Pēc divu dienu atpūtas pie Agitas klasesbiedrenes ğimenes Sanfrancisko apkārtnē tagad dodamies atpakaļ kalnos uz Josemītu nacionālo parku.
Apskatījām Sanfrancisko ļoti ātri izskrienot cauri, bet ceram, ka esam izjutuši pilsētas elpu. Saka, ka Sanfrancisko esot gluži citāda kā citas Amerikas pilsētas. Mēs to varam apstiprināt. Pilsēta uz pakalniem, un ir labi pārskatāma. Taisnstūra ielu režģis ir izveidojis arī ārprātīgi stāvas ielas. Pa tām vietumis vēl brauc trosu tramvajs. Ķīniešu un japāņu rajoni jaucas ar vecās spāņu pilsētas akcentiem.
Paldies Dacei, kas uzņēmās bērnu dārza lomu, kamēr klīdām pa pilsētu.

Advertisements

Nekad nebiju domājusi, ka mežs varētu mani tik ļoti sajūsmināt kā tas notika Redwood Nacionālajā un divos Kalifornijas štata parkos.Šie parki darbojas kopīgi, cīnoties ar divām lielām un atšķirīgām birokrātijas sistēmām, bet rezultāts ir labs. Mēs ar Kasparu abi priecājāmies par milzu kokiem, daži pat 6, 7 saauguši kopā, tad veido pavisam iespaidīgu stumbru. Koki vienkārši apbur. Patlaban šajā apkārtnē ir plūdi un dažviet slēgti ceļi, arī parkā ainaviskais ceļš bija slēgts, bet aizstaigājām ar kājām, lai apskatītu nesen nogāzušos milzeni sekvoju. Pats koks bija sapuvis, bet tas nu tad nodrošinās barības vielas. Un vēl te apbrīnojam mākoņus, kā tie spēlējas ar mežu un kalniem, tik viegliņi, viegliņi. Putniem lagūnās šeit ir paradīze un arī lielu briežu baru redzējām.
Un vēl šodien uzspīdēja saulīte. Jāpiezīmē, ka Kaspars vakar nopirka un uzlika šļūteni, lai lietu no kondicioniera lūkas novadītu uz izlietni nevis, lai līst uz galvām un grīdas.
Šodien no paša rīta pastaigājāmies gar Klusā okeāna krastu un Klāvs paguva izpeldēties, kamēr Kaspars ķēra saules parādīšanās mirkļus virs kalniem un okeānu, es vēl Kati ģērbu, bet Klāvs skrēja okeana iemest koku. Skrēja, skrēja un nāca paisums un Klāvs nogāzās garšļaukus, bet mudīgi piecēlās un viss bija kārtībā. Bet kā jau pēc peldes, bija jāmeklē sausas drēbes. Plānojam vakarā sasniegt Sanfrancisko.

Par spīti nosaukumam, nekādas saistības ar olimpiādi nav. Vienkārši atkal bālģīmjiem bij aptrūcies nosaukumu. Mūsu apmeklējums bija vakardienas atkārtojums, lietus, migla, īsa taciņa, ūdenskritums. Agita tika pie savas intervijas. Šodien ceļš cauri Oregonai. Rakstu īsi, jo no telefona.

Ziemeļu Kaskādes. Tiešām, ja tā līst, kā šodien, tad nav brīnums, ka šajos kalnos ir neskaitāmi ūdens kritumi. Un vislielākā ledāju koncentrācija. Žēl, ka miglā un lietū neko daudz vairāk puskalnu neredz. Skagit upes ielejā iebraucām līdz nacionālā parka uz ziemu slēgtajam apmeklētāju centram. Bez parka personāla ielejā vēl dzīvo hidroelektro staciju personāls. Un, nolaistās līdz kliņķim mājelēs arī kādi vietējie zemnieki vai kalnieši. Indiāņi vai to pēcteči? Nacionālais parks samērā maz apmeklēts, tikai 25 000 cilvēku gadā. Pretstatā turpat netālu esošajam Olimpic Mountain parkam, kur jau ir miljoni. Tas tāpēc, ka lielākā daļa Kaskāžu parka ir dabīgs rezervāts, tur nemaz tik viegli un vienkārši netiek. Tikai ar savām kājām!

Ar mūsu behemotu iebraucam pie ļoti labiekārtotas takas 400 m garumā, kas ved uz Klints Pajumti, vietu, kur 1300 gadu garumā bijusi vasaras sezonas apmetne indiāņiem. Taka paredzēta arī invalīdiem, un to bez pūlēm iet arī Kate, spītējot lietum.

Parka kantoris ir 80 km no paša parka. Tur tad arī Agita pašlaik ir, kamēr mēs izbaudām pašu vārītu labu kafiju, un WIFI no blakus esošās kafejnīcas.

PS Agita tikko atpakaļ un priecājas par sirsnīgajiem cilvēkiem un attieksmi.

