Arhīvs

Monthly Archives: novembris 2012

Šodien ir saulaina un silta atvasaras diena. Dienas pirmo daļu dodamies pavadīt uz Delavēras parku, kā nu kurš- bumbu mētāt basketbola grozā, ar ritenīti pabraukt, šūpoties un vāveres vērot. Laiks mūs atkal lutina, te parkā vēl tik daudz skaistu lapu, bet mājās pagalmā vējš jau visas notraucis kādu laiku atpakaļ. Kate staigājot pa parka celiņu, ieraudzīja meņģējamies divas vāveres un bija tik priecīga un ilgi vēroja, līdz katra vāvere devās savā virzienā. Tikmēr Klāvs šūpojās un arī pamanīja vienu vāveri. Kaspars saka Klāvam: “Noķer vāveri!”. Klāvs saka:”Es nemāku kāpt kokā”.
Tad nu braucam mājās paēst pusdienas un sapucēties 18.novembra svētku dievkalpojumam- latviešu saiešanai baznīcā. Mums muzikālas daļas baudīšanas vietā vairāk gan iznāca bērnus vāķīt, jo mūsējie jau mierīgi un kur nu vēl klusām, lai sēdētu..Bet mācītājs dziedāja skanīgu solo, ko labi varēja arī saklausīt baznīcas pagrabstāvā, kur ir bērnu rotaļu stūris (pat ar velosipēdiem). Pēc svinīgās daļas sekoja saviesīgā, uz kuru dažas ģimenes nemaz nepalika. Šoreiz bija vairākas ģimenes ar maziem bērniem, bet pārsvarā visi bērni savā starpā runā angliski. Tad nu pēc tusiņa devāmies mājās, abus mazos negantniekus ielikām vannā, paši ar Kasparu pie ilgiem laikiem klusumā un mierā papļāpājām, Kaspars nobaudīja viskiju, es kafiju un bijām pārlaimē, ka klusums līdz brīdim, kad atskanēja Kates izmisuma kliedziens. Mazais Klāvs bija māsu pamatīgi saziepējis ar 2 lielām šampūna pudelēm, seja visa putās. Tad nu idille beidzās, tagad jau Kate un Kaspars guļ, puikas skatās Nu pagaidi! Svētku diena pavadīta!Agita

Advertisements

Adirondaiki. Mēs ar tēti ,mammu, mazo brāli,mazo māsu braucām uz Adirondaiku  kalniem.Nākošajā dienā braucām uz parku izstaigāties.Pēc pastaigām braucām uz ēstuvi. Nākošajā dienā es ar tēti braucu ar laivu 6 stundas.Tad braucām uz namiņu,taisīt vakariņas tad  iet gulēt. Nākošajā dienā braucām uz mājas pusi .Ap 18.45 bijām mājās taisīt vakariņas tad iet gulēt. Nākošajā dienā es gāju uz skolu. Skolā viss ir OK. Kārlis

