Atrodas Kanādā, Ontario provincē, Brūsa pussalā, kas savukārt iestiepjas Hurona ezerā, kādus 80 km. Tātad esam jau bijuši pie 3 no 5 Lielajiem ezeriem. Pussalā bālģīmji parādījušies samērā vēlu, tikai ap 1830. gadu, bet tad rāvušies čakli, un pa 20 gadiem visus mežus nocirtuši nost. Pēcāk arī lauksaimniecība sākusi nīkuļot, jo no Rietumiem, kur siltāks klimats un treknākas augsnes, labību ievest esot bijis lētāk. Metušies uz zveju, jo zivju bijis tā, ka ar katlu varējis pasmelt. Līdz kamēr kādam gaišprātim ienācis prātā, ka vajag ieviest nēģus. Un līdz ar to zivis no ezeriem pazudušas. Jo nēģi apēduši visus ikrus. Tagad Brūsa pussala atkopjas, jo šeit aktīvi cel un pērk vasaras mājas. Daba jau nu skaista, kaut kas uz Zviedrijas šēru pusi, vai Sāremā.

Nacionālais parks nav visā pussalas teritorijā, tikai tās ziemeļu daļā. Piebraucam pie ieejas. Tur jāmaksā 11,70 $, bet nav, kam. Ir jāaizpilda kvīts, un aploksnē ieliekot čeku vai kredītkartes datus, tā jāiemet kastē. Pašapkalpošanās!

Ejam uz ezera krastu gar mazāku ezeriņu. Blīvi skujkoku meži, egles, priedes, kadiķi, un tūjas. Ezeriņš caur karsta kriteņu notekām notek uz Hurona ezeru. Hurona krastā klinšu kraujas, šeit atsedzas 700 km garā Niagāras krauja, dolomītam līdzīgi nogulumieži. Taka, kas līdz ezeram (visu laiku gribas rakstīt – jūrai) ir itin lepna. pie klintīm paliek tāda, ka ar Kati un ratiem grūti izlēkāt. Klāvs gan rāpjas klintīs ka prieks.

Kaspars vēl iziet 5 km no Brūsa takas – tā iet pa un gar šo Niagaras krauju visus 700 km no Niagāras ūdenskritume līdz Brūsa pussalas galam. Skaistums neaprakstāms.

Esam ieslīguši sadzīvē un līdz ar to nekas ziņošanas vērts nešķiet.
Pagājšnedēļ bijām uz Lečvortas dabas parku vēlreiz, skatīties Zelta Rudeni. Kopā ar vēl 10000 skatītāju.
Mums mājā remontē vannas istabas. Pirmā stāva kaimiņiem pilnībā visu izrāvuši ārā, mums mainīs grīdas segumu.
Kārlim pa skolu iet ‘labi’ un ‘normāli’. Klāvs uz bērndārzu iet ja nu ne ar prieku, tad bez tik lielas bļaušanas kā pirmās nedēļas. Klāvs iemācījies braukt ar trīsriteni. Kate jau staigā vairāk, kā rāpo.
Agita sāk vākt datus savam pētījumam, ir izstrādājusi anketas. Tagad atkal esam Kanādā, apmeklējām mitrāju dabas rezervātu Longpointā (mitrājs nāca tāds no gaisa, ka nemaz no mašīnas ārā negribējās līst). Vietējā biedrība šeit pēc ilgstošiem pūliņiem panākusi atļaujas izbūvēt ejas zem ceļa, lai bruņurupuči un citi rāpuļi tiktu uz savām ziemošanas vietām. Pastaigājāmies pa platlapju mežiem, interesants mežu tips, spēj pastāvēt dēļ Ēri ezera siltuma efekta. Koku sugas kā Karolīnā 1000 jūdzes uz dienvidiem. 200 ha mežs saglabājies pateicoties vienas ģimenes izpratnei par pareizu mežkopību 5 paaudžu garumā, pārējie meži apkārtnē izcirsti jau senatnē.
Bildes un sīkākus aprakstus gaidiet otrdienas rītā. Ja pietiks iedvesmas! Kaspars

Latviešu luterāņu draudze Bufalo esot jau dikti sen, Sava dievnama gan nava, dievkalpojumi notiek 1925. gadā celtā mūra baznīcā tepat, 2 jūdzes no mums. Baznīca vienkārši luterāņu, ko lieto arī latviešu draudze.  Pašlaik kopā sanākšana notiek reizi mēnesī, kad uz šejieni atbrauc mācītājs no Toronto, Kanādas. Dievkalpojums gandrīz kā Latvijā. Ja neņem vērā pāris teikumus angliski, kas veltīts draudzes locekļiem, kas ar latviešu valodu uz jūs. Klāvam sākas nepaklausības lēkme. Jāiet ar viņu staigāt pa āru, lai neapgāž visu baznīcu. Baznīcēni pārsvarā jau labi gados, no tiem, kas dzimuši jau pēc kara, vai izbraukuši agrā bērnībā. Daži jaunāki pāri ar bērniem. Pēc dievkalpojuma sākas omulīgā daļa, ar vīniņu, kafiju, un kūkām. Tiek pieminētas divas jubilāres, esot ’29’ un ’30’ gadu. Apsveicina arī mūs, iztaujā. Bufalo apkārtnē esot ap 75 latvieši. Arī jaunatbraucēji. No tiem maz gan esot tādu, kas izvēloties piedalīties draudzes kopā sanākšanās. Mēs jau arī, ja nebūtu uzaicināti, paši diez vai atrastu ceļu uz draudzi.