Pārlidojums bija ilgs, un ne bez maza stresa, Pirmais, bija nekompetenta darbinieka vaina. Pie reģistrācijas lidojumam viņš paziņoja, ka mums ir vajadzīga atpakaļ ceļa biļete no Kanādas, citādi mūs neielaidīšot Kanādā. Pēc vairākkārtējiem teicieniem par to, ka tur neko nevar darīt, viņš to ēr saņēmās, un piezvanīja savam birojam, kur viņam pateica, ka tā tas nav. Šķiet, ka viņš pat tā īsti neatvainojās par savu nekompetenci. Tad vēl lidmašīnakavējās kādu pusstundu. Samazinot mūsu pārsēšanās laiku uz nākošo lidmašīnu Mineapoles lidostā līdz 20 minūtēm. Jau bijām gatavi tam, ka nokavēsim nākamo reisu. Bet, izejot no lidmašīnas, un apskatoties, ka mums jādodas uz izeju C1, izrādījās, ka mēs jau esam izejā C1, un mums tikai jāapgriežas, un jākāpj atpakaļ tajā pašā lidmašīnā! Lidmašīna pati bija neliels, 70 sēdvietu, Kanādā ražots aparāts, laikam no tādiem, ko tagad iepērk arī airbaltiks.

Tādā veidā, no mājas izbraucot 5:15 pie savas motormājas ieradāmies 13:15, plus trīs laika joslas, tas ir pēc 14 stundām. Mazie tūlīt metās apgūt motormājas dzīles, mēs arī. Samērā klasiska paskata salona izvietojums. Lai ieliktu bērnu sēžamos, mums bija jānoņem viena  sēdekļa spilveni. Skapji un skapīši. Izlietnes, duša, tualete, viss, šķiet, strādā. Apkures iekārta arī strādā, ļoti skaļi. Salons plašs, plašāks, kā līdzīgiem Eiropas variantiem, jo ražotājs izmantojis pilnu atļauto transportlīdzekļa platumu. Lidz ar to uz ceļa šis piecas tonnas smagais un astoņus metrus garais, ‘kompaktais’ pēc ASv standartiem, kemperis, jūtas ka mazs kravas auto. Lai gan 180 000 km noskrējušais motors šķiet žirgts, pie mazākā uzkalniņa ātrumkaste pārslēdzas uz leju, un rūkoņa salonā palielinās. Dažāda graboņa salonā nav lielāka kā citiem kemperiem, bet, ja ņem vērā, ka šim ir bijis jāpārcieš 7 gadi īres mūža, tad nav nemaz tik slikti. Lietum līstot, nedaudz pil no gaisa kondicioniera jumta lūkas. Atvilktnes pa līkumiem nāk vaļā. Riepas varēja būt labākas. Gaismiņa kabīnē nedziest ārā. Citādi pagaidām viss ok.

Ielidojot Vankūverā varēja skaisti redzēt pilsētu, tā izvietojusies starp kalniem un Kluso okeānu. Kādā līcī vai upes grīvā varēja redzēt daudzum daudz atpludinātu baļķu. Debesskrāpji, tilti, kā jau visur. Vēlāk, kad braucam uz pilsētu, savelkas lietus, un līst kā pa Jāņiem. Pilsēta šķiet ļoti dzīva, daudz mazu veikaliņu, cilvēki, par spīti lietu, daudz iet ar kājām. Centrs šķiet kompakts, bet pati pilsēta plaša, liela. Un, kā noskaidrojām, ar sastrēgumiem.

Tas šodien viss. Iebraucām atpakaļ ASV. Esam netālu no Sietlas, šodien brauksim līdz North Cascades Nacionālajam parkam.

Bufete. 6.99 lieliem, drusku mazāk maziem. 2$ dzērieni no personas. Ēd, cik gribi. Daudzsološi?
Šķīvji un krūzes, lai gan biezas, tomēr plastmasas. Man vēl trāpījās samērā tīra krūzīte, bet ar iegrauztu stūrīti. Plastmasas dzērienu glāzes kādreiz bijušas itin caurspīdīgas.
Zupa. Trīs varianti kaltējas katlos. Divas biezzupas, un dārzeņi ar gaļu. Ņemu to. Bļodiņa (plastmasas) ar rokturi kā kausiņam. Izmērs arī nav neko lielāks. Zupa laba, bet sāļa. Dabūju skriet pēc kolas.
Dzērieni, parastie gāzūdeņi, kafija, kapučīno. Ja kafija bija tīri laba, tad kapučīno – sliktākais kāds jebkad redzēts. Turbosaldais no paciņas.
Pamatēdieni daudz pēc skata, bet beigās tikai vienas un tās pašas vistas vairāki varianti, atkal jau sāļās mērcēs. Kaut kāds bifelis ziedojis savas sīkstās ribas. Zivtele cepta. Neiztrūkstošā pica.
Salātu toties daudz un dažādi, arī tvaicēti dārzenīši. Tas labi.
Saldie turbosaldi. Bija gan viena jogurtaina kūciņa ar aveņu mērci, ņamma.
Kopējais iespaids tāds, ka droši vien, ja būtu izvēle, un kaut kur būtu jāēd, labāk ietu uz to bufeti, jo vismaz ar savu aci redz, ko ņem, un, ja negaršo, var paņemt ko citu.
Bet labāk pašam tomēr gatavot.