Adirondaiki. Atrodas Ņujorkas štata ziemeļdaļā. Izmēri – kā pusei Latvijas. Iedzīvotāji – 130000 cauru gadu, 330000 – vasaras sezonā. Kalni, līdzīgi augstumā kā Karpati, arī tik pat mežaini. Kalni veci, granītam, no kā tie veidoti, ir vairāk kā miljards gadu. Pēdējais ledus laikmets granītā atstājis labi saskatāmas švīkas, un, pēc ledus nokušanas – neskaitāmus ezerus un ezeriņus. Bālģīmji ar cirvjiem un zāģiem apvidū ieradās samērā vēlu, jau tad, kad koku ciršanas industrija sāka norietēt. Šā vai tā, ne kalnrūpniecība, ne koku izciršana kalnus pilnībā izpostīt nepaspēja, kalnrūpniecība atrada labākus un lētākus izpausmes apvidus, kokrūpniecībā pēc ogļu atradņu atklāšanas Amerikas vidienē iestājās apsīkums. Izcirst paspēja tikai apvidus, tuvākos Hudzonas upei. Tad pamodās pirmie vides aktīvisti, kam aktīvi palīdzēja tirgoņu un transporta lobijs Ņujorkā – tirgoņi bažījās, ka pēc mežu izciršanas visu vārgo augsni lieti saskalos Hudzonā, kas aizsērēs, apstādinot visa štata transporta artēriju. Tā, kopīgiem spēkiem, jau 1885. gadā tika pieņemti pirmie likumi, kas beidzās ar to, ka Adirondaiki kā ‘mūžīgi mežonīgi’ ir ierakstīti štata konstitūcijā. Pēdējā stratēģija, kas parkam ir sacerēta 1972. gadā, paredz, ka attīstība ir iespējama tikai jau apdzīvotās vietās, un arī citur štata teritorijās zemes lietošana ir ļoti reglamentēta, kokus, piemēram, nedrīkst cirst nemaz, arī ne slimus vai bojātus, tāpat nedrīkst zemes pārdot, iemainīt, dāvināt, utt. Kad cauri parka malai būvēja autostrādi uz štata ziemeļiem, štatam vajadzēja mainīt konstitūciju, lai tas būtu iespējams! Privātās zemes, kas Parka teritorijā ir drusku mazāk par pusi, ir brīvākas savā darbībā. Mežus drīkst cirst, bet arī te jebkāda būvniecība utt ir jāsaskaņo ar neskaitāmām Parka administrācijas nodaļām, tādējādi apgrūtinot procesus.

Mēs parkā pavadījām 4 dienas. Apmetāmies vienā no privātajiem kempingiem Oldfordžā (Old Forge), kas vēl bija atvērts.

Pārsvarā visi jau ir ciet, sezona beigusies. Oldfordža ir mazs miestiņš pie Pirmā ezera. Jau rakstīju par iedvesmas trūkumu nosaukumos. Ezeru virknē ir visi no Pirmā līdz Astotajam, un visiem apkārt mežaini pauguri. Esam samērā ērtā namiņā, divas istabiņas, duša, apkure, elektrība, plīts, ledusskapis, mikroviļņu krāsns. Skatu uz ezeriņu (bez numura) drusku maitā citi namiņi un uz ziemu sakrautā piknika galdu čupa. Citos nameļos arī pilns ar viesiem, ir arī pa kādam dullajam ar telti (vakaros temperatūra pie nulles). Drusku apgriezušies namelī, un izlasījuši vietējās baumas avīzītē, dodamies pa vienu no ieteiktajām takām, kas ir tepat, apkārt ezeriņam aiz loga. Takas sākumā A4 formāta laminēta lapa, ka pilnu apli apiet nevarot, bebri esot pastrādājuši. Tā arī ir. Tur, kur strautiņš ietek ezeriņā, bebru dambji appludinājuši vārgos cilvēku centienus uzturēt taciņu. Acīmredzams, ka neko lieli tie centieni bijuši nav. Mūsu centieni apiet ezeram beidzas ar ledus mešanu uz cita ledus, un Klāva atklāsmēm, ka dubļos var iestigt.

