Nacionālais parks Shenandoah atrodas Apalaču kalnos, to daļā, ko dēvē par Blue Ridge kalniem (Zilie kalni, varētu teikt). Atkal, interesanta vēsture. Virdžīnijas pavalsts, kur kalni atrodas, ir viens no vecākajiem štatiem, un arī šie kalni nav izņēmums. Jau. Kopš 18 gs vidus baltie ieceļotāji 1920. gadu, kad tuvumā esošās Vašingtonas politiķi sāk spriest par dabas aizsargāšanu, un izveido Parku, Virdžīnijai nākas ar labu un ļaunu atpirkt ap 500 īpašumus. Daži, īpaši stūrgalvīgi kalnieši bija izcīnījuši tiesības palikt un dzīvot līdz mūža galam.
Lielākā parka atrakcija ir 160 km garais Skyline (debesmalas) ceļš. To izbūvēja 30. gados, un ceļš vijas gar kalnu grēdas virsotni, piedāvājot neskaitāmas skatu vietas. Kājāmgājējiem ir pieejamas ap 500 jūdžu garas takas, un visā parka garumā, 100 jūdzes, stiepjas daļa no Apalaču takas. Apalaču taka ir ap 3000 jūdžu gara…
Parkā ierodamies no ziemeļu puses. Esam atbraukuši darbdienā, jo nedēļas nogalēs parku gāž riņķī. Gadā to apmeklē ap miljons tūristu, no kuriem 200 000 tieši oktobrī, uz Zelta Rudeni. Lapu zelts ir īpaši krāšņs, jo te ir slavenie lapu koku meži. Pārsvarā ozoli, jo  dažādās hikorijas ir iznīcinājis kāds nebūt insekts. Drīz, pabraukuši pāris jūdzes, ejam staigāt. Izvēlamies trīs ap 2 km garas taciņas, jo mūsu mazie staigātāji diez ko vairāk noiet nevar. Ir brīnišķīgs rīts, debess zila jo zila, vēja nav, un var dzirdēt, kā krīt lapas un paukšķ zīles. Taka ved gar izbijušu saimniecību, vēl var nojaust, kur bijušas ēkas, redz kapu akmeņus, aku uz avota. Avotu jālej pudelē! Klāvs pavēl, bet šis avots ir gandrīz izsīcis, un pudelē tādu liet negribas. Pēc pusdienu uzkodām Agita un Kārlis aiziet ap 3 km garā slavenās Apalaču takas posmiņā (0.1 % no takas!). Pastaigas ir galvenais, ko te var darīt, bet lielais vairums tikai izbrauc cauri pa Skyline ceļu. Ir arī zirgu noma, bet velosipēdistus gan šeit īpaši negaida.
Protams, dzīvnieki bauda visas privilēģijas, redzējām vāveres, susurus, un briežus, bet lācis vēl nedodas rokā. Varbūt šodien, kad atkal dosimies uz šo pašu parku, jo tik daudz ko redzēt!

Atrodas Kanādā, Ontario provincē, Brūsa pussalā, kas savukārt iestiepjas Hurona ezerā, kādus 80 km. Tātad esam jau bijuši pie 3 no 5 Lielajiem ezeriem. Pussalā bālģīmji parādījušies samērā vēlu, tikai ap 1830. gadu, bet tad rāvušies čakli, un pa 20 gadiem visus mežus nocirtuši nost. Pēcāk arī lauksaimniecība sākusi nīkuļot, jo no Rietumiem, kur siltāks klimats un treknākas augsnes, labību ievest esot bijis lētāk. Metušies uz zveju, jo zivju bijis tā, ka ar katlu varējis pasmelt. Līdz kamēr kādam gaišprātim ienācis prātā, ka vajag ieviest nēģus. Un līdz ar to zivis no ezeriem pazudušas. Jo nēģi apēduši visus ikrus. Tagad Brūsa pussala atkopjas, jo šeit aktīvi cel un pērk vasaras mājas. Daba jau nu skaista, kaut kas uz Zviedrijas šēru pusi, vai Sāremā.

Nacionālais parks nav visā pussalas teritorijā, tikai tās ziemeļu daļā. Piebraucam pie ieejas. Tur jāmaksā 11,70 $, bet nav, kam. Ir jāaizpilda kvīts, un aploksnē ieliekot čeku vai kredītkartes datus, tā jāiemet kastē. Pašapkalpošanās!

