Arhīvs

Monthly Archives: septembris 2012

Dažiem no jums būs zināms, kas ir slēpņošana, dažiem nē. Tad nu tiem, kas nezina, skaidrojums būs nākošajā rindkopā.

Slēpņošana ir slēpņu meklēšana, atrašana, un slēpšana, izmantojot modernās tehnoloģijas – GPS uztvērējus. GPS ir aparāts, kas ļauj noteikt atrašanās vietu uz zemeslodes pēc ģeogrāfiskajām koordinātām. Tad nu ir (ļoti daudz) ļaužu kas paslēpj slēpni kādā zīmīgā vai nozīmīgā vietā un koordinātas nopublicē interneta vietnē http://www.geocaching.com. Un ir vēl vairāk ļaužu, kas pavada brīvo laiku slēpņus meklējot. Kādus pāris mēnešus pie slēpņotājiem esam pieskaitāmi ari mēs. Galvenokārt jau mēs ar Kārli, bet arī Agita un Klāvs reizēm piedalās meklēšanā.

Slēpņošana ir aizsākusies ASV, un tāpēc nav brīnums, ka slēpņu šeit ir ārkārtīgi daudz! Jebkur, kur līdz šim esam palikuši pa nakti, lielākais 300 m attālumā ir bijis kāds slēpnis. Mūsu pirmais Amerikas slēpnis bija paslēpts zvanā.

Zvans bija pie ugunsdzēsēju depo durvīm, 100 m no mūsu viesnīcas durvīm. Bija arī ļoti asprātīgs slēpnis izdobtā akmenī (made in China), vai 7 galonu spainī.

Un vēl šāds:

Tagad mums ar Kārli ir pa krietni lietotam velosipēdam, un varam meklēt apkārtējos slēpņus uz vella(pēda) paraušanu! Lielākā daļa pilsētas slēpņu ir ļoti atklātās vietās, un lai tos ‘paņemtu’ ir jāgaida lai neviens nenolūr. Dažreiz tas nav viegli!

Tuvākais slēpnis ir tepat pāri ielai, 42 metri no mums.

Tā. Skolu sistēma ir stingri piesaistīta dzīves vietai. Tas jau mums bija zināms iepriekš. Bet tomēr ne Viljamsvilā, ne Snaiderā kur (it kā) ir labākas skolas mums māju noīrēt neizdevās. Māju noīrējām Bufalo pilsētas robežās, gan tikai pāris ielas no Bufalo robežām. Šeit skaitās tāds štruntīgāks rajons nekā iepriekš minētās priekšpilsētas, kas gan ir ieaugušas lielpilsētā.

Tad, kad mums bija zināma dzīves vietas adrese, zvanīju uz Bufalo skolu lietu departamentu, vai kā viņu tur sauc. Tur man pateica, ka tuvākais laiks, kad viņi var tikties ar Kārli un izvērtēt viņa angļu valodas zināšanas ir 6. datumā 9:30. Tad nu vakar deviņos trīsdesmit braucām 5 jūdzes līdz centram kur lielā, 50. gados celtā ķieģeļu namā dzīvo šis departaments. Līdzi mums vajadzēja pases, dzimšanas apliecību, skolas sekmju lapu, vakcinācijas pasi. Pēc 10 minūšu gaidīšanas mūs laipni uzklausīja Džo 102. telpā. Džo teica, ka Kārļa vecumam atbilstoša esot 7. klase, un parokoties pa internetu, un salīdzinot Latvijas un ASV skolu sistēmu viņš ar gandarījumu secināja ka viņam taisnība, un Kārlis ies 7. klasē, bet ar skolotāju, kas strādā ar bērniem, kam angļu valoda nav dzimtā. Kārļa valodas zināšanas Džo novērtēja ar iesācēja līmeni.