Nākošā dienā braucam nomāt kanoe. Kasparam un Kārlim nu dikti vajag izmantot šķietami pēdējo atvasaras dienu. Kanoe nomas vietā par laivu trūkumu sūdzēties nevar. Uz steķiem ir ap 500 kanoe un kajaku, un aiz stūra vīdēja vēl. Laime, ka cenas nebija tik pat lielas (38$ plus nodoklis dienā), un apkrāvām mūsu blūzmobīli ar dzeltenu kanoe. Mums ieteica pāris ezeriņus, vai Mūsu (Moose) upi. Uz ezeriņu aizbraucām izvizināt Agitu un mazos, bet pa upi laidās Kaspars un Kārlis. Upe dikti jau līdzenu tecējumu, nemaz nelīdzinās kalnu upei. Mazliet līdzīga Irbei, smilšains dibens, kristāldzidrs ūdens, priežu un egļu meži. Bebru paradīze, bet šeit tiem nav jāgrauž lielie koki, upes līkumi un vecupes nodrošina ūdens daudzumu, un krūmi – barību. Dambjus redzējām tik uz dažām pietekām. Upe pati tīrīta no kritušajiem kokiem. Lai gan upe tek tik netālu no apdzīvotām vietām, cilvēka darbības pēdas redz maz. Viena, divas nojumes, divi tilti, un dažas uz airiem uzzīmētas norādes, ja līkumi pārāk sazarojas. Vēl krāčaina posma apiešana pa tiltiņu, un divas dzērienu bundžas – nav daudz, ja kanoe puisis teica, ka sezonā pa upi palaižot ap 150 laivām dienā! Dzīvo, aizsargājamo dabu gan neredz. Tikai dažas pīles, un pāris bebru šļakstu. Cerējām ieraudzīt lāci…

Lāči visos Adirondaikos esot ap 4000 īpatņu. Tie gan ir mazāki par mūsu dažiem brūnajiem pinkaiņiem, melnie lāči. Šogad esot ap 100 zināmu gadījumu, kad lāči traucējuši cilvēkiem – vai otrādi. Adirondaikos privātās zemēs ir atļauts arī medīt, un esot nomedīti ap 300 lāču. 13 nošauti tādi, kas uzmākušies barības meklējumos. Viens esot iemanījies attaisīt mašīnas durvis, un pēc tam paklupis aiz telts striķiem, uzkrītot pusaudža kājām. Puika teicis, ka licies, ka liels suns uzveļas uz telts.

Pa vakara tumsu izbraucam līkumu gar pirmo līdz ceturto ezeru. Apbūvēts tā, ka reti kur var pie krasta tikt. Nav arī pie mums pierastās tauvas joslas, kanoe puisis teic, ka ar airu laiviņu šitajos 20 km garajos ezeros nav ko darīt, jo nav kur izkāpt krastā.

Nākošā dienā atvasara beigusies nav. Ejam pārgājienā uz Bald (plikpauraino) kalnu. Pie takas sākuma esam jau pēc astoņiem, vēl neviena cita kāpēja nemana. Takas galā nojumīte ar kasti, kastē grāmata, grāmatā jāpierakstās, kas takā ieiet, kas iznāk. Kamēr čammājamies, takā aiziet pāris ar suni, tie saka, ka Kates ratus kalnā pa klintīm nedabūsim. Ka ne, ne, ejam tāpat. Kate ik pa brīdim pa 10, 20 metriem noiet pati. Klāvs visās klintīs grib uzlīst pats. Kalns jau nav diez ko augsts, varbūt metrus 200, bet skati ir pa visiem 1000! Ezeri, ko ieskauj mežainie pakalni. Tik vējš, kas sacēlies, un sola laika maiņu, dzen mūs no kalna lejā. Visa pastaiga mums aizņem ap 3 stundām. Domājam, ka mazie bērni tūlīt mašīnā tikuši, gulēs, bet nekā, vēl ēdot ēstūzī 2. brokastis, mazie skraida no viena gala uz otru. Pēcpusdienai esam iecerējuši vēl citu pastaigu. Ap Moss (sūnu) ezeriņu, ap to pašu, pa kuru vakar vizinājāmies ar laivu. Domāts, darīts, un pastaigā mēs ejam. Kate ratos, Klāvs uz mazā trīsritenīša. Nebija ar mieru to atstāt. Laime, ka Kasparam līdzi bij striķis, ar ko Klāva transporta līdzekli vilkt tauvā. Un laime, ka ap minēto ezeru bij pamatīga taka, kādreiz izbūvēta kā zirgu izjādes ceļš.

