Arhīvs

Domas

Nekad nebiju domājusi, ka mežs varētu mani tik ļoti sajūsmināt kā tas notika Redwood Nacionālajā un divos Kalifornijas štata parkos.Šie parki darbojas kopīgi, cīnoties ar divām lielām un atšķirīgām birokrātijas sistēmām, bet rezultāts ir labs. Mēs ar Kasparu abi priecājāmies par milzu kokiem, daži pat 6, 7 saauguši kopā, tad veido pavisam iespaidīgu stumbru. Koki vienkārši apbur. Patlaban šajā apkārtnē ir plūdi un dažviet slēgti ceļi, arī parkā ainaviskais ceļš bija slēgts, bet aizstaigājām ar kājām, lai apskatītu nesen nogāzušos milzeni sekvoju. Pats koks bija sapuvis, bet tas nu tad nodrošinās barības vielas. Un vēl te apbrīnojam mākoņus, kā tie spēlējas ar mežu un kalniem, tik viegliņi, viegliņi. Putniem lagūnās šeit ir paradīze un arī lielu briežu baru redzējām.
Un vēl šodien uzspīdēja saulīte. Jāpiezīmē, ka Kaspars vakar nopirka un uzlika šļūteni, lai lietu no kondicioniera lūkas novadītu uz izlietni nevis, lai līst uz galvām un grīdas.
Šodien no paša rīta pastaigājāmies gar Klusā okeāna krastu un Klāvs paguva izpeldēties, kamēr Kaspars ķēra saules parādīšanās mirkļus virs kalniem un okeānu, es vēl Kati ģērbu, bet Klāvs skrēja okeana iemest koku. Skrēja, skrēja un nāca paisums un Klāvs nogāzās garšļaukus, bet mudīgi piecēlās un viss bija kārtībā. Bet kā jau pēc peldes, bija jāmeklē sausas drēbes. Plānojam vakarā sasniegt Sanfrancisko.

Advertisements

Par spīti nosaukumam, nekādas saistības ar olimpiādi nav. Vienkārši atkal bālģīmjiem bij aptrūcies nosaukumu. Mūsu apmeklējums bija vakardienas atkārtojums, lietus, migla, īsa taciņa, ūdenskritums. Agita tika pie savas intervijas. Šodien ceļš cauri Oregonai. Rakstu īsi, jo no telefona.

Ziemeļu Kaskādes. Tiešām, ja tā līst, kā šodien, tad nav brīnums, ka šajos kalnos ir neskaitāmi ūdens kritumi. Un vislielākā ledāju koncentrācija. Žēl, ka miglā un lietū neko daudz vairāk puskalnu neredz. Skagit upes ielejā iebraucām līdz nacionālā parka uz ziemu slēgtajam apmeklētāju centram. Bez parka personāla ielejā vēl dzīvo hidroelektro staciju personāls. Un, nolaistās līdz kliņķim mājelēs arī kādi vietējie zemnieki vai kalnieši. Indiāņi vai to pēcteči? Nacionālais parks samērā maz apmeklēts, tikai 25 000 cilvēku gadā. Pretstatā turpat netālu esošajam Olimpic Mountain parkam, kur jau ir miljoni. Tas tāpēc, ka lielākā daļa Kaskāžu parka ir dabīgs rezervāts, tur nemaz tik viegli un vienkārši netiek. Tikai ar savām kājām!

Ar mūsu behemotu iebraucam pie ļoti labiekārtotas takas 400 m garumā, kas ved uz Klints Pajumti, vietu, kur 1300 gadu garumā bijusi vasaras sezonas apmetne indiāņiem. Taka paredzēta arī invalīdiem, un to bez pūlēm iet arī Kate, spītējot lietum.

Parka kantoris ir 80 km no paša parka. Tur tad arī Agita pašlaik ir, kamēr mēs izbaudām pašu vārītu labu kafiju, un WIFI no blakus esošās kafejnīcas.

PS Agita tikko atpakaļ un priecājas par sirsnīgajiem cilvēkiem un attieksmi.

Pārlidojums bija ilgs, un ne bez maza stresa, Pirmais, bija nekompetenta darbinieka vaina. Pie reģistrācijas lidojumam viņš paziņoja, ka mums ir vajadzīga atpakaļ ceļa biļete no Kanādas, citādi mūs neielaidīšot Kanādā. Pēc vairākkārtējiem teicieniem par to, ka tur neko nevar darīt, viņš to ēr saņēmās, un piezvanīja savam birojam, kur viņam pateica, ka tā tas nav. Šķiet, ka viņš pat tā īsti neatvainojās par savu nekompetenci. Tad vēl lidmašīnakavējās kādu pusstundu. Samazinot mūsu pārsēšanās laiku uz nākošo lidmašīnu Mineapoles lidostā līdz 20 minūtēm. Jau bijām gatavi tam, ka nokavēsim nākamo reisu. Bet, izejot no lidmašīnas, un apskatoties, ka mums jādodas uz izeju C1, izrādījās, ka mēs jau esam izejā C1, un mums tikai jāapgriežas, un jākāpj atpakaļ tajā pašā lidmašīnā! Lidmašīna pati bija neliels, 70 sēdvietu, Kanādā ražots aparāts, laikam no tādiem, ko tagad iepērk arī airbaltiks.