Pēc tam mums vajadzēja iet uz 109. telpu, kur bija milzīga rinda uz reģistrācijas pieteikuma aizpildīšanu. To gan varēja aizpildīt arī internetā mājās. Tāpēc devāmies mājās, kur man pagāja vismaz stunda, kamēr aizpildīju ļoti apjomīgu veidlapu. Paralēli ar to, kamēr sistēma, ko acīm redzot noslogoju ne jau es viens, pārlādējās 3 reizes, aizpildīju gandrīz tik par apjomīgu papīru blāķi par Klāva bērnu dārzu.

Šorīt jau astoņos bijām atpakaļ pie 109. telpas durvīm. Jāsaka, ka atšķirībā no Džo, kas bija gan laipns, gan noderīgi izpalīdzīgs, pārējie darbinieki, nē, patiesību sakot jāsaka – darbinieces!, bija tikai laipnas, ne izpalīdzīgas, ne noderīgas viņas īpaši nebija. Pārsvarā tikai aizpildīja telpu, un pārkopēja jau pārkopēto, papriekšu 109. telpā, tad 101. telpā, un visbeidzot 102. telpā, kur visu papīru kolekciju ieskanēja datorā, un ar roku uzskricelēja papīru, ka Kārlim ir vieta Latayette High School. Viņiem te ir viena skola no 1. līdz 6. klasei, un nākošā no 7. līdz 12. Jāsaka gan, ka ar visu šito vazāšanos no Poncija pie Pilāta un atpakaļ jau deviņos bijām cauri, un piebraucām pie lieliskas pagājušā gadsimta jūgendstila ēkas, jau minētās skolas. Tā aizņem veselu kvartālu. Kvartāls gan nav liels, un skola neizskatās milzīga. Skolā iepazināmies ar administrāciju, un noskaidrojām, ka Kārli katru dienu uz un no skolas aizvedīs skolas dzeltenais autobuss. Skola nav ļoti tuvu, bet laikam tuvākā ar šo specializēto skolotāju. Kārlim bija bail uzreiz palikt skolā. Uz skolu tātad ies pirmdien.

Pilsētas skolas visas par brīvu, sauklis – lai neviens bērns nepaliek malā. Bufalo skolu sistēmā ir milzumdaudz skolu, esam braukuši garam vismaz desmit tādām. Lafajete skolai ir 205. numurs. Tāda centralizēta skolu sadales sistēma gan var nepatikt vecākiem, bet ļoti iespējams, ka tas ir efektīvs veids kā organizēt bērnu sadali pa skolām.

Klāva bērnu dārzs toties ir universitātes teritorijā un par to būs jāmaksā. Klāvs ies 2 dienas nedēļā, otrdienās un ceturtdienās. Viņa grupiņas skolotājs ir jauns vīrietis. Esot gan retums arī Amerikā! Otra skolotāja gan ir viņa. Bērnu dārzs sāk darbu 7:15, un ilgst līdz vēlai pēcpusdienai. Ar trim ēdienreizēm bez cūkgaļas. Un ēdienkarte jau ir zināma līdz Ziemassvētkiem. Un dienas režīms arī, pa minūtēm. Bērnu dārzs ir no mums kādu kilometru, ne vairāk, ejamā attālumā. Klāvu bērnudārza apskatē uzreiz piesaistīja mazi trīsritenīši rotaļu telpā. Aizpildāmie papīri bija ielikti mapītē, mapītes otrā pusē bija ievietota informācija vecākiem, rokasgrāmata par bērnu dārzu, kas šķiet ir labi salīdzinājumā ar LV, kur sapulcē viss ir jāpieraksta. Kaut gan šo rokasgrāmatu vēl neesam izlasījuši, bet ieskatījušies tikai.

Katei pagaidām visvieglāk. Ir labi, kur mamma. Un parciņos, kur rotaļu laukumi, tur tā vien mazās acis zib par lielo brāļu izdarībām. Un patīk šūpoties.