Ezeriņš tik kluss un mierīgs, ka vai gribas makšķeri iesviest. Bet arī Adirondaikos, tāpat kā Bufalo apkārtnē, zivis satur daudz smago metālu. Lai gan Adirondaiki nekad nav bijuši tik industriāli kā daudzas citas vietas ASV, dzīvsudraba savienojumi te zivju barības ķēdē nonāk ar skābajiem lietiem no ASV vidienes lielajām ogļu spēkstacijām un dzelzs kausētuvēm. Ar ī meži cieš no skābajiem lietiem, vājinātajos kokos vieglāk ieviešas sēņu slimības un insekti. Dižskābarži, piemēram, gandrīz ir iznīkuši, un mežsargi ar bažām gaida citur jau esošās ošu insektu ordas.

Nākošās dienas rīts mūs sagaida ar pārsteigumu, atvasara ir beigusies, un uz zemes ir pirmais sniegs! Ir apmācies, bet dienas gaitā skaidrojas, un pa ceļam uz mājām vēl ilgi baudām skaistos ziemas cienīgos kalnu skatus.

Jau stāstīju par dažām īpatnībām, kas saistītas ar resursu ekonomiju. Tagad nedaudz sīkāk par to. Saņēmām gāzes rēķinu. Tas ir 87 dolāri par oktobra mēnesi. Nav jau ļoti daudz, vai ne? Bet ir arī daži bet. Ar gāzi mēs sildāmies, sildām ūdeni, un visa plīts ir ar gāzi, arī cepeškrāsns. Pirms kādas nedēļas mums autoatbildētājā bij ierunāta ziņa no mūsu mājas saimnieka, ka viņam šķietot, ka mūs esot jābrīdina, ka mēs dikti daudz kurinot, tas būšot itin dārgi. Nu ko, esam uzregulējuši termostatu pa dienu uz 70 Fārenheitiem, kas ir ap 21 Celsijs, un pa nakti nogriežam uz 65 F, kas ir ap 18 grādu mums saprotamā skalā. Apkure nezkāpēc Kārļa istabā vispār nepūš iekšā, un arī citās istabās temperat­ūras sadalījums atšķiras. Lielākajā istabā, kur logs ir mūžvecs un drusku iepuvis, to gan aizlīmējām ar speciālu plēvi, bet te ir vēsāks par tiem uzregulētajiem grādiem. Vispār problēma jau nav ar apkures efektivitāti – bet ar mājas siltuma izolāciju. Ir tāda sajūta, ka aukstums spiežas cauri sienām. Un nav brīnums, ka pie tāda šo veco māju kvantuma veikalos ir pa pilnam siltu jo siltu pidžamu, elektrisko segu, pledu, čību, un logu līmējamo materiālu. Varu iedomāties, ka vidējam namam, kas ir mūsu mājas izmērs, gāzes rēķins, ja grib komfortu, iesniedzas simtos dolāru mēnesī. Metos iekšā augstākajā matemātikā, un pārrēķināju mūsu mēneša gāzes patēriņu, kas bija 81 ccf (100 kubikpēdu), metriskajā sistēmā. Iznāca 226 m3! Vienā, ne īpaši aukstā mēnesī! Šķiet, ka mums Siguldā patēriņš ir uz pusi mazāk, ja ne 3 reiz mazāk mēnesī.

Un te nu mēs esam.  Pirmā stāva studenti, šķiet, nekurina vispār, tāpat kā daudzi citi apkārt. Taupa. Bet nevis siltina savus putnubūrus.

 

 

