kā iebraukt, lai auto nodotu. Viss beigās norit ātri, pēc telefona zvana uz kantori. Tad nu visi sarāpjamies savā Kavalierī un dodamies tālāk ar vienu auto. Klāvs vēlāk šad un tad skaidros, kur otra mašīna! Kad esam tuvāk Katskiļiem, braucam nost no šosejas, un izvēlamies tūristu pilnos mazos celiņus. Pilsētiņas greznas, un vienas no vecākajām jaunajā kontinentā. Kad holandieši nodibināja Jauno Amsterdamu – tagadējo Ņujorku – tad viņu tirgotāji un kolonisti devās uz augšu pa Hudzona upi, un dibināja apmetnes, lai tirgotos ar iezemiešiem, un vēlāk arī apmetās tur uz dzīvi. Pilsētiņām – gan tikai centriņiem – tiešām ir zināms Anglijas ciemu šarms.

Ierodamies latviešu draudzes vasaras atpūtas namā.

Tur saimnieko Janīna un Jānis, šķiet brālis un māsa?, abi jau gados, šķiet, ap 60. Esot 80. gados atbēguši no Polijas uz ASV, dzimuši Polijā, Latviju redzējuši nav. Nometne iekārtojusies nelielā kalnu ielejā, pie upītes (Daugava, vēsta uzraksts pie tiltiņa, bet šai Daugavai suns pāri varētu pārčurāt), kas ietek ezeriņā. Platība esot ap 70 akru (kādi 35 ha). Blakus vēl 2 latviešu, un viens vāciešu īpašums. Iekārtojamies istabās, ejam apskatīt apkārtni. Ēkas visas pavecas, bet kārtīgas. Pašlaik tukšas, bet visu vasaru nepārtraukti esot visādas nometnes un sarīkojumi. Ir vairākas viesu ēkas, sporta laukumi, peldu vieta ezeriņā. Laiks ļoti miglains, mitrs, velk uz lietu. Kārtīgi izšūpinājuši bērnus, kas ir sajūsmā, paēdam pašu gatavotas vakariņas lielajā virtuvē uz pannas, kam ir apmēram metrs diametrā, un liekamies pie miera.

Svētdiena uzaust skaidra. Debess ir zila, kalni – jau rudenīgā rotā. Skaisti, aizvējā silti, un tāds miers…

To traucē tikai mūsu bērnu čala, kam nevajag nekādus obligātos skatu punktus un izcilos tūrisma objektus. Pie brokastu galda ar apspriežoties ar Janīnu tomēr top skaidrs – tos vajadzēs. Jo pierādās Apalaču spožums un posts, tie ir tik ļoti mežiem apauguši, ka tālus skatus no tiem ieraudzīt grūti. Tuvākais kalns no atpūtas nama ir tepat, stundas kāpiena attālumā, bet, ak vai, aiz vāciešu privātīpašuma, kam netīk, ka caur viņu mežu kāds staigā. Citas takas, kas kartē redzamas, esot stāvas un mums ar maziem bērniem pavisam nepieejamas. Nu ko, braucam uz kārtējo dabas parku (iebraukšana $8), un ejam aplūkot slavenu skatu – izbijušu viesnīcas vietu, kur no augšas paveras skats kādu 30 km garumā uz 5 – 8 km tālu esošo Hudzona upi un tās ieleju. Nu ko lai saka – skaisti!

Viesnīca tur bijusi no 1880. gadiem līdz 1960. gadiem, kad bagātie ņujorkieši to izbrāķējuši par labu aizjūras kūrortiem. Katskiļi ap to laiku tā kā pagrimuši, un tajos sacelti ne mazums līdzīgu atpūtas namu kā latviešu nams. Redzējām uzrakstu arī krievu valodā, kas izskatījās nedaudz jocīgi, baza otdiha, un arī ukraiņu katoļu koka baznīciņu, kas izskatījās nu īsti kā Karpatos. Tagad gan Katskiļi ir itin populāra atpūtas vieta, arī ziemā, jo te ir tuvākie nopietna izmēra slēpošanas nobraucieni Ņujorkai.

Mājupceļā devāmies uz rietumiem pa maziem celiņiem. Kalni palika aizvien mazāki, līdz ceļš vairs nelīkumoja tiem apkārt, bet pa amerikāņu modei gāja pa taisno, augšā, lejā, augšā, kā pa milzīgu veļas dēli. Braucām gar Pirkstu ezeriem (Finger lakes), gariem, šauriem glaciāliem ezeriem. Pamanot norādi – skats uz ūdenskritumu – devāmies turp, lai rietošās saules staros pagūtu skatīt ideālas formas idillisku ūdenskritumu, un vēlreiz gūtu apstiprinājumu jau saprastajai atziņai – ASV austrumu krastā ir tik daudz ko skatīt, redzēt, un piedzīvot, ka mums nebūs laika doties ‘skatīt kaut ko lielu’ uz Rietumiem.