Pārlidojums bija ilgs, un ne bez maza stresa, Pirmais, bija nekompetenta darbinieka vaina. Pie reģistrācijas lidojumam viņš paziņoja, ka mums ir vajadzīga atpakaļ ceļa biļete no Kanādas, citādi mūs neielaidīšot Kanādā. Pēc vairākkārtējiem teicieniem par to, ka tur neko nevar darīt, viņš to ēr saņēmās, un piezvanīja savam birojam, kur viņam pateica, ka tā tas nav. Šķiet, ka viņš pat tā īsti neatvainojās par savu nekompetenci. Tad vēl lidmašīnakavējās kādu pusstundu. Samazinot mūsu pārsēšanās laiku uz nākošo lidmašīnu Mineapoles lidostā līdz 20 minūtēm. Jau bijām gatavi tam, ka nokavēsim nākamo reisu. Bet, izejot no lidmašīnas, un apskatoties, ka mums jādodas uz izeju C1, izrādījās, ka mēs jau esam izejā C1, un mums tikai jāapgriežas, un jākāpj atpakaļ tajā pašā lidmašīnā! Lidmašīna pati bija neliels, 70 sēdvietu, Kanādā ražots aparāts, laikam no tādiem, ko tagad iepērk arī airbaltiks.

Tādā veidā, no mājas izbraucot 5:15 pie savas motormājas ieradāmies 13:15, plus trīs laika joslas, tas ir pēc 14 stundām. Mazie tūlīt metās apgūt motormājas dzīles, mēs arī. Samērā klasiska paskata salona izvietojums. Lai ieliktu bērnu sēžamos, mums bija jānoņem viena  sēdekļa spilveni. Skapji un skapīši. Izlietnes, duša, tualete, viss, šķiet, strādā. Apkures iekārta arī strādā, ļoti skaļi. Salons plašs, plašāks, kā līdzīgiem Eiropas variantiem, jo ražotājs izmantojis pilnu atļauto transportlīdzekļa platumu. Lidz ar to uz ceļa šis piecas tonnas smagais un astoņus metrus garais, ‘kompaktais’ pēc ASv standartiem, kemperis, jūtas ka mazs kravas auto. Lai gan 180 000 km noskrējušais motors šķiet žirgts, pie mazākā uzkalniņa ātrumkaste pārslēdzas uz leju, un rūkoņa salonā palielinās. Dažāda graboņa salonā nav lielāka kā citiem kemperiem, bet, ja ņem vērā, ka šim ir bijis jāpārcieš 7 gadi īres mūža, tad nav nemaz tik slikti. Lietum līstot, nedaudz pil no gaisa kondicioniera jumta lūkas. Atvilktnes pa līkumiem nāk vaļā. Riepas varēja būt labākas. Gaismiņa kabīnē nedziest ārā. Citādi pagaidām viss ok.

Ielidojot Vankūverā varēja skaisti redzēt pilsētu, tā izvietojusies starp kalniem un Kluso okeānu. Kādā līcī vai upes grīvā varēja redzēt daudzum daudz atpludinātu baļķu. Debesskrāpji, tilti, kā jau visur. Vēlāk, kad braucam uz pilsētu, savelkas lietus, un līst kā pa Jāņiem. Pilsēta šķiet ļoti dzīva, daudz mazu veikaliņu, cilvēki, par spīti lietu, daudz iet ar kājām. Centrs šķiet kompakts, bet pati pilsēta plaša, liela. Un, kā noskaidrojām, ar sastrēgumiem.

Tas šodien viss. Iebraucām atpakaļ ASV. Esam netālu no Sietlas, šodien brauksim līdz North Cascades Nacionālajam parkam.