Kajugas upe – no irokēzu valodas – līkumainā – patiešām ir līkumaina upe, kas savus 150 vai cik km tek cauri skaistai ielejai. Ieleju upe izgrauzusi 300 – 350 miljonus senos nogulumiežos, dolomītos. Ap 1795. gadu upe bija robeža starp ASV pavalstīm un Rietumu teritorijām. Tad ieradās pirmie uzņēmīgie bālģīmji, un sāka uz upes celt savas dzirnavas un kokzāģētavas. Pāris desmitgažu laikā upes ieleja tika pilnīgi pārmainīta. Līdz ap 1830. gadiem uzbūvēja Ohaio – Ēri kanālu, kas bija svarīgs posms satiksmes artērijā, lai no auglīgajiem Rietumu līdzenumiem labību un citus lauksaimniecības produktus nogādātu līdz Ēri ezeram, pa to līdz Bufalo, un tad pa mūsu jau iepazīto Ēri kanālu uz Olbani un Ņujorku. Ap Kajugu izauga rosīga rūpniecība, lai apkalpotu šo tirdzniecības ceļu. Rūpniecība, ko tajos laikos neregulēja nekas un neviens, Kajuga upi izmantoja tikai kā ūdens avotu un kanalizācijas noteci. Jau 1868. gadā upe bija tiktāl piegānīta ar rūpnieciskajiem atkritumiem, ka tā … aizdegās! Laikā no minētā gada līdz 1969. gadam ļaudis bija pieraduši redzēt upi kā neglītāko notekcauruli visā ASV… Nekas dzīvs upē nevarēja dzīvot līdz pat 75 jūdzes uz augšu no Klīvlendas, kur upe savu ‘bagātību’ iepludināja Ēri ezerā. 100 gadu laikā upe esot aizdegusies ‘vismaz’ 13. reižu. Tad, 1969. gadā, publika beidzot attapās. Pēc kaislīga raksta ietekmīgā Ņujorkas žurnālā, kas rakstīja, ka upe nevis tek bet izgaro, ka ļaudis upē nevar ielaist laivas, jo tās var izšķīst, nerunājot nemaz par peldēšanu, attapās arī valdīšana. No ap 100 līdzīgi ‘attīstītām’ teritorijām ASV tieši Kajuga, kas bija ja ne visvairāk sagandētā, tad viszināmākā vieta, tika pasludināta par vietu, kas jāaizsargā un jāreanimē. 1972. gadā prezidents parakstīja likumu, kas izveidoja Kajuga nacionālo rekreācijas zonu. 2000. gadā šī teritorija pārtapa par nacionālo parku, kongresmenim ieviešot izmaiņas likumā. Mainoties teritorijas statusam ir palielinājies apmeklētāju skaits teritorijā. No tā laika līdz šodienai ir pagājuši 40 gadi, un dzīvā daba Kajugā ir atgriezusies. No kanāla ir pāri palikušas tikai drupas, bet kanāla velkamā taka ir visapmeklētākais objekts Parkā. Piesārņojums tomēr vēl ir liels. Plakāts aicina zivis, kas noķertas upē, ēst tikai reizi divos vai vienā mēnesī, un mūsu grāmata par parkiem neiesaka upē peldēties. Parka brīvprātīgā darbiniece, ar ko aprunājamies, gan nav tik kategoriska, bet atzīst, tepat uz augšu pa upi esot vēl piesārņotas teritorijas, kas palu laikā applūstot, un tad ūdeņi nokļūstot upē.

Parks ir samērā apdzīvots, un šajā ziņā ir līdzīgs Gaujas NP. Arī ieleja ir līdzīga mērogos. Upe gan ir seklāka un mazāka par Gauju pie Siguldas. Pašlaik lapas kokiem ir gandrīz nobirušas, un tas labi, jo varam redzēt vairāk no ielejas, zaļā koku rota netraucē tālajiem skatiem.

