Pagājušajā nedēļas nogalē braucām uz tepat blakus esošo Ontārio. Agitas pazītais profesors Pauls Īgls dzīvo tikai 2 stundu brauciena attālumā. Niagāras kanjons ir jāapskata no otras puses. Un Āfrikas zvēru safari parks ir atvērts pēdējo dienu.

Izbraucam sestdienā cik nu agri varam ar mūsu bērniem, kas vispār ir ļoti paklausīgi, bet ne jau visi vienā laikā. Pirmā pietura jau ir Kanādā, tepat aiz tilta. Robeža. Kur braucat, cik ilgi būsiet, kāds ir jūsu statuss ASV? Tādi bija jautājumi, un varējām braukt. Niagara Falls pilsēta Kanādas pusē ir tik masīva tūrisma citadele, cik vien tas vispār ir iespējams. Augstu viesnīcu virkne rindojas gar pašu upi un kanjonu, cita ar citu konkurējot par kādu no milzu tūristu pūļa. Pat ap 9 no rīta, pilnīgi nesezonā, ir samērā grūti noķert kādu kadru bez japāņa vai ķīnieša tajā. Tomēr iespaids, jāatzīst, ir tiešām labāks no Kanādas puses. Diemžēl tas nav nekāds noslēpums  nevienam, un par to ir arī jāmaksā. Ja ASV pusē atradām vietu mašīnai bez maksāšanas, tad Kanādas pusē tie ir 20 $. Labi var redzēt, ka amerikāņu puses kritums ir daudz mazāks. Viss lielais mākonis ceļas no Kanādas puses Pakava ūdenskrituma. Ūdenskritumam tiešām ir pusapaļa forma, un šķiet tieši formas dēļ tas veido savus slavenos mākoņus.

Arī ar laika apstākļiem mums ir noveicies, lai gan ir pavēss, ap 10 – 12 grādiem, ir saulains. Pēc pāris stundām dodamies tālāk. Gala mērķis – Kembridža. Amerikas kontinenta ieceļotājiem ir bijis stipri ierobežots vietvārdu katalogs, jo Eiropas pilsētu nosaukumus redzam atkal un atkal. Ir redzēta gan Livonija, gan Rīga, gan Maskava un Varšava. Kembridžas ir vairākas, un šī tātad ir Ontārio, Kanādā. Mēs esam izvēlējušies viesnīcu, kas sadarbojas ar mūsu safari parku, un par vienu cenu piedāvā arī parka biļetes.

Daba pa ceļam ir skaista, pilsētas – nu tā, ne visai. Īpaši nepievilcīga izskatās Hamiltona, ielas bedrainas, mājas un ēkas noplukušas. Izceļas divas lietas – garumu mēra kilometros, temperatūru mēra Celsija grādos, degvielu pārdod litros un ir īpaši daudz vīna dārzu. Metriskajā sistēmā izpaužas Kanādas franciskās saknes, franči Kanādu karalienei atdeva tikai pēc pazaudētā kara Eiropā ap 1790. gadu, ja nemaldos.

Arī mazu zemnieku bodīšu ar āboliem un citām rudens veltēm ir daudzum daudz. Vēlāk uzzinām interesantu lietu, šajā apvidū ir daudz menonītu fermeru. Menonīti ir reliģiska sekta, kristieši, kas pirms 500 gadiem sastrīdējās ar Romas pāvestu, un atbrauca uz Jauno kontinentu. Līdz šim baltam brīdim viņi ģimenēs runā savā viduslejasvācu valodā, bērnus māca paši, un zemi apstrādā ar zirgiem un savām rokām. Tādējādi viņus maz iespaido degvielas cenu pieaugums, kamēr viņu tradicionālajiem produktiem – augļiem un dārzeņiem, un lopkopības produktiem – pārdošanas cenas aug. Līdz ar to viņi – nu vismaz tie, kas ir čakli strādnieki – ir kļuvuši itin turīgi, un nesen viens nopircis savam dēlam fermu, samaksājot 400 000$ skaidrā naudā.