Vēl par birokrātiem. Elektrības kompānija mums aizbildinājās, ka ir milzumdaudz darba. Un ka elektrību var pieslēgt tikai 6. datumā. 9 dienas viņi nebija spējīgi mums atsūtīt kādu, kas pagriež kloķi. Viņiem zvanot papriekšu ir jāizrunājas ar datoru, kamēr tiek pie dzīvas personas. Dzīvā persona jautā manu vārdu, adresi, klienta numuru, dzimšanas datumu, telefona numuru, sociālās apdrošināšanas numuru (kura nav), un, noskaidrojusi visu šo svarīgo informāciju, beidzot prasa: ar ko varam šodien palīdzēt? Vairākas reizes zvanīju, bet visas dzīvās personas turējās kā klintis, jūsu iesniegums ir pieņemts, to ierakstīs plānā, plānu izskatīs, apstiprinās, un tad, kaut kad 6. datumā… Lieki teikt, ka 6. datumā viens pusakls viegli šļupstošs paši saprotat kādā ādas krāsā tērpts vīrelis ieradās jau krietni pēc apsolītajiem pieciem, un minūtes laikā norāva veco plombi, pagrieza kloķi, un uzlika jaunu plombi.

Par visu šo gan ir tomēr kāds prieciņš, elektrības abonēšanas maksa ir kādi 4 dolāri, un kilovatstunda maksā apmēram 6 centi. Nu tā kaut kā.

Bufalo atrodas pie Niagāras upes, pa kuru Ēri ezera ūdeņi ar lielu troksni krīt Ontārio ezerā. Domājām, ka pie tik lieliem ūdeņiem jau nu peldvietu būs pa pilnam. Kas tev to deva!
Bijām akvaparkā. Brīvdabas. Uz pusi mazāks kā tas Jūrmalā, kas zem jumta, bet ar trīsreiz vairāk tautas. Rindas visur, pat lai laistos pa slinko upi. Kamēr Kārlis četras reizes izstāvēja rindu uz trubu, es Klāvam centos iestāstīt rindā stāvēšanas koncepciju. Neizdevās.
Mājupbraucot nobraucām gar kārtējo dabas parku salas, kas Niagāras vidū, pašā galā. Ieejas biļete 7$ no mašīnas, pludmale pilna. Jau vēls, braucam mājup. Citā dienā dodamies uz citu pludmali pie Ēri ezera. Arī iebraukšana pa maksu, bet mūs sagaida uzraksts, ka ūdens ir slēgts. Esot baktēriju līmenis par augstu, tātad ūdens ir piegānīts.
Vēl pirms tam bijām piebraukuši pie Ontārio ezera. Tur vispār peldēt aizliegts, un sastaptais policists teic, ka vispār nezina vietu, kur var peldēt. Jo nekur nav glābēju, un oficiālas peldvietas. Ļaudis gan peldot no laivām…
Šopēcpusdien nolēmām peldvietu tomēr atrast. Atradām. 40 km no mājām, vietā ko sauc par Beneta pludmali. Pludmale smilšaina, jauka, bet to slēdz tieši 7. vakarā, un ar sodiem un aizvilkšanas draudiem pağēr lai mašīnas no stāvvietas aizvācas līdz pusastoņiem. Vēl, aizliegts lietot un ienest alkoholiskus dzērienus, aizliegts peldēt, ja tai brīdī nestrādā glābēji, un aizliegti suņi. Vispār suņiem šeit nav viegla dzīve. Vēl neesmu redzējis nevienu, kas skrietu savā vaļā.
Pelddrēbes arī ir stipri citādas. Ja pie mums daiļavas sacenšas kura mazāk uzvilks mugurā, tad te redzēju pat tādas, kas iet pelst ar kleitu. Večiem arī, tikai tie murgainie šorti līdz ceļiem. Viena maza metenīte prasīja kāpēc Kārlim ir meiteņu bikses. Nācās teikt, ka viņam riebj ja ap ceļgaliem kūļājas slapjas lupatas.