Parka atrašanās apdzīvotā teritorijā, līdz ar to risinot parka attīstības jautājumus ar zemes īpašniekiem un iedzīvotājiem, kā arī netradicionālā situācija par aizsargājamas teritorijas izveidi ļoti piesārņotā vidē un teritorijas statusa maiņa bija būtiski iemesli, lai tieši šo parku izvēlētos iekļaut savā pētījuma darbā. Tad nu rīkojos pēc principa kā vēlēšanu kampaņās un arī mans profesors ieteica, vienkārši iet un klauvēt pie durvīm, bez iepriekšējas tikšanās saskaņošanas. Līdz ar to parka apmeklējumu sākām ar nacionālo parku servisa reģionālā Kajugas parka biroja apmeklējumu. Ieejot iekšā sagaida administratore, kundzīte gados, kura uzreiz noskaidro ko es vēlos, un tā kā gaitenī ir vēl kādi 5 darbinieki- visi parka formas tērpos, tad vienai no darbiniecēm viņa pārstāsta manu vajadzību. Nospriežu, ka šāda tipa saruna īsti nebūtu tāda, kas man vajadzīga. Bet nāk jau priekšnieka vietnieks, kurš ļoti laipni man veltīja kādu stundu laika, pastāstīdams par parka izveidi un apsaimniekošanu man interesējošos jautājumus, uzdāvināja man ASV parku apsaimniekošanas rokasgrāmatu, ko pats tiešām biezi izmanto darbā, to var redzēt pēc daudzajām atzīmēm un lapiņām grāmatā. Šī parka gada budžets ir 11 miljoni $ un tā kā šis parks ir apdzīvots ar plašām iespējām tajā iebraukt, tad parkā nav ieejas maksas kā tas ir lielākajā daļā citu parku. Parka teritorijā ir dzelzceļš, kura infrastruktūra pieder parkam, bet apsaimnieko nevalstiskā organizācija, nodrošinot pakalpojumu sniegšanu – parka apskates ainaviskās tūres. Parkam vēl ir laba sadarbība ar neatvalstisko organizāciju, kura apvieno 12 fermas jeb zemnieku saimniecības. Sarunas ar partneriem (īpašniekiem, iedzīvotājiem, pašvaldību, uzņēmējiem) parka teritorijā paņem daudz laika, bet tā kā parka darbība ir ilgtermiņa, tad nu atliek vien runāt, komunicēt un rast risinājumus. Šis kungs jau parku sistēmā strādā 33 gadus, bet ne mirkli nepalika iespaids, ka darbs būtu rutīna, viņš tiešām ar ļoti lielu aizrautību un dzīvi stāstīja par parku. Arī to, ka tomēr ir lietas, kuras aiziet līdz tiesai, tad tiesa ir tā, kura pieņēmumu lēmumu par konkrētā jautājuma virzību tālāk. Vēl jāatzīmē, ka parkos ir ļoti izplatīts brīvprātīgais darbs, šajā parkā ir ap 5000 brīvprātīgo, arī korporatīvie brīvprātīgie (uzņēmumi). Kundzīte, kas sagaida ienākot birojā, arī ir brīvprātīgā, kas gadā parkā nostrādā ap 600 stundu. Viņa ir aizgājusi pensijā, pirms tam strādājot pavisam citā nozarē, bet dzīvo parka teritorijā un ar prieku dara savu darbu. Patlaban parks strādā pie sabiedrības demogrāfijas portreta, lai apzinātu dažādas iedzīvotāju grupas, tsk tautības, lai izprastu kād veida pasākumi ir nepieciešami, lai cilvēki nāktu uz parku, izzinātu to un atrastos brīvā dabā. Jo kā Kanādas profesors Īgls minēja, tad ķīniešiem nemaz nav tādas parku kultūras, viņi nav auguši vidē, kur ierasts iet uz parku. Pēc šīs sarunas aiz prieka, ka tā ir izdevusies biju kā spārnos pacēlusies, lai pēc tam iepazītu parku. Nofotografējos kopā ar Paulu pie parka zīmes, no visiem ko manīju viņš vienīgais nebija formā! Tik daudz līdzīga bija ar Gaujas NP, kā būtu mājās, izņemot parka daļu, kas iekļaujas rūpnieciskajā teritorijā, bet arī tur ik pa brīdim ir nelieli sakopti zaļi atpūtas pleķīši. Līdzās pastāv ļoti liela daudzveidība, kas mēģina rast kompromisus, sadzīvot. Nacionālā parka teritorijā vēl atrodas nelieli pašvaldības parki apdzīvotajos centros, lai nodrošinātu atpūtas iespējas saviem iedzīvotājiem. Šeit kopumā ASV ir ļoti labi veidota pastaigu taku tīkla sistēma, nodrošinot savienotās takas ar citām pastaigu takām, piem., ar pašvaldības, štatu, nacionālo parku, Ēri kanāla utt.. Bija darba dienas vidus un cilvēki pa vienam, pa pāriem, vai ar suni pastaigā atbrauc izstaigā kādu līkumu un dodas projām. Dodoties no parka māju virzienā, izbraucām cauri Klīvlendas pilsētai, kas pārsteidza ar milzīgajiem rūpniecības apjomiem un pilsētas debesskrāpjiem. (Kaspars un Agita)