Līdz Hamiltonai ceļš iet starp Ontārio ezeru un Niagāras krauju, kas ir lieliska savā rudens rotā. Īpaši izceļas spilgti oranžās un sarkanās kļavas. Aiz Hamiltonas ceļš ved prom no ezera, un iekšā daudz lauksaimnieciskākos apvidos. Ceļu tīkls gan ir tikpat taisnstūrains kā ASV, un arī viss cits maz atšķiras. Miestos daudz visdažādāko konfesiju un ticību baznīcu, tādi paši ātrie ēstūži, tādi paši lielveikali un benzīna tanki. Patīkami atšķiras Galta, ko apmeklējam pastaigājoties pēcpusdienā, un Niagara-on-the-lake (Niagāra pie ezera), kam cauri braucam jau atpakaļceļā. Gelta nu ir viena no 3 pilsētiņām, kas saaugusi ar Kembridžu, kādreiz bijusi maza pilsēta pie lielas upes (Grand river) ar daudzām dzirnavām un manufaktūrām, Tagad tā ir jauki restaurēta ar glītām baznīcām un jaukām pastaigu takām gar upi.

Nākošais rīts, un dodamies uz Āfrikas Safari. Nedaudz dīvaini, Kanāda, zaļa daba, vēss rudens, un Āfrikas zvēri. No kādām 10 auto kasēm strādā divas. Laba zīme, apmeklētāju nebūs daudz. Uzreiz aiz kasēm norāde pa labi uz Safari Ceļu. Pēdējās Pieturas veikals, suņu būri, kur atstāt savus mīluļus, un uzraksts pie automātiskajiem vārtiem – Pārkāpēji Tiks Apēsti! Kā caur slūžām mūs ielaiž iekšā dārzā, kur krātiņā būsim mēs, bet zvēri – staigās brīvē. Pirmais aplis, un jau aiz žoga redzam pirmos leopardus. Oho, visi staipa kaklus, arī Kate. Klāvs un Kate tiek atsprādzēti no krēsliņiem lai labāk redz zvērus, un tur jau arī ir paši Lauvas. Kārtīgs bariņš, daži ieskājas, daži guļ nerātni izlaidušies, citi pastaigājas, bet Pats Lauva ar tumšām krēpēm guļ klasiskajā Lauvas Pozā un ne acu negroza un neliekas traucēties no kaut kādām tur mašīnām. Klāvs komentē, Kate skatās, Kārlis arī. Logu neviens vaļā negrib vērt. Kad kāds no lauvām noiet gar mašīnu pāris metrus atstatu, kņudinoša sajūta vēderā ir gan!

Nākošie – palieli mērkaķi ar plikām pakaļām, laikam paviāni. Viena paviānene ar ieskrējienu uzreiz uzlec mums pie loga, un, ar vienu roku turoties pie logu tīrītāja, ar otru grauž burkānu, ko iedevis kāds mazāk apzinīgs apmeklētājs, par ko tiek tūlīt skaļi apsaukts pa megafonu.

Tālāk nāk strausi, kas knābā spoguli, žirafes ar gariem kakliem, zebras, kas guļ tepat ceļa malā, degunradži mikroautobusa lielumā, kas ganās 2 metri no mums (aizver logu, tūlīt aizver logu – Agita brēc), Rags viņam tāds, ka šķiet ar to kā ar konservtaisāmo varētu mašīnu uzšķērst! Un kur tad vēl visas antilopes, putni, stirnas, bifeļi, jaki, un brieži!

Kad vēl neesam galā, Kate jau čuč. Iespaidi par daudz… Agita un puikas vēl izbrauc ar vilcieniņu un kuģīti, un dodamies pie profesora Īgla, kur mūsu bērni taisa troksni, kamēr profesori pie tējas tases runā savu profesoru runājamo. Īgls šķiet tik daudzpusīgs, visu viņš zina, par visu viņš ir interesējies.