 

Glancētajos žurnālos dažas nedēļas atpakaļ bija lasāms par ASV aptaukošanos problēmām. Ja konkrētāk, pameklējiet žurnālā IR. ASV esot tik un tik slikta statistika, un tādas un šitādas problēmas ar cilvēku lieko un nepareizo svaru.

Tikko iebraukuši, sākām ar acīm meklēt šos resnīšus. Un nevar tā uzreiz ieraudzīt! Nav un viss. Nu, varbūt kāds pusmūža vecis ar palielāku alus vēderu, bet kur tad tādu nav? Pat manā spogulī viens stāv!

Izbraucot cauri Pensilvānijai tās pāris pirmās dienas pa dabas parkiem redzējām tikai iesauļotus sportiskus ļaudis, kas naski devās savās darīšanās. Pat liel, un dižpārdotuvēs nekādas pārmērības nemanīja.

Un tad…

Un tad šajā nedēļas nogalē bijām uz divām ‘atrakcijām’, nē, pat trijām. Uz Niagāras ūdenskritumu, uz atrakciju parku ar akvaparku, un uz Bufalo zoodārzu.

Un tur tad viņi bija.

Ģimenes un draugu kompānijas ar vairāk vai mazāk bērniem strīpām devās apsēsties labiekārtotās vietās ‘pie dabas piknikā’. Piknika jēdzienus šie ļaudis ir pacēluši līdz vidusmēra eiropietim neaizskaramiem augstumiem. Viņi ir ar mieru gaidīt rindā uz autostāvvietu, no kuras ar velkamiem ratiņiem un velkamām ledus kastēm aizstīvēt savus pārtikas krājumus līdz galdam, vēlams ar jumtu, vēlams ar dzeramā ūdens krānu, vēlams ar bārbekjū cepamiem, lai ‘nedaudz iestiprinātos’. Saldināto dzērienu pudeļu un glāžu turamie ir vai visiem bērnu ratiņiem, mēs ar saviem askētiskā paskata Kates rateļiem vai krītam kaunā, grauzdami savus burkānus (atradām veikalā maziņu tīrītu burkāniņu tūtas, ko tagad pērkam kā uzkodiņas, uzgrauziņas).

Tā vien šķiet, ka ir daļa ģimeņu, kas par perfektām brīvdienām uzskata šādi apkrauties, aizbraukt kaut kur, un tur pagatavot sev maltīti no pusfabrikātiem, un tad braukt atpakaļ. Iespējams, ka viņi dara vēl arī kaut ko citu, bet ja dara, tad tas ir pagaidām palicis mums neredzēts.

Bet tomēr ir arī medaļas otra puse.

Gan valsts, gan štata, gan pilsētu līmenī tiek uzturēti parki un parciņi, kur autostāvvietas ir par brīvu, kur ir pieejami trenažieri, sporta laukumi, pastaigu takas ar asfaltiem, tiltiņiem, norādēm, pat tualetēm un dušām – īsti amerikāniskā vērienā. Un pa šīm takām un laukumiem redz skrienam un sportojam arī gana daudz paresnu ļaužu. Tātad kaut kāda sabiedrības daļa redz un apzinās resnīšu problēmu, un ar to cīnās. Arī dabas parki, par ko gādā štats un apgabali ir pieejami par brīvu, vai par mērenu naudu jebkuram. Un cilvēki, šķiet, izmanto izdevību un iet un pastaigājas, un skrituļo utt.

Bufalo avīzē arī raksts par skolas pusdienām. Arī šeit tās ir padarītas veselīgākas, grūti spriest par visām šīm uncēm, bet ap pusi pusdienu veido augļi un dārzeņi, gaļai arī ir ierobežojumi.

Zoodārza sponsors ir uzņēmums kas reklamējot savas preces dala paraudziņus, jaunumus, žāvētas ogas, mums tiek dzērvenes. Otra manta kas mums tiek ir 2XL tēkrekls…

Ceļmalās redz sporta klubu reklāmas, kas sola svara samazinājumu.