Dzelzceļu apsaimnieko Nacionālo Parku Serviss. Jau tas vien ir interesanti. Vēl interesantāk, ka šie pa sliedēm laiž ar speciāli aprīkotiem pikapiem. Gaidījām vilcienu, aizgāja pikaps.

Vēlēšanu kampaņa ASV

Pēc 2 dienām būs noslēgušās prezidenta vēlēšanas ASV, kur cīņa notiek starp Obamu Demokrātiem un Romniju Republikāņiem. Kas uzvarēs (par šo domājām, kad pirms 2 nedēļām Vašingtonā noraudzījāmies uz Balto namu) un kā notiek šo vēlēšanu kampaņa? Mūsu miteklī TV nav, bet esam internetā noskatijušies otro debati starp kandidātiem. Plakātus ielās daudz nemana, tikai atsevišķus nelielus plakātus, kas pārsvarā iesprausti zemē pie māju pagalmiem, ielas malā, bet to nav nomācoši daudz kā tas ir Latvijā, ka uz katra staba rēgojas kāds politiķis. Man bija lieliska iespēja uzzināt vairāk par vēlēšanām ASV, piedaloties Fulbraita stipendiātu pieredzes seminārā par demokrātiju vēlēšanās, kas notika Nevadas štata Rīno pilsētā pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām. Vispirms – kāpēc Nevadā? Izrādās, ka Nevadas štata balsojumam ir izšķirošā nozīme uzvarai prezidenta vēlēšanās, tieši šīs 6 balsis izšķir rezultātu. Jo visos citos štatos iznākums jau esot prognozējams. Gatavošanās velēšanu kampaņai notiek 1,5 gadu iepriekš ar tendenci ar katrām pēdējām vēlēšanām arvien ātrāk sākties. Kopumā tiek lēsts, ka šajās vēlēšanas ir iztērēti 2 miljardi $. Bija iespēja dzirdēt daudz debates, kādas 6, kuras visas tika organizētas līdzīgi, 4 panelisti-diskusiju dalībnieki (pārstāvot gan demokrātus, gan republikāņus) un viens moderators un pēc tam kaudze ar fulbraitiešu jautājumiem, nekad nepietika laika, lai visi jautājumi tiktu uzdoti.

Interesantākās no visām diskusijām bija par spāņu izcelsmes amerikāņiem vēlēšanās, kas kopumā ir 56 miljoni balsu. Uz ko tika norādīts, ka Republikāņi ‘spāņu’ balsis ir zaudējuši ar izteikumu debatēs par to, ka viņiem pašiem (nelegālajiem imigrantiem) labprātīgi jāemigrē. Vēl tikāmies arī ar indiāņu jeb iedzimtajiem amerikāņiem (vienas no 556 ciltīm) pārstāvjiem. Radās iespaids, ka viņiem tomēr tā politika ir tālāka, ka pašiem vien ir jācīnās par pastāvēšanu.