Labi, ka aviokompānija SAS ir vienojusies ar arodorganizācijam, citādi bankrotētu ar visām mūsu mājupceļa avio biļetēm. Un mēs varētu …

Šodien ir saulaina un silta atvasaras diena. Dienas pirmo daļu dodamies pavadīt uz Delavēras parku, kā nu kurš- bumbu mētāt basketbola grozā, ar ritenīti pabraukt, šūpoties un vāveres vērot. Laiks mūs atkal lutina, te parkā vēl tik daudz skaistu lapu, bet mājās pagalmā vējš jau visas notraucis kādu laiku atpakaļ. Kate staigājot pa parka celiņu, ieraudzīja meņģējamies divas vāveres un bija tik priecīga un ilgi vēroja, līdz katra vāvere devās savā virzienā. Tikmēr Klāvs šūpojās un arī pamanīja vienu vāveri. Kaspars saka Klāvam: “Noķer vāveri!”. Klāvs saka:”Es nemāku kāpt kokā”.
Tad nu braucam mājās paēst pusdienas un sapucēties 18.novembra svētku dievkalpojumam- latviešu saiešanai baznīcā. Mums muzikālas daļas baudīšanas vietā vairāk gan iznāca bērnus vāķīt, jo mūsējie jau mierīgi un kur nu vēl klusām, lai sēdētu..Bet mācītājs dziedāja skanīgu solo, ko labi varēja arī saklausīt baznīcas pagrabstāvā, kur ir bērnu rotaļu stūris (pat ar velosipēdiem). Pēc svinīgās daļas sekoja saviesīgā, uz kuru dažas ģimenes nemaz nepalika. Šoreiz bija vairākas ģimenes ar maziem bērniem, bet pārsvarā visi bērni savā starpā runā angliski. Tad nu pēc tusiņa devāmies mājās, abus mazos negantniekus ielikām vannā, paši ar Kasparu pie ilgiem laikiem klusumā un mierā papļāpājām, Kaspars nobaudīja viskiju, es kafiju un bijām pārlaimē, ka klusums līdz brīdim, kad atskanēja Kates izmisuma kliedziens. Mazais Klāvs bija māsu pamatīgi saziepējis ar 2 lielām šampūna pudelēm, seja visa putās. Tad nu idille beidzās, tagad jau Kate un Kaspars guļ, puikas skatās Nu pagaidi! Svētku diena pavadīta!Agita

Dzelzceļu apsaimnieko Nacionālo Parku Serviss. Jau tas vien ir interesanti. Vēl interesantāk, ka šie pa sliedēm laiž ar speciāli aprīkotiem pikapiem. Gaidījām vilcienu, aizgāja pikaps.

Tad nu svinīgi zinoju, ka bija nepieciešami 2 mēneši, lai manu darba vietas datoru pievienotu printerim! Ja nebūtu patrapījusies kabinetā, tad vēljoprojām nebūtu. Agita

Lai gan mūs te brīdina, ka būs vētra, un amurikāņi ir izpirkuši ģeneratorus un ūdeni, pagaidām ir gan krānā ūdens, gan rozetē visi 120 volti. Bet vējš ceļas, redzēs, kas būs rīt.

Ieslēdzās 3 reizes pēc kārtas viesnīcā tieši pusnaktī. Atbrauca ugunsdzēsēji pilnā sastāvā ar taurēm un ķiverēm izvēdināt piepīpētu istabu. Mēģinām gulēt tālāk.

Ir jāielej pudelē. Klāva domu grauds.

Tad nu trešdien godam tiku galā ar savu ziņojumu par paveikto un vēl plānoto fakultātes 7 svarīgākajiem un gudrākajiem prātiem. Jāpiezīmē, ka profesoros izteikti dominē vīrieši (6 vīrieši un 1 sieviete). Apmēram pusstundu pastāstīju, no kurienes esmu un ko tad īsti daru, un tikpat ilgi bija jautājumi, atbildes un ieteikumi. Galvenais secinājums- tik īsā laikā tik daudz visa kā. Mans profesors šo ziņojumu uzskatīja par diezgan nopietnu padarīšanu.
Šodien saņēmu e-pastu no profesora, kurš nebija uz semināru, bet atvainojās un uzrakstīja, ka ir gatavs tikties, aprunāties, kā arī uzaicināja apmeklēt kādu viņa nodarbību. Laika grafiks paliek arvien saspringtāks. Pēc mana ziņojuma visa ģimene devāmies apmeklēt Šandonas nacionālo parku, kas ir kādas 7 stundas brauciens no Buffalo. agita