Kārlim jau velosipēdu nopirkām, tagad jāatrod vēl viens lai varētu doties garākos braucienos. Ar problēmām atrast kaut ko darāmu jau nu nevajadzētu būt:). Darīt ko būs visiem.

Image

 

Centīsimies neuzbaroties!

PIRMĀ TIKŠANĀS AR PROFESORU, IESPAIDI UNIVERSITĀTĒ

 

26. augusta svētdienas pēcpusdienā sasniedzām mūsu galamērķi Buffalo, apmetāmies viesnīcā, no kuras loga varēja redzēt universitātes kompleksu. Domāts darīts, vajadzētu piezvanīt profesoram Semam un būtu jauki satikties pēcpusdienā, iepazīties. Uztraukums gan bija milzīgs pirms zvana, vai nesapiņķerēšos vai visu sapratīšu un viss būs kārtībā. Profesors pēc pusstundas ir tieši klāt, izskatās mazliet savādāk kā augstskolas bildē, taču vienkāršs un jauks. Pirmais darbs bija lielveikalā paņemt sludinājumu avīzes, lai varētu meklēt mājokli un praktiski visas sarunas grozās ap mājokļa meklēšanu. Tā kā esam ar visiem bērniem, tad ejam uz Makdonaldu un ēdam saldējumu, ir liels karstums. Bērni ir noguruši un kašķīgi, īpaši Klāvs izpildās ar savu kāpelēšanu pa krēsliem, bet profesors neko par to nesaka. Un skaidrs ir viens, ka par „lietu” bērnu klātbūtnē parunāties ir neiespējami. Aizbraucam līdz profesora mājai ar domu, lai redzam kāds izskatās labs rajons dzīvošanai. Piepildām mājas 1. stāvu visu ar mantām, lego klučiem, kurus atnes profesora sieva Viktorija, kura arī ir pētniece. Izdzeram kafiju, šoreiz tiešām labu, un dodamies uz viesnīcu, jo bērni ir ļoti noguruši. Rītdien sākas jaunais studiju semestris. Jau pirmajā semestra dienā studentiem no paša rīta ir lekcijas. Pusdienlaikā skolas direktora uzruna, diplomu, čeku pasniegšana labākiem, ko sarūpējuši mecenāti, pārsvarā bijušie studenti. Ļoti vienkārši, lietišķi, bet reizē sirsnīgi. Piesauc docētājus, kuri atgriezušies darbā pēc pētnieciskā atvaļinājuma vai stažēšanās ārvalstīs. Pēc tam BBQ jeb es teiktu nelielas uzkodas kopā gan studentiem, gan docētājiem ar interesantām savstarpējām sarunām, piem., kādas ir inovācijas arhitektūrā?. BBQ notiek iekštelpās, jo ārā līst lietus pēc vairāku nedēļu liela pārtraukuma, bet patīkami silts lietus. Sems mani šajā uzkodu laikā iepazīstina ar vairākiem profesoriem, mācībspēkiem. Nākamajā dienā jau sveicināmies un parunājamies.

Otrdien 28. augusta pēcpusdienā studentu grupai notiek izvēles izdarīšana starp praktiskajiem darbiem tūrismā jeb veselības jomā. Katram studiju kursa vadītājam tiek dots vārds īsi iepazīstināt ar gaidāmo un darāmo kursā. No fakultātes puses tiek stingri uzsvērts tas, ka šajās studijās- praktiskajos darbos galvenais mērķis ir apgūt prasmes, veikt darbu, termiņā, sastrādāties, komunicēt un nonākt pie rezultāta. Pēc tam kursu vadītāji atstāj telpu, paliek studenti un fakultātes personāls (2 cilvēki), kas studentiem dod anketas izvēles veikšanai. Sems arī pieminēja, ka būs iespēja uzzināt Latvijas pieredzi. Jāatzīst, ka interesanti ir vērot šos procesus. Kā jau sapratāt, tad šo atšķirīgo gabaliņu rakstīju es-Agita.