ir arī divas jaunākas ģimenes ar bērniem. Viena ir draudzes vecākā meita Inga ar vīru amerikāni, un trim bērniem (kuriem visiem ir latviski vārdi, kas sākas ar ‘K’), un vēl viena ģimene ar pusauga dēlu vārdā Haris. Haris drusku parunājas ar Kārli, tīri labi runā latviski. Visiem šeit ir jau stereotipiskā amerikāniskā izruna, jaunākie saka, ka valoda ierūsējot. Saka, ka mums jānākot vēl, un ka aicināšot mūs ciemā. Nu tad gaidam, kad uzaicinās.

Klāva bērnudārza maksa iekļauj vismaz divus izbraucienus pie dabas. Mums atsūtīja oficiālu papīru ar jautājumu, vai ļausim savam bērnam braukt ar autobusu uz Lielo Ķirbju Fermu, un vai vecāki brauks līdzi. Labprāt braukšu, teicu, un tā arī ierakstīju papīrā. Izrādījās, ka vecāki pieteikušies tik daudz, ka visiem vietas autobusā nav. Žēl gan, tā cerēju izbraukt ar Lielo Dzelteno Autobusu!  Ferma ir 20 km attālumā, bet adrese ir Main Street, tātad, lielā ceļa malā. Jau šķita aizdomīgi, kāda tur var būt ferma, jo esam pa to ceļu braukuši. Ar Klāvu izbraucam divatā, un noteiktajā laikā – no 10:15 līdz 10:30 – esam klāt. Lielā Ķirbju Ferma ir ķirbju tirgotava ar dažādām atrakcijām. Interesanti, kas tiks piedāvāts bērnudārza grupai?

Kamēr apskatām lielos ķirbjus – tādi 500 kg un lielāki monstri izlikti uz paletēm, un mazos, kas izlikti tādā kā amfiteātrī un piramīdā, klāt arī autobuss. Lēnām nesteidzoties sagaidām Fermas darbiniekus, kas mūs sasēdina divu traktoru piekabēs un ved pa Fermu līku loču – ķirbjus lasīt. Klāvam nezin kāpēc uznāk mazās bailītes no traktora, bet neko, braucam. Gar kūti, pa celiņu, caur mežiņu, pār tiltiņu. Visur sabakstītas ķirbju tēmas, ir pat ķirbju šaušanas lielgabals. Un zemē mētājas lielāks daudzums kapakmeņu, nesaprotu, kam tie? Vēlāk, kamēr bērni lasa tāpat pļavā izmētātos ķirbjus (tikai pa vienam uz cilvēku!), prasu traktoristam, kas tie par akmeņiem? Esot izbrāķēti akmeņi, savesti lai taisītu ‘helovīnu’ noskaņu. Izbrāķēti, jo tiem jau iekalts miršanas gada pirmie divi cipari (19), un tad nu nederot. Hmm… Drusku dīvaina pieeja kapakmeņiem, ne? ķirbjus ar’ šie vairs nemaz neaudzējot, bet iepērkot.

Pēc ķirbju ‘novākšanas’ ir Vistu Izrāde – motorizēts leļļu teātris. Klāvam patīk, aplaudē dziesmām. Bērni tās zināmākās dziesmas dzied līdzi. Tad bērnus izved pa labirintu, veidotu no salmu ķīpām, tad bērni pabaro dažas aitiņas un lamas, kas ir aizgaldos, izvandās pa rotaļu laukumu, un izbraukums ‘pie dabas’ ir beidzies.

Kad bērni visas puķu vāzes bija apgāzuši, monētas izbārstījuši, magnētiņus no ledusskapja , un basketbolu pagalmā izspēlējušies, kad profesoriem sāka buksēt runājamais, posāmies uz māju pusi. Šoreiz braucām cik vien ātri iespējams, un tas ir pa daudzjoslu lielceļu. Nogriezāmies vien pie jau vakar pieminētās Niagara-On-The-Lake pilsētiņas. Tā ir pie Niagāras upes ietekas Ontārio ezerā, un jau izsenis ir bijusi visu varu iekārota. Pēdējo reizi nodedzinājuši to esot amerikāņi 1812. gadā, kad vēl joprojām plūcās ar britiem. Kopš tā laika ir saglabāts pilsētiņas šarms, tā izskatās kā jūrmalas kūrorts ar savām divu stāvu mājām un villām pie ezera krasta. Pāri upei ASV krastā var redzēt vecu cietoksni. Pie ezera neiztrūkstošais parks. No šīs Niagāras līdz tai pie ūdens krituma ceļš ved gar pašu upes jeb kanjona krastu. Līdz kamēr ieraugām izgaismoto Niagāras ūdenskritumu. Bērni saldi šņāc, un mums nav vaļas kāpt ārā to apbrīnot. Ceram uz sastrēgumiem iebraucot ASV, lai, stāvot rindā uz varavīksnes tilta, varētu apskatīt skatu, bet nekā, rindā tikai dažas mašīnas…

Pievienoju bildes no pastaigas pa Galtu.