Ejam uz ezera krastu gar mazāku ezeriņu. Blīvi skujkoku meži, egles, priedes, kadiķi, un tūjas. Ezeriņš caur karsta kriteņu notekām notek uz Hurona ezeru. Hurona krastā klinšu kraujas, šeit atsedzas 700 km garā Niagāras krauja, dolomītam līdzīgi nogulumieži. Taka, kas līdz ezeram (visu laiku gribas rakstīt – jūrai) ir itin lepna. pie klintīm paliek tāda, ka ar Kati un ratiem grūti izlēkāt. Klāvs gan rāpjas klintīs ka prieks.

Kaspars vēl iziet 5 km no Brūsa takas – tā iet pa un gar šo Niagaras krauju visus 700 km no Niagāras ūdenskritume līdz Brūsa pussalas galam. Skaistums neaprakstāms.

Esam ieslīguši sadzīvē un līdz ar to nekas ziņošanas vērts nešķiet.
Pagājšnedēļ bijām uz Lečvortas dabas parku vēlreiz, skatīties Zelta Rudeni. Kopā ar vēl 10000 skatītāju.
Mums mājā remontē vannas istabas. Pirmā stāva kaimiņiem pilnībā visu izrāvuši ārā, mums mainīs grīdas segumu.
Kārlim pa skolu iet ‘labi’ un ‘normāli’. Klāvs uz bērndārzu iet ja nu ne ar prieku, tad bez tik lielas bļaušanas kā pirmās nedēļas. Klāvs iemācījies braukt ar trīsriteni. Kate jau staigā vairāk, kā rāpo.
Agita sāk vākt datus savam pētījumam, ir izstrādājusi anketas. Tagad atkal esam Kanādā, apmeklējām mitrāju dabas rezervātu Longpointā (mitrājs nāca tāds no gaisa, ka nemaz no mašīnas ārā negribējās līst). Vietējā biedrība šeit pēc ilgstošiem pūliņiem panākusi atļaujas izbūvēt ejas zem ceļa, lai bruņurupuči un citi rāpuļi tiktu uz savām ziemošanas vietām. Pastaigājāmies pa platlapju mežiem, interesants mežu tips, spēj pastāvēt dēļ Ēri ezera siltuma efekta. Koku sugas kā Karolīnā 1000 jūdzes uz dienvidiem. 200 ha mežs saglabājies pateicoties vienas ģimenes izpratnei par pareizu mežkopību 5 paaudžu garumā, pārējie meži apkārtnē izcirsti jau senatnē.
Bildes un sīkākus aprakstus gaidiet otrdienas rītā. Ja pietiks iedvesmas! Kaspars

Latviešu luterāņu draudze Bufalo esot jau dikti sen, Sava dievnama gan nava, dievkalpojumi notiek 1925. gadā celtā mūra baznīcā tepat, 2 jūdzes no mums. Baznīca vienkārši luterāņu, ko lieto arī latviešu draudze.  Pašlaik kopā sanākšana notiek reizi mēnesī, kad uz šejieni atbrauc mācītājs no Toronto, Kanādas. Dievkalpojums gandrīz kā Latvijā. Ja neņem vērā pāris teikumus angliski, kas veltīts draudzes locekļiem, kas ar latviešu valodu uz jūs. Klāvam sākas nepaklausības lēkme. Jāiet ar viņu staigāt pa āru, lai neapgāž visu baznīcu. Baznīcēni pārsvarā jau labi gados, no tiem, kas dzimuši jau pēc kara, vai izbraukuši agrā bērnībā. Daži jaunāki pāri ar bērniem. Pēc dievkalpojuma sākas omulīgā daļa, ar vīniņu, kafiju, un kūkām. Tiek pieminētas divas jubilāres, esot ’29’ un ’30’ gadu. Apsveicina arī mūs, iztaujā. Bufalo apkārtnē esot ap 75 latvieši. Arī jaunatbraucēji. No tiem maz gan esot tādu, kas izvēloties piedalīties draudzes kopā sanākšanās. Mēs jau arī, ja nebūtu uzaicināti, paši diez vai atrastu ceļu uz draudzi.

ir arī divas jaunākas ģimenes ar bērniem. Viena ir draudzes vecākā meita Inga ar vīru amerikāni, un trim bērniem (kuriem visiem ir latviski vārdi, kas sākas ar ‘K’), un vēl viena ģimene ar pusauga dēlu vārdā Haris. Haris drusku parunājas ar Kārli, tīri labi runā latviski. Visiem šeit ir jau stereotipiskā amerikāniskā izruna, jaunākie saka, ka valoda ierūsējot. Saka, ka mums jānākot vēl, un ka aicināšot mūs ciemā. Nu tad gaidam, kad uzaicinās.