Pašlaik ir 7 no rīta. Lec saule, un modušies esam tikai mēs ar Kārli. Mazajiem bērniem iespaidu pārbagātība izpaužas dažādi, Klāvs guļ kā sists, kad beidzot aizmieg, Kate viegli aizmieg, bet bieži mostas.
Vakar tātad apskatījām Ūdenskritumu. Jau kilometriem no paša krituma var redzēt slavenos miglu vālus kas ceļas no aizas kurā gāžas Niagāra. Ņujorkas štats Kazu salā, kas sadala kritumu divās daļās, izveidojis parku, to arī dodamies izstaigāt. Ļaužu daudz, bet laikam reizēm to ir vēl daudz reizes vairāk. Parks kopts un tīrs. Pirms paša krituma ir vēl krāces, kuras piemētātas ar simtiem mazmazu saliņu. Tur uzturas milzumdaudz kaiju. Starp saliņām daudz mazāku ūdenskritumiņu. Ūdenskrituma šalkoņa tomēr nav apdullinoša, vismaz augšpusē ne. Ūdenskrituma platākā un iespaidīgākā daļa ir Kanādas pusē, un no tās puses arī vislabāk redzama. Uz Kanādu dosimies citu reizi. Tagad apskatam ko var redzēt tepat. Lielākā daļa ļaužu stāv rindā uz ‘atrakcijām’. Tās ir vairākas, ar kuğīti piebraukt pie paša krituma, ar liftu nobraukt lejā pie krituma un saslapēties, un skatu platforma. Mēs baudam skatus tāpat. Kanādā ir sacelti debesskrāpji, un migla ar varavīksni tos pilnīgi aizsedz. Kā gandrīz visu Austrumkrastu, kapitālisti bija pamanījušies arī Ūdenskritumu sačakarēt. Gandrīz visus ūdeņus laida caur turbīnām, un ir pieejamas bildes, kur klintis ir pilnīgi sausas. Tagad labi var redzēt Kanādas pusē tukšos elektrostaciju ūdens tuneļus. Tomēr arī tagad Niagāras ūdeņu puse iet caur spēkstacijām.
Acīmredzot uz Ūdenskritumu vajadzēs doties vēlreiz.
Avīzē bijām izlasījuši par ābeļdārzu, kas pats ļauj lasīt ābolus. Meklējot to, atradām nelielu vīna dārzu, kur notika sezonas vīna un sidra degustācijas. Kopā ar jancīgu karnevālu, un smukāko ūsu un bārdas konkursu. Palikām tur pāris stundas vērojot vietējo izdarības. Sidrs garšīgs.
Pašā vakarā piebraucām pie Ontario ezera. Mums par izbrīnu ezera krasts vismaz šaivietā bij nepieejams peldēšanai. Ezera krastā atradās arī kārtējais dabas parks. Bet arī tajā peldvietas nav.
Krāmu tirdziņa lētākais un dārgākais pirkums:
Kausiņš nelietots 0.10$
Velosipēds lietots 20$
Tādos tirdziņos ļaudis mēğina pārdot sev vairs nevajadzīgas mantas. Dažas tādas ko būtu tikai jāmet ārā, citas tīri derīgas

Nu tad beidzot. Sēžam ēniņā pie ūdenskrituma un blenžam uz miglu kas ceļas no krituma un

image

aizsedz visus Kanādas debesskrāpjus.
Pavadījām rīta cēlienu apbraukājot mājas kas izpārdod savu iedzīvi jo pārceļas, un sapirkām 50 $ vērtu pilnu bagāžnieku.
Ap 5 pēcpustdienā atpakaļceļā ietrāpījām sidra un ūsu un bārdu balagānā-karnevālā. Ir pilnīgs relax.

image

image