Tādā veidā, no mājas izbraucot 5:15 pie savas motormājas ieradāmies 13:15, plus trīs laika joslas, tas ir pēc 14 stundām. Mazie tūlīt metās apgūt motormājas dzīles, mēs arī. Samērā klasiska paskata salona izvietojums. Lai ieliktu bērnu sēžamos, mums bija jānoņem viena  sēdekļa spilveni. Skapji un skapīši. Izlietnes, duša, tualete, viss, šķiet, strādā. Apkures iekārta arī strādā, ļoti skaļi. Salons plašs, plašāks, kā līdzīgiem Eiropas variantiem, jo ražotājs izmantojis pilnu atļauto transportlīdzekļa platumu. Lidz ar to uz ceļa šis piecas tonnas smagais un astoņus metrus garais, ‘kompaktais’ pēc ASv standartiem, kemperis, jūtas ka mazs kravas auto. Lai gan 180 000 km noskrējušais motors šķiet žirgts, pie mazākā uzkalniņa ātrumkaste pārslēdzas uz leju, un rūkoņa salonā palielinās. Dažāda graboņa salonā nav lielāka kā citiem kemperiem, bet, ja ņem vērā, ka šim ir bijis jāpārcieš 7 gadi īres mūža, tad nav nemaz tik slikti. Lietum līstot, nedaudz pil no gaisa kondicioniera jumta lūkas. Atvilktnes pa līkumiem nāk vaļā. Riepas varēja būt labākas. Gaismiņa kabīnē nedziest ārā. Citādi pagaidām viss ok.

Ielidojot Vankūverā varēja skaisti redzēt pilsētu, tā izvietojusies starp kalniem un Kluso okeānu. Kādā līcī vai upes grīvā varēja redzēt daudzum daudz atpludinātu baļķu. Debesskrāpji, tilti, kā jau visur. Vēlāk, kad braucam uz pilsētu, savelkas lietus, un līst kā pa Jāņiem. Pilsēta šķiet ļoti dzīva, daudz mazu veikaliņu, cilvēki, par spīti lietu, daudz iet ar kājām. Centrs šķiet kompakts, bet pati pilsēta plaša, liela. Un, kā noskaidrojām, ar sastrēgumiem.

Tas šodien viss. Iebraucām atpakaļ ASV. Esam netālu no Sietlas, šodien brauksim līdz North Cascades Nacionālajam parkam.

Labi, ka aviokompānija SAS ir vienojusies ar arodorganizācijam, citādi bankrotētu ar visām mūsu mājupceļa avio biļetēm. Un mēs varētu …

Šodien ir saulaina un silta atvasaras diena. Dienas pirmo daļu dodamies pavadīt uz Delavēras parku, kā nu kurš- bumbu mētāt basketbola grozā, ar ritenīti pabraukt, šūpoties un vāveres vērot. Laiks mūs atkal lutina, te parkā vēl tik daudz skaistu lapu, bet mājās pagalmā vējš jau visas notraucis kādu laiku atpakaļ. Kate staigājot pa parka celiņu, ieraudzīja meņģējamies divas vāveres un bija tik priecīga un ilgi vēroja, līdz katra vāvere devās savā virzienā. Tikmēr Klāvs šūpojās un arī pamanīja vienu vāveri. Kaspars saka Klāvam: “Noķer vāveri!”. Klāvs saka:”Es nemāku kāpt kokā”.
Tad nu braucam mājās paēst pusdienas un sapucēties 18.novembra svētku dievkalpojumam- latviešu saiešanai baznīcā. Mums muzikālas daļas baudīšanas vietā vairāk gan iznāca bērnus vāķīt, jo mūsējie jau mierīgi un kur nu vēl klusām, lai sēdētu..Bet mācītājs dziedāja skanīgu solo, ko labi varēja arī saklausīt baznīcas pagrabstāvā, kur ir bērnu rotaļu stūris (pat ar velosipēdiem). Pēc svinīgās daļas sekoja saviesīgā, uz kuru dažas ģimenes nemaz nepalika. Šoreiz bija vairākas ģimenes ar maziem bērniem, bet pārsvarā visi bērni savā starpā runā angliski. Tad nu pēc tusiņa devāmies mājās, abus mazos negantniekus ielikām vannā, paši ar Kasparu pie ilgiem laikiem klusumā un mierā papļāpājām, Kaspars nobaudīja viskiju, es kafiju un bijām pārlaimē, ka klusums līdz brīdim, kad atskanēja Kates izmisuma kliedziens. Mazais Klāvs bija māsu pamatīgi saziepējis ar 2 lielām šampūna pudelēm, seja visa putās. Tad nu idille beidzās, tagad jau Kate un Kaspars guļ, puikas skatās Nu pagaidi! Svētku diena pavadīta!Agita

Adirondaiki. Mēs ar tēti ,mammu, mazo brāli,mazo māsu braucām uz Adirondaiku  kalniem.Nākošajā dienā braucām uz parku izstaigāties.Pēc pastaigām braucām uz ēstuvi. Nākošajā dienā es ar tēti braucu ar laivu 6 stundas.Tad braucām uz namiņu,taisīt vakariņas tad  iet gulēt. Nākošajā dienā braucām uz mājas pusi .Ap 18.45 bijām mājās taisīt vakariņas tad iet gulēt. Nākošajā dienā es gāju uz skolu. Skolā viss ir OK. Kārlis