Par ko galvenokārt sabiedrība runā vēlēšanu kontekstā, visnotaļ tās ir TV debates, tiek analizēts un uzskaitīts katrs vārds, piemēram, cik reizes kopumā, kurš no kandidātiem ir pieminējis Lībiju, Irānu, Ķīnu, Sīriju. Vai šīs ir ASV prezidenta vēlēšanas vai Irākas vēlēšanas. Cits pamanās, kāpēc Indija ne reizi nav pieminēta. 2 reizes apmeklēju republikāņu ofisu (tā bija sagadīšanās, jo bijām sadalīti dažādās grupās, citi apmeklēja arī demokrātus). Kas notiek kampaņas birojā 4-5 dienas pirms vēlēšanām un ko tad dara birojos?  Viens birojs ir telefoncentrāle ar 10 brīvprātīgajiem pie telefona – gados jaunākiem brīvprātīgajiem, kuru uzdevums ir zvanīt katram vēlētājam. Visi telefona zvani tiek reģistrēti internetā norādot vārdu, uzvārdu, sarunu uzdotos jautājumus, lai saprastu par kuru partiju vēlētājs balsos. Otrā birojā (ēkā) ir gados izteikti veci cilvēki –brīvprātīgie, kas kārto reklāmas materiālus. Balsot šajās vēlēšanās varēja jau 2 nedēļas iepriekš līdz sestdienai 3. novembrim un partijas centās pēc iespējas pielikt visus pūliņus, lai cilvēki nobalsotu iepriekšējā balsošanā. Visas reģistrētās telefonsarunas vismaz republikāņi nosūta uz partijas galveno biroju Vašingtonā, analizē situāciju un atkal zvana cilvēkiem, stāsta, runā, bet kampaņa ar telefonu vien nebeidzas. Viņi iet klauvē mājās pie durvīm vai līdzīgi kā viesnīcās uz durvju rokturiem uzkabina „ Lūdzu netraucēt” – tā šeit uzkarina bukletu ar aicinājumu balsot un informāciju par partiju. Tā vismaz notiek Nevadas štatā, jo kā jau minēju tur notiek cīņa par katru balsi. Daži iedzīvotāji jau ir pie savas mājas durvīm uzlikuši zīmes „ Es jau nobalsoju”, lai vairāk netraucē kampaņas cilvēki. Tie, kuri šaubās, par ko balsot , tātad saņem dubultā šo kampaņu no abām partijām. Šeit partijas zin, kurš ir nobalsojis un par ko. Lektore stāstīja, ka sestdien nobalsojusi un svētdien telefona zvans paldies, ka balsojāt par Obamu. Kā viņi to zin- vienkārši ļoti rūpīga ir analīze, pieņēmumi, modelēšanas programmas. Līdz ar to pēc redzētā un dzirdētā ir grūti teikt, ka šeit ir demokrātija vēlēšanās. Tajā pašā laikā ir vēlētāji- vietējās amatpersonas, kuras saka, ka viņu balsojums ir slepens, bet cits skaļi pauž, ka lepojas ar to, ka balsojis par..

Laika ziņā nekādi ierobežojumi kampaņām nav. Nevadas Universitātē Rīno pagalmā bija Obama reklāmas telts, bet universitātē iekšā bija plakāts, ka aiz šīs līnijas nekādas vēlēšanu reklāmas.

Rīno bija atsaukti gan kongresmeņi, gan senatori, lai runātu ar cilvēkiem un pēdējās 3 dienās teica, ka būs un būs vēl, ka darīs visu kampaņai, lai pārliecinātos, ka tie, kuri nav nobalsojuši pirms vēlēšanu termiņa, to noteikti izdarītu 6. novembrī otrdienā. Kārlim otrdien uz skolu nav jāiet, bet vai tur būs vēlēšanu iecirknis vai vienkārši, ka vēlēšanās skola slēgta, nezinām. Republikāņi, kas dzīvo Kalifornijas štatā, lai neizniekotu savu balsi, brauc vēlēt uz Nevadu. Pēc visa šī pastāsta un pieredzētā gaidu vēlēšanu iznākumu. Agita (līdz šim domāju, ka uzvarēs Obama, bet  tagad šaubos, un vairāk sliecos uz Romnija pusi

)